Oceola — seminolu virsaitis

11. NODAĻA pakaļdzīšanās

Par mulata vainu man vairs nebija ne mazāko šaubu. Zivju iznīcināšana vien nevarēja būt bijis viņa nolūks, tādas sīkas ļaundarības dēļ viņš nekad nebūtu uzņēmies tik lielas pūles. Nē, viņa nodoms bija daudz briesmīgāks— īsts neģēlīgas atriebības plāns, kura mērķis bija nogali­nāt manu māsu vai Violu… bet varbūt arī abas reizē!

Bija šausmīgi tā domāt, bet šaubām vairs nebija vie­tas, jo visi apstākļi to apstiprināja. Pat jaunais indiānis nosprieda, ka tāds bijis mulata nolūks. Šai gadalaikā mana māsa mēdza peldēties gandrīz katru dienu, un visi plantācijas ļaudis to zināja. Man tas neienāca prātā, kad es devos pakaļ briežiem, citādi es droši vien būtu rīkojies savādāk. Bet kas gan varēja iedomāties šādu drausmīgu nelietību?

Mulata rīcībā bija tikpat daudz viltības, cik ļaunuma. Tā bija vienkārši nejaušība, ka tuvumā gadījās aculieci­nieki. Bet, ja to nebūtu bijis, pilnīgi iespējams, ka viņa nolūks būtu izdevies un mana māsa kļūtu par viņa at­riebības upuri.

Kurš gan tad būtu varējis uzrādīt noziedznieku? Vai­nots tiktu vienīgi rāpulis. Uz mulatu nekristu ne mazākās aizdomas. Kāpēc gan? Dzeltenais nelietis bija visu vel­nišķīgi gudri izdomājis.

Es iekvēlojos sašutumā. Mana nabaga nevainīgā mā­siņa! Viņa nemaz nenojauta, cik neģēlīgā veidā tika tīšām iegrūsta nāves briesmās. Virdžīnija gan zināja, ka mulats uz viņu netur labu prātu, taču ne sapnī nevarēja iedomā­ties, ka tas jūt pret viņu tik zvērisku naidu.

Jo vairāk es par to domāju, jo manas dusmas pieauga. Es vairs nespēju valdīties. Noziedznieks ir jāsoda neka­vējoties. Viņš ir bargi jāpārmāca, un sodam jābūt tādam, lai šis nelietis nekad vairs nevarētu atkārtot šādus bīs­tamus mēģinājumus.

Ko ar viņu lai dara, to es nezināju, — gan jau to izlems vecāki cilvēki. Pletne neko nebija līdzējusi, varbūt važas viņu izdziedinātu, bet katrā ziņā viņš bija jādabū projām no plantācijas.

Es savā prātā nāves sodu viņam nevēlēju, kaut gan patiesībā viņš to bija pelnījis. Lai cik sašutis es biju, par šo augstāko soda mēru es nemaz nedomāju, jo biju pie­radis pie sava tēva iecietīgās izturēšanās pret vergiem. Pēriens, cietums, iekalšana važās kopā ar citiem noziedz­niekiem Sentmarksā vai Sentogastinā — tāds, manuprāt, varēja būt sods par viņa ļaundarību.

Ēs zināju, ka manam mīkstsirdīgajam tēvam vienam pašam neļaus to izlemt. Sāda veida notikumā bija iein­teresēti visi apkārtējie plantatori. Drīz vien sapulcēsies improvizēta tiesa, un droši vien vainīgajam nāksies stā­ties daudz bargāku tiesnešu priekšā nekā viņa paša saimnieks.

Es vairāk neprātoju un, nolēmis, ka mulats tūliņ jā­tiesā, skrēju uz mājām, lai pastāstītu par viņa nozie­gumu.

Es steidzos un, tāpat kā pirmīt, negāju apkārt pa parasto taciņu, bet taisni cauri apelsīnu birzij.

Es biju paspēris vēl tikai dažus soļus, kad izdzirdu tuvumā nošvīkstam lapas. Es neviena neredzēju, bet biju pārliecināts, ka tur starp kokiem ložņā cilvēks. Varbūt kāds no lauka strādniekiem, izmantodams vispārējo sa­traukumu, mēģināja nočiept sev dažus apelsīnus?

Šāds niecīgs pārkāpums man pašreiz likās visai ne­svarīgs, un es pat nedomāju apstāties, lai to aizkavētu. Es tikai skaļi uzsaucu, taču atbildes nesaņēmu un tur­pināju savu ceļu.

Nonācis pagalmā, es sastapu tēvu pie lielās nojumes. Turpat bija arī uzraugs un vecais aligatoru mednieks Hikmens, un vēl daži baltie, kas bija pie mums iegrie­zušies darīšanās.

Visu klātbūtnē es atklāju savu noslēpumu un iespē­jami īsos vārdos izstāstīju, ko biju šorīt redzējis.

Mana vēsts nāca kā zibens spēriens. Hikmens stei­dzās apliecināt, ka šāds triks ar aligatoru pilnīgi iespē­jams, kaut gan neviens neapšaubīja manu vārdu patie­sīgumu. Vienīgās šaubas izraisīja mulata nolūks. Vai tas varēja būt, ka viņš tīkoja pēc cilvēku dzīvībām? Tā šķita neticami liela ļaunprātība. Pat iedomāties to bija pārāk šausmīgi!

Šai brīdī visas šaubas tika izgaisinātas. Atradās vēl kāds cits liecinieks, kura izteicieni apstiprināja aizdomas un noslēdza pierādījumu ķēdi. Tas bija Melnais Džeks.

Torīt pirms kādas pusstundas viņš bija redzējis Dzel­teno Džeku uzrāpjamies ozolā, kas auga pagalma stūrī. No tā galotnes varēja redzēt dīķi. Tas noticis tieši tai laikā, kad «baltā missa» un Viola aizgājušas peldēties. Melnais Džeks bija pilnīgi pārliecināts, ka tad viņas jau

varējušas būt ūdeni un Dzeltenais Džeks tās noteikti redzējis.

Sašutis par šādu nekaunīgu rīcību, Melnais Džeks uz­saucis imulatam, lai kāpj zemē no koka, un piedraudējis viņu nosūdzēt. Tas atbildējis, ka gribot tikai salasīt zīles. (So ozolu zīles ir saldas un skaitās plantāciju ļaudīm īsts kārums.) Taču Melnais Džeks bijis pārliecināts, ka tas vis nav Dzeltenā Džeka īstais nolūks, un turpinājis viņam draudēt. Beidzot mulats nokāpis zemē, bet viņam nebijis rokā nevienas pašas zīles!

— Viņš nemeklēja zīles, massa Rendolf. Tam dzelte­najam slaistam bij kas nelabs aiz ādas — tā tas bij, skaidra lieta.

Tā zirgu puisis nobeidza savu liecību.

Viņa pastāstītais pilnīgi pārliecināja visus. Nebija vairs iespējams šaubīties par mulata drausmīgo nolūku. Viņš bija uzkāpis kokā, lai pats būtu sava ļaunā darba liecinieks. Viņš redzēja meitenes ieejam baseinā un zi­nāja, ikādas briesmas slēpj tā ūdeņi, taču nepakustināja ne pirksta, lai saceltu trauksmi. Taisni otrādi — viņš bija viens no pēdējiem, kas devās uz dīķi, kad uz mei­teņu kliedzieniem pēc palīdzības tur saskrēja visi māj- nieki. JTo apliecināja vairāki saimes ļaudis. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ir vainīgs.

• To uzzinot, mājās sacēlās briesmīgs uztraukums. Baltie un nēģeri, saimnieki un vergi — visi bija vienādi sašutuši par šo drausmīgo noziegumu. Un pagalmā cits caur citu atskanēja kliedzieni: — Dzelteno Džek!

Visi — melnie, baltie un dzeltenie — skraidīja šurp un turp, meklēdami noziedznieku. Visi dega nepacietībā dabūt viņu rokā, visi vēlējās, lai šis briesmonis saņemtu pelnīto sodu.

Kur viņš bija? Atkal un atkal visā mājas apkārtnē atskanēja balsis, kas skaļi sauca viņa vārdu gan pavēlot, gan piedraudot, taču atbildes nebija. Kur gan viņš bija palicis?

Tika pārmeklēti staļļi, nojume, virtuve, nēģeru būdi­ņas, pat labības klēts — bet bez panākumiem. Kur viņš varēja būt pazudis?

Vēl pirms brīža viņš bija bijis tepat — palīdzējis vilkt beigto-aligatoru. Vīri to bija iestiepuši pagalmā un

nosvieduši cūkām apēšanai. Dzeltenais Džeks bija darbo­jies kopā ar viņiem, tikpat rosīgs kā citi. Tātad viņš varēja būt aizgājis tikai nupat. Bet uz kurieni? To ne­viens nezināja.

Šai brīdī es atcerējos troksni apelsīnu birzī. Vai tas būtu bijis viņš? Ja tā, tad viņš varēja noklausīties manu un jaunā indiāņa sarunu vai vismaz tās pēdējo daļu un tādā gadījumā taga-d bija jau lielā gabalā.

Mēs devāmies uz apelsīnu birzi un pārmeklējām ik­vienu tās visnomaļāko stūrīti. Dzeltenā Džeka tur nebija.

Pēc tam tika rūpīgi no vienas malas līdz otrai iz­staigāts biezoknis ap dīķi. Ne zīmes no pazudušā mulata.

Man ienāca prātā uzkāpt uz klints, kur es biju paslē­pies no rīta. Vienā rāvienā es uzrāpos pašā augšā, un manas pūles atalgojās. Pārlaižot skatienu tīrumiem, es ieraudzīju bēgli. Nometies četrrāpus, viņš līda starp in­digo rindām, acīm redzot uz kukurūzas lauku.

Es nekavējos ne mirkli, lai viņu tālāk novērotu, bet, nolēcis atpakaļ zemē, metos tam pakaļ. Mans tēvs, Hik- mens un pārējie man sekoja.

Mēs bijām visai neapdomīgi un izturējāmies pārāk skaļi, tā ka drīz vien, izdzirdis mūsu kliedzienus, mulats saprata, ka ir ieraudzīts un ka viņam dzenas pakaļ. Pa­slēpties vairs nebija iespējams, un viņš, piecēlies visā augumā, sāka skriet uz priekšu, cik tik ātri vien varēja. Pēc brīža viņš nozuda kukurūzas laukā, un mēs klieg­dami un aurodami metāmies viņam pakaļ.

Es gan biju vēl zēns, taču ātrākais skrējējs par vi­siem. Es zināju, ka varu paskriet ātrāk nekā Dzeltenais Džeks un, ja tik vien nepazaudēšu viņu no acīm, tad drīz vien panākšu. Mulats cerēja nokļūt līdz dumbrājam un ielīst pundurpalmiņu brikšņos, jo tur viņš varēja no mums viegli izbēgt vai vismaz uz kādu laiku paslēpties.

Lai to nepieļautu, es skrēju, ko nagi nes, un manas pūles nebija veltīgas, jo tieši pašā meža malā es bēgli panācu un saķēru aiz svārku stērbeles.

No manas puses tas bija muļķīgi darīts. Mana vienīgā doma, dzenoties pakaļ mulatam, bija — tikai panākt viņu, un es nebiju rēķinājies ar pretošanos, kaut gan no bez­izejas stāvoklī nonākuša cilvēka to varēja sagaidīt. Pie­radis, ka manām pavēlēm vienmēr tika paklausīts, es naivi iedomājos, ka puisis man tūlīt padosies, tiklīdz es būšu viņu noķēris. Taču es maldījos.

Viņš momentā izrāvās, un jāsaka, ka tas viņam ne­nācās grūti, jo es biju noskrējies bez elpas un man ne­pietiktu spēka noturēt pat kaķi.

Es domāju, ka mulats turpinās bēgt, taču viņš ne­skrēja vis uz priekšu, bet apstājās, nikni pagriezās pret mani un, izrāvis savu dunci, sadūra man roku tuvu pie pleca. Viņš bija gribējis trāpīt man sirdī, bet, spēji pa­celdams roku, es biju atvairījis nāvīgo dūrienu.

Viņa duncis pacēlās otrreiz, un es droši vien būtu saņēmis vēl otru dūrienu, bet tieši šajā brīdi man pie­steidzās palīgs, un, pirms bīstamais asmens paguva no­slīgt uz leju, manu pretinieku sagrāba Melnā Džeka spē­cīgās rokas.

Ļaundaris nikni cīnījās, pūlēdamies atbrīvoties, taču viņa vecā sāncenša muskuļotais tvēriens turēja to kā spī­lēs, kamēr piesteidzās ITikmens un pārējie. Tad, sasiets ar siksnām, viņš uzreiz kļuva nekaitīgs un rāms.