Oceola — seminolu virsaitis

82. NODAĻA MIRUŠAIS MEžS

Mani biedri, noguruši no garā ceļa, drīz vien ieslīga dziļā miegā, un nomodā palika tikai sargi. Es nevarēju nekur ai.trast mieru, skaudrās bēdas liedza man iemigt. Lielāko nakts daļu es pavadīju, staigājot šurpu turpu ap dīķi, kas tumši vizēja klajuma vidū.

Man bija it kā vieglāk, tā klaiņojot apkārt, — tas nomierināja manu satraukto prātu un neļāva pārāk nodoties sāpīgām domām.

Tagad es no visas sirds nožēloju, ka nebiju izšāvis uz slepkavu vadoni un uz vietas viņu nogalinājis. Šis briesmonis bija aizbēdzis, un tagad varbūt nekas vairs nevarēja glābt manu māsu.

Es dusmojos uz medniekiem par to, ka tie bija mani atturējuši. Ja viņi būtu zinājuši, ka indiāņi aizbēgs, tad droši vien butu niķojušies citādi, taču .neviens nevareja paredzēt šo .negaidīto trauksmi.

Abi vainīgie, ; kas bija to sacēluši, tagad atkal atra­dās kopā ar mums. Viņu dīvainā un neizprotamā rīcība bija pārējos pamodinājusi stipras aizdomas par viņu uzticamību. Spensa un Viljamsa atkalparādīšanās — viņi mums pievienojās, kad mēs jājām uz indiāņu no­metni, — izraisīja vīros sašutuma vilni, un daži pat izteicās, ka viņus vajadzētu uz vietas nošaut. Droši vien šie draudi tiktu arī izpildīti, ja abi puiši nebūtu pa­steigušies diezgan ticami izskaidrot savu prombūtni. Viņi apgalvoja, ka nošķīrušies no pārējiem jau pirms pēdējās apstāšanās un neesot nekā zinājuši ne par mūsu izlūkgājienu, ne indiāņu nometni. Viņi mežā nomaldī­jušies un devuši signālu ar šāvieniem, cerēdami, ka mēs uz tiem atbildēsim. Viņi atzinās, ka redzējuši pa mežu ejam trīs cilvēkus, bet noturējuši tos par indiāņiem un tādēļ izvairījušies no satikšanās. Vēlāk viņi pamanījuši tuvumā jātnieku pulcinu, pazinuši savējos un piejājuši klāt.

Daudzus apmierināja šāds izskaidrojums. Kāda iemesla dēļ gan abi puiši būtu devuši trauksmes sig­nālu ienaidniekam? Kas varēja turēt viņus aizdomās par tik zemisku nodevību?

Taču visi tā nedomāja. Es dzirdēju, ka vecais Hik- mens, uzmezdams zīmīgu skatienu Nedam un Bilam, iečukstēja savam biedram:

— Turi acis vaļā, Džim, un labi pieskati šos nelie­šus! Tā lieta nav tīra!

Tā kā nebija nekādu pierādījumu, lai viņus atklāti apvainotu, tiem atļāva palikt kopā ar visiem, un tagad abi drauģeļi līdz ar citiem bija nogūlušies zālē un aiz­miguši.

Viņi gulēja gandrīz pašā ūdens malā, un, staigājot ap dīķi, es vairākkārt pagāju garām tai vietai, kur tumsā tikko manāmi iezīmējās viņu visā garumā izstiepušies ķermeņi. Es nolūkojos uz tiem ar dīvainām izjūtām, jo arī man bija tādas pašas aizdomas kā Hikmenam un Vezerfordam. Es gandrīz nemaz nešaubījos, ka šie zeļļi bija tīšām aizklīduši projām un, kādu nekrietnu nolūku

mudināti, ar saviem šāvieniem brīdinājuši indiāņus par musu tuvošanos.

Ap pusnakti uzlēca mēness. Debesīs nebija neviena makonīša, kas aizturētu tā starus, un, pacēlies pāri koku galotnēm, tas pielēja klajumu ar: spožu gaismu.

Pēkšņā pārmaiņa uzmodināja gulētājus. Daži pietrū­kās kājās, domādami, ka ir jau diena, un tikai tad, kad bija palūkojušies uz debesīm, atskārta savu maldīšanos.

Troksnis bija iztraucējis visus. Vairāki ierunājās, ka vajadzētu turpināt pakaļdzīšanos mēness gaismā. Sāda rīcība būtu man visvairāk pa prātam, bet mūsu ceļveži pret to iebilda. Un viņu apsvērumi bija pamatoti. Kla­jumā viņi varētu saskatīt pēdas, bet mežā zem kokiem mēnesnīca neko nepalīdzētu. Taisnība, viņi varētu izse­kot pēdas lāpu gaismā, taču tā mūs nodotu, ja 'gadījumā ienaidnieks būtu ierīkojis slēpni. Arī doties uz priekšu mēness gaismā nozīmēja pakļaut sevi līdzīgām bries­mām. Apstākļi bija mainījušies. Indiāņi tagad zināja, ka mēs tiem sekojam. Naktī vajātajiem ir ievērojamas priekšrocības, kaut arī skaitā viņu būtu mazāk nekā va­jātāju. Tumsa tiem sagādā visas iespējas izdarīt negai­dītu uzbrukumu vai arī aizbēgt.

Tā sprieda mūsu ceļveži. Neviens viņiem neiebilda, un tika nolemts, ka mums jāpaliek tepat līdz rītausmai.

Bija laiks nomainīt sardzi. Tie, kas bija gulējuši, ta­gad devās uz posteņiem, bet nomainītie sardzes vīri sa­nāca klajumā un likās guļus, lai dažas stundas no- snaustos.

Viljamss un Spenss līdz ar citiem aizgāja stāvēt sardzē. Viņi ieņēma blakus atrodošos posteņus vienā klajuma malā.

Hikmens un Vezerfords savu sargu pienākurnubija jau izpildījuši, un es ievēroju, ka viņi atlaidās zalē ne­tālu no tās vietas, kur stāvēja abi aizdomas turejtie puiši. No turienes viņi mēness gaismā noteikti varēja pēdējos novērot.

Kaut gan abi mednieki bija izstiepušies visā garumā, šķita, ka iemigt viņi netaisās. Laiku pa laikam es pa­skatījos uz viņiem — to galvas bija mazliet paceltas no zemes un cieši sabāztas kopā, it kā viņi par kaut ko sačukstētos.

Tāpat kā iepriekš, es staigāju ap dīķi. Mēness gaisma ļāva man soļot ātrāk, un straujā kustēšanās nomieri­nāja prātu. Atkal un atkal es gāju apkārt mazajam dī­ķim, uin grūti būtu bijis pateikt, cik reižu manas kājas tika mērojušas šo ceļu. Es soļoju pilnīgi mehāniski, domas nesaistījās ar šo fizisko piepūli, es tikai gāju un gāju, pats neapjauzdams, kā.

Pēc kāda laika mani pārņēma miers. Bēdas, uzbu­dinājums un atriebības dziņa šķita uz brīdi atstājušas mani. Es zināju, kādēļ tas tā. Tā bija vienkārši psiho­loģiska reakcija. Mani nervi bija visu laiku sasprindzi­nāti vibrējuši spēcīgā iekšējā pārdzīvojumā, tagad iestā­jās atslābums, un līdz ar to izjūtas zaudēja asumu.

Es zināju, ka šis .miers ir mānīgs, — tikai īss klu­suma brīdis starp diviem vētras brāzieniem, bet, kamēr tas turpinājās, es atkal biju spējīgs uztvert ārpasaules iespaidus.

Neviļus mana uzmanība pievērsās apkārtnes savda- biskajai ainai. Spožajā mēnesnīcā es varēju to pietie­kami labi saskatīt.

Mēs atradāmies mazā meža klajumiņā, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par «gleidu». Sis te pēc formas bija pil­nīgi apaļš un ne lielāks par kādiem piecdesmit jardiem diametrā. Tajā nebija ne koku, ne krūmu, bet pašā tā centrā atradās mazs un tikpat apaļš dīķītis, kura ap­kārtmērs nepārsniedza dažus jardus. Tas bija viens no tiem īpatnējiem dabiskiem baseiniem, kuri sastopami viscaur Floridas pussalā un izskatās it kā cilvēka roku veidoti. Dīķis bija dziļš un gandrīz līdz malām pilns ar vēsu un dzidru ūdeni, kas mēness staros sudrabaini mir­dzēja.

Par pašu klajumu varētu piebilst vēl tikai to, ka tajā auga neskaitāmas saldi smaržojošas puķes, kas tagad, zirgu pakavu un cilvēku kāju samītas, izplatīja divtik stipru aromātu.

Tā bija brīnišķīga vietiņa, un citos apstākļos es droši vien būtu ar patiku to aplūkojis kā jauku dabas gleznu.

Taču pašreiz manu uzmanību nesaistīja šī glezna, bet vairāk tās ietvars.

Apkārt klajumam pacēlās augsti koki, veidodami tik regulāru loku, it kā būtu stādīti, un aiz tiem, cik vien

tālu skatiens spēja iespiesties meža dziļumā, rindojās citi, gluži tādi paši .pēc lieluma un izskata. Stumbri vi­siem bija gandrīz vienādā resnumā, reti kāds sasniedza divas pēdas diametrā, bet visi tie pacēlās daudzu jardu augstumā bez zariem vai lapām. Koki auga diezgan cieši cits piie cita, bet dienā droši vien varētu redzēt krietni tālu pa to starpām, jo, izņemot mazās pundurpalmiņas, te nebija citu pameža ,augu, kas aizsegtu skatienu. Stumbri bija taisni un gandrīz cilindriskas formas kā palmām, par .kurām šos kokus arī varētu noturēt, ja to lielie vainagi neiezīmētos pret debesīm ar konusveidī- gām galotnēm.

Tās nebija palmas, tās bija priedes — slotu prie­des[65], ko es ļoti labi pazinu.

Tādēļ šie koki nepavisam nebūtu .piesaistījuši manu interesi, ja es nebūtu pamanījis to izskatā kaut ko sa­vādu. Garās, nokarenās skujas, kam vajadzēja būt tumši zaļām, izskatījās brūngani dzeltenas. Vai man tikai tā likās? Vai mēness mānīgā gaisma būtu vainojama pie šās dīvainās krāsu izmaiņas?

Ielūkojies vērīgāk, es sapratu, ka esmu maldījies. Tā nebija ne imana fantāzija, ne mēness staru radīts māns. Skujas patiešām bija tādā krāsā, kā izskatījās. Piegājis tuvāk, es redzēju, ka tās ir sažuvušas, kaut gan vēl turējās pie zariem, vēl vairāk — es ievēroju, ka koku stumbri ir sausi un it kā nedzīvi, miza nolobījusies vai pašreiz lobās nost, — vārdu sakot, šie koki bija nokaltuši.

Tagad es atcerējos, ko bija teicis Hikmens, kad viņš, mēģinādams noskaidrot debess puses, bija taustījies ap kokiem. Tas gan bija kādu gabalu atpakaļ, bet, cik vien tālu es varēju saredzēt, koki visur bija tajā pašā pelē­cīgi brūnajā krāsā. Es secināju, ka viss mežs ir nokaltis.

Mans spriedums izrādījās pareizs, un šo parādību bija viegli izskaidrot. Te bija strādājis priežu sfings[66]. viss mežs bija pagalam.