Oceola — seminolu virsaitis

73. NODAĻA ŠAUSMĪGA AINA

Es drīz vien sasniedzu mūsu plantācijas robežas un, »neļāvis zirgam ne mirkli atvilkt elpu, auļoju tālāk pa taku, kas veda visitaisnāk uz mājām. Tas nebija galve­nais ceļš, bet meža stiga, ko šur tur šķērsoja_ kārtis. Mans zirgs bija straujš un viegli pārlēca tām pāri.

Es redzēju kādu cilvēku, kas nāca no musu mājas puses. Tas bija baltais — mūsu kaimiņš. Viņš māja man ar roku, it kā gribētu kaut ko teikt, acīm redzot pa­stāstīt par notikušo nelaimi. Es neapstājos, lai viņu uz­klausītu. Es jau biju diezgan dzirdējis. Es gribēju par visu pārliecināties pats savām acīm.

Es zināju katru takas pagriezienu. Es. zināju, no ku­ras vietas jau varēšu redzēt dzīvojamo māju.

Tur nonācis, es palūkojos uz priekšu, bet — dievs, esi žēlīgs! —mājas nebija!

Samulsis es apturēju zirgu. Es sasprindzināju redzi un vēlreiz paskatījos tajā virzienā. Veltīgi — mājas nebija.

Vai es būtu jājis pa nepareizu ceļu, vai arī skatos nepareizā virzienā? Taču nē. Tur stāvēja milzīgais tulpju koks, .kas auga takas galā. Lūk, savanna, aiz tās imājai tuvīnie indigo un kukurūzas lauki,, aiz tiem tumšais homoka koku puduris, bet aiz itā … vairs nebija nekā, ko mans skatiens pazītu.

Visa ainava šķita izmainījusies. Kur spodri baltās sienas un zaļās žalūzijas, kur mīļotā tēva māja, kas no šīs pašas vietas tik bieži bija mani sveicinājusi, kad es izsalcis un noguris .atgriezos no medībām? Nekas vairs nebija redzams. Nojume, nēģeru būdiņas, saimniecības ēkas, pat žogs — viss bija nozudis. To vietā es redzēju pret debesīm paceļamies biezus dūmu mutuļus, kas vēlās pāri saulei un padarīja tās disku sarkanu. Likās, ka de­besis novērš savu v.aigu no manis.

Pēc tā, ko es jau ceļā biju uzzinājis, šis skats neiz­raisīja manī neizpratni. Tas neradīja vairs ne pārstei­gumu, ne jaunas sāpes. Mans ciešanu mērs bija jau piilns.

Atkal .iecirtis zirgam piešus sānos, es auļoju pāri laukiem uz posta vietu.

Tuvodamies .pagalmam, es cauri dūmiem saskatīju cilvēku stāvus. To bija diezgan daudz — kādi piecdes­mit vai viss simts. Viņu izturēšanās neliecināja par uz­traukumu. Tikai daži staigāja apkārt, bet nesteidzīgā, bezmērķīgā gaitā; pārējie stāvēja bariņos laiskās pozās un mierīgi noraudzījās ugunsgrēkā. Viņi pat nemēģi­nāja apdzēst liesmas, kuras es tagad ieraudzīju -uzplaik­snāmie« cauri dūmiem. Daži šaudījās šurpu un turpu, lielākā daļa jāšus — itie laikam centās'.noķert zirgus un lopus, kas, izbēguši no nodedzinātā laidara, zviegdami un maurodami skraidīja pa laukiem.

Izskatījās gandrīz tā, it kā šie cilvēki apkārt uguns­grēkam paši būtu tā vaininieki, un uz mirkli man ari ienāca iprātā tāda doma. Ceļā sastaptais vēstnesis stās­tīja, ka uzbrukums noticis šās pašas dienas rītausmā. Tas bija viss, ko es dzirdēju, jo tūlīt aizlēkšoju pro­jām.

Vēl bija pavisam agrs, tikai nepilna stunda, kopš uz­lēkusi saule, jo mēs bijām jājuši pa nakti, lai karstais pusdienas laiks nebūtu jāpavada ceļā. Vai mežoņi vēl arvien bija tepat? Vai šie cilvēki bija indiāņi? Gandrīz tā varēja likties, nespodrajā gaismā cauri dūmiem re­dzot viņus tvarstām lopus it kā ar nolūku aizdzīt tos projām.

Bet es ,pēc vēstneša vārdiem sapratu, ka viņi jau aizgājuši, jo kā gan citādi viņš būtu varējis uzzināt par mainas mātes noslepkavošanu un manas nabaga māsas aizvešanu? Ja mežoņi vēl atrastos mūsu plantā­cijā, tad itaču šie fakti nebūtu noskaidroti.

Varbūt viņi bija aizgājuši un atkal atgriezušies, lai savāktu laupījumu un nodedzinātu ēkas? Vienu mirkli rn.au tiešām tā likās.

Taču apstāties es tādēļ nedomāju. Man ne prātā ne­nāca pievilkt pavadu — es to arī nemaz nevarēju izda­rīt, jo abas manas rokas cieši turēja pielādētu šauteni.

Es biju kā neprātīgs aiz atriebības kāres. Pat skaidri zinādams, ka tumšie stāvi manā priekšā ir indiāņi, es bez apdomāšanās būtu iedrāzies viņu vidū un gājis nāvē, atriebdams slepkavām.

Es .nebiju viens. Ne soli neatpa likdams, man sekoja Melnais Džeks, un netālu aiz .muguras es dzirdēju dim­dam abu mednieku zirgu pakavus.

Mēs pieauļojām klāt kūpošajām drupām, .un manas nesenās aizdomas izgaisa. Tie, kas itur stāvēja, nebija ne indiāņi, ne ienaidnieki, bet draugi, un skaļu sveicienu vai kliedzienu vietā ,mūs sagaidīja ļaunu vēstoša, līdzjū­tības pilna klusēšana.

Es apstājos pie ugunsgrēka vietas un nokāpu no zirga. Man apkārt sanāca ļaudis, klusēdami apmainījās ar daudznozīmīgiem skatieniem, bet neviens neteica ne vārda. Visi saprata, ka kaut ko runāt te ir lieki.

Es pats pirmais ierunājos. Aizlūzušā, tikko sadzir­damā balsī es jautāju: — Kur?

Manu jautājumu saprata — to visi bija gaidījuši. Viens mani tūlīt paņēma .aiz rokas un saudzīgi veda ap­kārt gruzdošajām krāsmatām. Viņš nekā neteica, bet tikai norādīja uz homoka pusi. Nepretodamies es gāju viņam līdz.

Tuvojoties dīķim, es ieraudzīju pie tā vēl vairāk ļaužu nekā pa,galmā. Viņi stāvēja -lokā ar sejām pret iekšpusi, acis nodūruši uz zemi. Es sapratu, ka tur guļ viņa.

Kad mēs pienācāim klāt, cilvēki atskaitījās, un piepeši loks .atvērās, pašķirat ceļu. Mans pavadonis klusēdams veda mani uz priekšu, kamēr es atrados pašā Vidū. Tur es ieraudzīju savas mātes līķi.

Līdzās viņai gulēja tēvoča nedzīvais ķermenis un mazliet tālāk vairāki beigti nēģeri — uzticīgi vergi, kas bija krituši, .aizstāvot savu saimnieku un saimnieci.

Mana nabaga māte! Nošauta, sadurta, noskalpēta .. . Vēl pēc nāves viņa tikusi sakropļota!

Kauit gan es biju sagatavojies uz visu, šis skats mani satrieca.

Mana nabaga māte! Šīs stiklainās acis nekad vairs man neuzsmaidīs, šīs bālās lūpas nekad vairs mani ne­rās un neuzmundrinās.

Es vairs nespēju savaildīt savas jūtas. Es izplūdu asarās un, nokritis uz zemes, apskāvu mirušo, kura bija man devusi dzīvību, un skūpstīju viņas aukstās, mēmās lūpas.