Oceola — seminolu virsaitis

31. NODAĻA NODEVĪGIE VIRSAIŠI

Drīz vien es atstāju kopējo vakariņu galdu un izgāju forta pagalmā.

Saule jau bija norietējusi. Bija izdota pavēle nevie­nam neatstāt fortu, bet, uzskatīdams to par saistošu tikai kareivjiem, es nolēmu doties tālākā pastaigā.

Uz to mani mudināja sirdsbalss. Indiāņu nometnē bija virsaišu un karavīru sievas, viņu māsas un bērni. Kādēļ gan arī viņa nevarēja būt pārējo vidū?

Es sirdī ticēju, ka Majumi ir tur, kaut gan visu šo dienu manas acis bija veltīgi viņu meklējušas. Viņas ne­bija to sieviešu vidū, kas drūzmējās sapulces laukumā: mans pētījošais skatiens bija uzmanīgi ielūkojies ikvienā sejā.

Es nolēmu aiziet uz seminolu nometni un uzmeklēt smikosauku teltis — tur droši vien es atradīšu Pauelu, tur es sastapšu Majumi.

Ierasties indiāņu nometnē nevarēja būt bīstami, jo pat ar naidīgajiem virsaišiem mūsu attiecības vēl skai­tījās draudzīgas. Un Pauels taču vēl arvien bija mans draugs. Viņš tnani aizsargātu no visām briesmām vai apvainojumiem.

Es ilgojos paspiest jaunā virsaiša roku, un tas vien jau būtu mani pamudinājis meklēt šo tikšanos. Man ļoti gribējās atjaunot agrāko draudzību, pārrunāt jaukās pa­gājušās dienas, atminēties kopā pavadītos gaišos brīžus. Skarbie virsaiša un karavadoņa pienākumi taču vēl ne­būs nocietinājuši sirdi, kas kādreiz bija tik maiga un atsaucīga? Bez šaubām, mans draugs ir sašutis par balto cilvēku netaisno rīcību, bez šaubām, es viņu sastapšu naidīgi noskaņotu pret mūsu rasi — viņam ir pamats tādam būt. Un tomēr man nebija bailes, ka šīs viņa dusmas vērsīsies arī pret mani.

Lai būtu kā būdams, es nolēmu viņu uzmeklēt un at­kal sniegt roku kā draugs.

Es jau biju gatavs doties ceļā, kad saņēmu virspa­vēlnieka uzaicinājumu ierasties viņa mītnē. Diezgan sarūgtināts, es paklausīju pavēlei.

Pie ģenerāļa bija pilnvarotais kopā ar augstākajiem virsniekiem, Ringoldi un vēl dažas citas ievērojamas privātpersonas.

Ieejot es nopratu, ka te notiek slepena sanāksme un ka viņi tikko beiguši apspriest kādu rīcības plānu.

— Plāns ir lielisks, — piezīmēja ģenerālis Klinčs, griezdamies pie pārējiem, — bet kā lai satiek Omatlu un Melno Mālu? Ja mēs viņus aicināsim šurp, tas var radīt aizdomas — viņi nevarēs ierasties fortā nepamanīti.

— Ģenerāl Klinč, — sacīja vecais Ringol'ds, kas bija visviltīgākais diplomāts no klātesošajiem, — kā būtu,, ja jūs un ģenerālis Tompsons sastaptos ar draudzīgajiem; virsaišiem ārpus forta?

— Tieši tā, — pilnvarotais viņu pārtrauca. — Es esmu par to jau domājis. Es esmu aizsūtījis ziņnesi pie Omatlas pajautāt, vai viņš var ar mums slepeni satik­ties. Vislabāk būs, ja tas notiks ārpus forta. Es dzirdu,, šis cilvēks ir atgriezies.

Šai brīdī istabā ienāca kāds vīrs, kurā es pazinu vienu no tulkiem, kas bija piedalījušies sapulcē. Viņš kaut ko pačukstēja pilnvarotajam un tad atkal nozuda.

— Viss kārtībā, džentlmeņi! — iesaucās pilnvarotais* kad tulks bija izgājis. — Omatla gaidīs mūs pēc stundas.

Melnais Māls būs kopā ar viņu. Par satikšanās vietu viņi ir izvēlējušies «Mārku». Tas atrodas uz ziemeļiem no forta. Mēs varam tur nokļūt, neejot garām nometnei, tā­tad nav jābaidās, ka mūs varētu pamanīt. Vai mēs iesim, ģenerāl?

— Esmu gatavs, — atbildēja Klinčs, paņemdams savu apmetni un uzmezdams to uz pleciem. — Bet, ģenerāl Tompson, — viņš sacīja, pievērsdamies pilnvarota­jam, — ikā ar jūsu tulkiem? Vai viņiem var uzticēt tik svarīgu noslēpumu?

Pilnvarotais šķita vilcināmies.

— Tas būtu neapdomīgi, — viņš beidzot atbildēja, it kā runādams pats ar sevi.

— Nu, nekas, neraizējieties, — Klinčs sacīja. — Es domāju, mēs varēsim iztikt bez viņiem. Leitnant Ren- dolf, — viņš turpināja, pagriezdamies pret mani, — vai jūs labi pārvaldāt seminolu valodu?

— Ne sevišķi labi, ģenerāl, bet runāt runāju.

— Vai jūs varētu kaut cik pienācīgi pārtulkot?

— Jā, ģenerāl, domāju gan.

— Ļoti labi, gan tiksim galā. Nāciet mums līdz!

Slēpdams savu sapīkumu par to, ka tiek izjaukti mani

paša plāni, es klusēdams viņiem sekoju. Kā pirmais gāja pilnvarotais, blakus viņam, tērpies apmetnī, ar vienkāršu karavīra cepuri galvā soļoja ģenerālis.

Mēs izgājām pa vārtiem un gar forta sētu nogriezā­mies uz ziemeļiem. Indiāņu teltis atradās dienvidaustru­mu pusē, izkaisītas gar platu homoka meža joslu, kas aizstiepās tajā virzienā. Ziemeļu pusē bija otrs, mazāks homoka biezoknis, ko no pirmā atdalīja savanna un rets priežu mežs. Tur atradās «Mārks». Tas bija gandrīz pus- jūdzes attālumā no forta, bet tumsā mēs viegli varējām tur nokļūt, nebaidoties, ka no seminolu nometnes mūs varētu pamanīt.

Mēs drīz vien nonācām norunātajā vietā. Virsaiši mūs jau gaidīja. Viņi stāvēja dīķa malā koku ēnā.

Tagad sākās mani tulka pienākumi. Es nebiju do­mājis, ka tie būs tik nepatīkami.

— Pajautājiet Omatlam, cik cilvēku ir viņa un Melnā Māla ciltīs un arī pārējās, kuru virsaiši ir mūsu pusē.

Es uzdevu norādīto jautājumu.

— Trešā daļa no visas seminolu tautas, — skanēja ātra atbilde.

— Pasakiet viņiem, ka draudzīgajiem virsaišiem, kad tie ieradīsies Rietumos, tiks izsniegti desmit tūkstoši dolāru, lai viņi tos sadalītu savā starpā, kā paši atzīst par labāku, un ka šī summa neietilps pabalstā, ko pie­šķirs visai ciltij.

— Tas ir labi, — vienā balsī norukšķēja virsaiši, kad es pārtulkoju šo priekšlikumu.

— Vai Omatla un viņa draugi domā, ka uz rītdienas sapulci ieradīsies visi virsaiši?

— Nē — ne visi.

— Kuri no viņiem varētu neierasties?

— Miko-miko tur nebūs.

— Ahā! Vai Omatla to droši zina?

— Droši. Onopas teltis ir nojauktas: viņš jau ir aiz­gājis no šejienes.

— Uz kurieni viņš ir aizgājis?

— Atpakaļ .uz savām mājām.

— Un viņa ļaudis?

— Lielākā tiesa aizgājuši līdz ar viņu.

Kādu brīdi abi ģenerāļi pusčukstus sarunājās savā starpā. Es stāvēju pa gabaliņu un nedzirdēju, ko viņi runāja. Tikko saņemtā informācija bija ļoti svarīga, un šķita, ka tā viņus apmierina.

— Vai vēl kāds virsaitis nepiedalīsies rītdienas sa­pulcē? — pēc laiciņa viņi jautāja.

— Tikai tie no «Sarkano nūju» cilts.[33]

— Hoitl-metti?

— Nē, viņš ir šeit, viņš paliks.

— Pajautājiet, vai viņi domā, ,ka Oceolia būs rīt­dienas sapulcē.

Pēc nepacietības, ar kādu tika gaidīta atbilde, es sapratu, ka šis jautājums viņus interesē vairāk par vi­siem. Es to tūlīt pārtulkoju.

— Ko! — iesaucās virsaiši, it kā pārsteigti par šādu jautājumu. — Uzlecošā Saule? Viņš noteikti ieradīsies, viņš grib redzēt, kā tas viss beigsies!

— Ļoti labi! — neviļus iesaucās pilnvarotais un, pie­vērsdamies ģenerālim, atkal sāka ar viņu sačukstēties. Šoreiz es dzirdēju viņu sarunu.

— Šķiet, ģenerāl, mūs vadījis pats liktenis. Gandrīz droši varu teikt, ka mans plāns izdosies. Viens aizska­rošs vārds izaicinās nekaunīgo blēdi uz kādu rupjību vai varbūt pat ļaunāk, .katrā ziņā es viegli atradīšu ieganstu, lai viņu ieslodzītu cietumā. Tagad, kad Onopa ar saviem ļaudīm ir aizgājis, mēs būsim pietiekoši stipri pret katru nejaušību. Naidīgi noskaņoto indiāņu tur nebūs daudz vairāk kā mums labvēlīgo, tā ka šie nfelieši diez vai uzdrošināsies pretoties.

— Ah! No tā mums nav ko baidīties.

— Nu, un, ja viņš reiz būs mūsu rokās, tad visa opo­zīcija tiks satriekta, pārējie viegli piekāpsies, jo neap­šaubāmi viņš ir 'tas, kas tagad virsaišus iebaida .un kavē parakstīt līgumu.

— Taisnība, — domīgi atbildēja Klinčs. — Bet ko par to teiks valdība? Vai jūs domājat, ka tā akceptēs šādu rīcību?

— Viņa to darīs, viņai tas jādara. Prezidenta pēdējā instrukcija gandrīz ieteic kaut ko tamlīdzīgu. Ja jūs tam piekrītat, es riskēšu un rīkošos.

— O, es pakļaujos jūsu pavēlēm, — atbildēja virs­pavēlnieks, acīm redzot pievienodamies pilnvarotā uz­skatiem, bet tomēr nevēlēdamies uzņemties līdzatbildību. — Mans pienākums ir izpildīt valdības pārstāvja gribu. Es esmu gatavs sadarboties ar jums.

— Tātad skaidrs — jārīkojas tā, kā esam nodomājuši. Pajautājiet virsaišiem, — pilnvarotais turpināja, pievērs­damies man, — vai viņi baidās rīt parakstīt līgumu.

— Nē, parakstīt viņi nebaidās, viņi baidās no sekām.

— Kādām sekām?

— Viņi baidās naidīgās partijas uzbrukuma. Viņu dzīvības būs apdraudētas.

— Ko mēs varētu darīt viņu labā?

— Omatla saka: ja jūs viņam un pārējiem virsaišiem atļautu kādu laiku paciemoties pie saviem draugiem Tallahassi novadā, tad viņi būtu drošībā. Viņi varētu tur palikt, kamēr notiks pārvietošana. Viņi apsolās, ka sastapsies ar jums Tampā vai kur citur, kad vien jūs viņus aicināsiet.

Abi ģenerāļi atkal čukstot apspriedās. Šis negaidītais priekšlikums bija jāapsver.

Omatla piebilda:

— Ja mums neļauj doties uz Tallahassi, mēs neva­ram, mēs neuzdrošināmies palikt mājās. Tad mūs vajag ņemt forta aizsardzībā.

— Par to, vai atļaut jums aizceļot uz Tallahassi, — atbildēja pilnvarotais, — mēs apspriedīsimies un dosim jums rīt .atbildi. Pagaidām jums nav ko bažīties. Šis ir balto kara virsaitis, viņš jūs aizsargās.

— Jā, — KJinčs sacīja, lepni izsliedamies. — Kara­vīru man ir daudz, un viņi ir stipri. Krietns skaits atro­das fortā un vēl vairāk ceļā uz šejieni. Jums nav ne no- kā jābaidās.

— Tas ir labi, — virsaiši atbildēja. — Ja draudēs- briesmas, mēs meklēsim jūsu aizsardzību. Jūs esat to> apsolījuši, tas ir labi.

— Pajautājiet virsaišiem, — sacīja pilnvarotais, kam bija ienācis prātā jauns jautājums, — pajautājiet viņiem, vai tiem ir zināms, vai Holata Miiko 'paliks uz rītdienas sapulci.

— Mēs to pašreiz nevaram pateikt. Holata Miko nav izpaudis savu nodomu. Bet drīz mēs to zināsim. Ja viņš- būs nolēmis palikt, viņa teltis stāvēs līdz saullēktam; ja ne, tās tiks nojauktas, pirms norietēs mēness. Mēness slīd lejup, mēs drīz zināsim, vai Holata Miko dosies projām vai pal'iks.

— Vai šā virsaiša teltis var redzēt no forta?

— Nē, tās ir tālāk starp kokiem.

— Vai jūs varat mums to paziņot?

— Jā, bet tikai uz šejieni. Ja mūsu sūtnis ies uz fortu, viņu pamanīs. Mēs paši varam atgriezties te un satikt vienu no jums.

— Patiešām, tā būs labāk, — atbildēja pilnvarotais,, redzami apmierināts ar šādu norunu.

Dažas minūtes abi ģenerāļi atkal čukstus apspriedās,, bet virsaiši stāvēja malā, klusēdami un nekustīgi kā divas- statujas.

Beidzot virspavēlnieks -pārtrauca klusumu: — Leitnanti Jūs paliksiet šeit, kamēr virsaiši atgrie­zīsies. Saņemiet viņu ziņojumu un nogādājiet to tieši manā mītnē.

Pēc abpusējas atsveicināšanās ģenerāļi devās projām pa taciņu, kas veda uz fortu, bet virsaiši .klusi aizslīdēja pretējā virzienā. Es paliku viens.