Oceola — seminolu virsaitis

22. NODAĻA viltīgs darījums

Tādas bija manas pārdomas, turpinot ceļu. Uz tām mani pavedināja tikko dzirdētais bēdīgais stāsts.

It kā lai apstiprinātu šo pārdomu pareizību, tai pašā brīdī atgadījās kaut kas visai zīmīgs.

Mēs nebijām pajājuši necik tālu, kad uzdūrāmies lopu pēdām. Te bija gājis ap divdesmit galvu liels bars un tādā pašā virzienā, kādā devāmies mēs, — uz indiāņu rezervāta pusi.

Pēdas bija svaigas, gandrīz pavisam svaigas. Es biju pietiekami labs pēdu pazinējs, lai pateiktu, ka lopi te gājuši ne agrāk kā pirms stundas. Kaut arī tik ilgu laiku ieslodzīts koledžas sienās, es tomēr nebiju aizmirsis visas tās meža gudrības, ko jaunais Pauels bija maņ iemācījis.

Tie bijuši viņi, piekrita mans zirgu puisis, un Džeks nepavisam inebija .muļķis šādās lietās. Visu savu mūžu viņš bija kaislīgi medījis jenotus, purva zaķus, oposumus un meža tītarus. Vēl vairāk — ne vienreiz vien viņš bija mani pavadījis briežu medībās vai dzenoties pakaļ pelē­kajai lapsai un rudajam «kaķim». Manas prombūtnes laikā Melnā Džeka pieredze bija kļuvusi vēl krietni bagā­tāka. Strādājot sava agrākā sāncenša vietā par malkas cirtēju, viņam katru dienu bija iznācis sastapties ar meža iemītniekiem un, pastāvīgi novērojot to paradumus, pie­augusi viņa māka nin izveicība.

Ir aplam iedomāties, ka .nēģera smadzenēm trūkst asas uztveres un spriešanas spēj.u, kas nepieciešamas labam medniekam. Es esmu pazinis melnos vīrus,, kas varēja lasīt «zīmes» un izsekot pēdas ar tādu pašu in­tuitīvu veiklību kā indiāņi vai baltie. Melnais Džeks ari būtu to varējis.

Es drīz vien konstatēju, ka šais gudrībās viņš tagad ir pārāks par mani, un gandrīz tai pašā brīdī man nācās apbrīnot viņa aso novērošanas spēju.

Es jau teicu, ka mēs ne viens, ne otrs nejutāmies pār­steigti, ieraugot Гори pēdas. Tā tas bija sākumā, bet mēs vēl nebijām pajājuši ne divdesmit soļu tālāk, kad mans pavadonis pēkšņi apturēja zirgu, un tai pašā brīdī es iz­dzirdu vienu no tiem īpatnējiem izsaucieniem, kas rakstu­rīgi nēģeriem un stipri atgādina izbiedētas cūkas izdotās skaņas.

Es palūkojos Džekam sejā. Pēc tās izteiksmes es sa­pratu, ka viņš ir atklājis kaut ko neparastu.

— Kas noticis, Džek?

— Žēlīgs dies! Massa Džordž, jūs redzat to?

— Ko tad?

— Nu, tur zemē.

— Es redzu tikai lopu pēdas, nekā vairāk.

— Tur to vienu lielo neredzat?

— Jā, viena ir lielāka par pārējām.

— Va tu velns! Tas ir lielais vērsis Boldfeiss, Džeks visur pazīs viņa pēdas. Daudz daudz ciprešu bluķu tas atvilka vecajam kungam!

— Ko tu saki? Es atceros BoMfeisu. Tu domā, tie ir bijuši mūsu lopi?

— Nē, massa Džordž, — man domāt, tie advokāta Grabsa lopi. Vecais kungs nu jau gads kad pārdeva Boldfeisu inassa Grabsam. Džeks droši zin — tās Bold- feisa pēdas.

— Bet kā tad mistera Grabsa ganāmpulks var būt te, indiāņu teritorijā, un tik tālu no viņa plantācijas, pie tam ar indiāņu dzinējiem?

— Tas taisni ir, par ko Džeks netiek skaidrībā, inassa Džordž.

Šai apstāklī bija kaut kas dīvains, kas izraisīja pār­domas. Lopi paši nevarēja būt tik tālu aizklīduši. Likās neticami, ka tie būtu labprātīgi peldējuši pāri upei. No­teikti — tie nebija savā vaļā te atklīduši, bet acīm redzot atdzīti, un dzinēji bija indiāņi. Vai viņi būtu• izdarījuši uzbrukumu? Vai lopi bija nozagti?

Tas mazliet tā kā izskatījās pēc zādzības, taču diez­gan nemākulīgas. Dzīvnieki bija dzīti pa krietni iestai­gātu taku, pa kuru katrā ziņā būtu devušies ķērāji, bet taupītāji — ja viņi tādi bija — nebija pat mēģinājuši noslēpt savas pēdas.

Tas izskatījās pēc zādzības un arī ne. Un taisni šie aizdomīgie apstākļi tā uzkurināja manu un mana pava­doņa ziņkārību, ka mēs nolēmām sekot pa šīm pēdām un, ja būs iespējams, noskaidrot patiesību.

Kādu jūdzi vai vairāk pēdas veda pa mūsu ceļu, bet tad -strauji nogriezās pa kreisi uz homoka mežu joslas pusi.

Mēs bijām apņēmušies tik viegli neatmest savu no­domu. Svaigās pēdas skaidri liecināja, ka nav pagājusi vēl ne stunda, pat ne stundas ceturksnis, kopš te dzīts lopu bars, un tātad tas nevarēja būt tālu. Mēs varējām tikt atpakaļ uz lielā ceļa taisni cauri retajam priežu me­žam, kas aizstiepās lopu iemītās takas labajā pusē, un, tā arī izlēmuši, nogriezāmies pa to.

Iejājuši biezajā mežā, mēs drīz vien izdzirdām cilvēku balsis un laiku pa laikam vēršu iebaurošanos.

Mēs nokāpām no zirgiem, piesējām tos pie kāda koka un devāmies tālāk kājām. 1

.Mēs gājām klusu un slēpdamies, vadoties pēc balsu trokšņa, kas vāvuļoja gandrīz nepārtraukti. Nebija šau­bu, ka lopi, kuru maurošanu mēs dzirdējām, bija tie paši, pa kuru pēdām mēs sekojām, bet tikpat skaidrs bija arī tas, ka- balsis, ko mēs tagad sadzirdējām, nepiederēja tiem cilvēkiem, kuri šos lopus bija dzinuši.

Ir viegli atšķirt indiāņa un baltā cilvēka valodas into­nāciju. Cilvēki, kuru balsis sasniedza mūsu ausis, bija baltie — viņi sarunājās tajā pašā valodā kurā mēs, ar visiem tās rupjajiem izpušķojumiem. Bet mans ceļabiedrs uztvēra ne tikai to — viņš pazina arī runātājus.

— Žēlīgs dies, massa Džordž! Tie tak ir tie sasodītie dauzoņi — Spenss un Bils Viljamss!

Džekam izrādījās taisnība. Mēs piegājām tuvāk. Mū­žam zaļie koki mūs pilnīgi paslēpa. Sasnieguši kāda kla­juma malu, mēs tur ieraudzījām vēršu baru, divus indiā­ņus, kas tos bija šurp atdzinuši, un abus jau pieminētos drauģeļus.

Mēs stāvējām koku aizsegā, vērodami un klausīda­mies, un drīz vien, pārmijis dažus vārdus ar savu apķē­rīgo ceļabiedru, es sapratu visu, kas te notiek.

Katram no indiāņiem — nožēlojamiem savas cilts iz- stumteņiem — bija uzdāvināta pudele viskija un daži niecīgi spīgulīši. Tā bija samaksa par viņu nakts darbu — advokāta Grabsa ganāmpulka nolaupīšanu.

Viņi savu bija padarījuši un mūsu ierašanās brīdī pašreiz nodeva ieguvumu citās rokās. Viņu saimnieki, kuru pienākumiem vajadzēja sākties šeit, tikko bija iz­snieguši tiem atlīdzību. Indiāņi varēja doties mājās un piedzerties — viņi vairāk nebija vajadzīgi. Lopus aizdzīs uz kādu tālu zemes nostūri, kur nebūs grūti tos pārdot, vai arī — kas bija tikpat iespējams — tie atgriezīsies atpakaļ advokāta Grabsa plantācijā, un šie drošsirdīgie puiši, Spenss un Viljamss, būs tos izglābuši no indiāņu sirotāju bandas nagiem! Tā būs jauka pasaciņa, ko pa­stāstīt pie kamīna, un reti izdevīgs gadījums, lai savu vārdu teiktu policija un varas iestādes.

Ak, šie mežonīgie seminolu laupītāji! No viņiem jātiek vaļā, tie jāpadzen!

Tā kā lopi piederēja advokātam Grabsam, es nolēmu neiejaukties. Kas man bija sakāms, to es varēju pateikt citā vietā. Neatklājuši savu klātbūtni, es un mans pa­vadonis klusu apgriez āmies, devāmies atpakaļ pie saviem zirgiem un pārdomu pilni turpinājām ceļu.

Es nešaubījos, ka mēs esam uzminējuši patiesību'. Bija skaidrs, ka Viljamss un Spenss ir izmantojuši pie­dzērušos indiāņus, un tikpat skaidrs, ka advokāts Grabss savukārt izmantojis Viljamsu un Spensu šajā tumšajā darījumā.

Ūdeni vajadzēja saduļķot — nabaga indiāņus vaja­dzēja iedzīt izmisumā!