Oceola — seminolu virsaitis

48. NODAĻA KARA SAUCIENS

Viens vienīgs izsauciens «Ha!», kas izteica nicinošu izbrīnu, bija visa atbilde. Tad iestājās dziļš klusums. Es to pārtraucu, .atkārtodams savu prasību.

— Jums tas jāparaksta.

— Nekad! — skanēja nelokāma, apņēmības pilna atbilde. — Nekad es ito nedarīšu! Tad labāk vārgt šajā

baļķu cietuma, kamēr .manas miesas sairst pīšļos un asinis izžūst dzīslās. Es drīzāk imetīšos pretī savu cie­tumsargu durkļiem un uz vietas miršu nekā kļūšu par savas tautas nodevēju. Nekad!

— Pacietību, Panei, pacietību! Jūs mani nesaprotat, jus, tāpat kā citi virsaiši, acīm redzot īsti labi neizpro­tot šā līguma noteikumus. Atcerieties, tas jums ir sais­tošs tikai nosacīti — proti, jūs apsolāties atstāt savas zemes un doties uz Rietumiem tikai tādā .gadī­jumā, ja jūsu tautas vairākums tam piekritīs. Kā zināms, šodien vairākums tam nepiekrita, un arī jūsu vārds vēl nenozīmēs vairākumu.

— Taisnība, taisnība, — virsaitis ma.ni pārtrauca, sākdams uztvert manu domu.

— Tātad jūs varat parakstīt, neuzņemoties ar to nekādas saistības, iekams nebūs izpildīts pa.ts galvenais priekšnoteikums. Un kādēļ jūs nevarētu ķerties pie šīs viltības? Tā kā ar jums ir apgājušies tik nekrietni, tad ne­viens to nevarētu saukt par apkaunojošu rīcību no jūsu puses. Es domāju, ka jūs attaisnotu jebkura līdzekļa izvēlē, kas jūs atbrīvotu no tik netaisnīga ieslodzījuma.

Varbūt mani argumenti diez kā nesaskanēja ar mo­rāles un godīguma .augstajiem principiem, bet tajā brīdī man tos diktēja saviļņotu jūtu balss, un draudzības un mīlestības acis (nesaskatīja tur nekā nosodāma.

Oceola klusēja. Es redzēju, ka viņš pārdomā manu priekšlikumu.

— Tiešām, Rendolf, — viņš pēc brītiņa sacīja, — jums vajadzētu dzīvot Filadelfijā, šajā slavenajā advokātu pilsētā. Sāds viedoklis man nekad1 agrāk nebija ienācis prātā. Jums ir taisnība: šī parakstīšana patie­šām man meuzliks nekādas saistības. Bet vai jūs domā­jat, ka aģentam pietiks .ar manu parakstu? Viņš unani ienīst, to es zinu un arī to, kāpēc. Es ienīstu viņu, un manam naidam ir daudz iemeslu, jo šī nav pirmā var­mācība, Iko main nācies ciest no viņa rokas. Vai viņš bus apmierināts, ja es parakstīšu?

— Es esmu gandrīz pārliecināts par to. Notēlojiet padevību, ja varat. Parakstiet savu vārdu uz līguma, un jūs tūlīt atbrīvos.

Es par to .nemaz nešaubījos. Spriežot pēc tā, ko es biju uzzinājis kopš Oceolas aresta, man bija pamats domāt, ka Tompsons nožēlo savu rīcību. Pārējie uzska­tīja, ka viņš ir pārsteidzies un ka šim vardarbības ak­tam var būt ļaunas sekas. Šāda veida runas bija no­nākušas līdz viņam, un pēc tā, ko gūsteknis man stāstīja par .adjutanta .apciemojumu, es nopratu, ka tas te iera­dies paša aģenta .uzdevumā. Nebija šaubu, ka pēdējais labprāt gribētu tikt vaļā no sava gūstekņa un atbrīvot to uz visvieglākajiem noteikumiem.

— Mans draugs! Es paklausīšu jūsu padomam. Es parakstīšu. Jūs varat paziņot pilnvarotajam manu lēmumu.

— Es to izdarīšu rīt iespējami agri, tiklīdz viņu sastapšu. Ir jau vēls. Vai man novēlēt jums labu nakti?

— Ak Rendolf! Ir grūti šķirties no drauga, no vienīgā drauga ar baltu ādu, kurš man vēl ir palicis. Man būtu gribējies pārrunāt tās senās dienas, bet — ak vai! — te nav ne īstā vieta, ne laiks to darīt.

Lepnais virsaitis bija .atmetis savu augstprātīgo iz­turēšanos, iun viņa balss skanēja sirsnīgi .un maigi kā agrās jaunības dienās.

— Jā, — viņš turpināja, — vienīgais baltais draugs, kas .man ir palicis, vienīgais, pret kuru es jūtu cieņu .. . un otrs, kuru es …

Viņš pēkšņi aprāvās un samulsa, it kā būtu gandrīz vai atklājis man kādu noslēpumu, ko uzskatīja par la­bāku paturēt pie sevis.

Mazliet satraukts, es gaidīju šo .atklāsmi, bet tā ne- nāca. Kad Oceola atkal ierunājās, viņa balss un runas veids bija pilnīgi izmainījies.

— Baltie mums ir .nodarījuši daudz pārestību, — viņš turpināja, no jauna izsliedamies dusmīgā pozā. — Pārāk daudz pārestību, lai tās varētu izstāstīt. Bet zvēru pie Lielā Gara! Es atriebšos par tām! Nekad līdz šim es neesmu to zvērējis, bet šīsdienas notikumi ir pārvērtuši manas .asinis par uguni. Pirms jūsu ieraša­nās es zvērēju atņemt dzīvības diviem mūsu ļaunāka­jiem ienaidniekiem. Jūsu apciemojums nav grozījis ma­nu apņemšanos, tikai padarījis to vēl nelokāmāku, un

jūs esat pievienojis 'trešo -manu nāvīgo ienaidnieku sa­rakstam. Vēlreiz es zvēru, zvēru pie lielā gara Vi'kome, ka nepalikšu mierā, ,iekāms šo trīs vīru asinis nebūs sārtojušas meža lapotni… trīs balto neliešu un viena sarkanādainā nodevēja asinis … Jā, Omatla, gavilē par savu nodevību, tavs prieks nebūs ilgs, drīz tu jutīsi patriota atriebību, 'drīz tu drebēsi zem Oceolas dunča!

Es neko neatbildēju, bet klusēdams nogaidīju, līdz jšis dusmu izvirdums aprimās.

Pēc maza brīža jaunais virsaitis nomierinājās un atkal draudzīgi mani uzrunāja.

— Vēl vienu vārdu, — viņš sacīja, — pirms mēs šķiramies. Apstākļi var mūs aizkavēt, un varbūt paies , ilgs laiks, iekāms mēs atkal tiksimies. Ak vai! Iespējams, ka mūsu nākošā tikšanās būs kā ienaidniekiem kaujas Jaukā. Nedomāju jums slēpt, ka man nenāk ne prātā līgt ar baltajiem mieru. Nē, nekaid! Es gribu jums kaut ;ko lūgt. Es zinu, Rendolf, jūs izpildīsiet manu lūgumu, [neprasīdams paskaidrojumus. Pieņemiet šo dāvanu pie­miņai un, ja jūs cienāt devēja draudzību un gribat vi­ņam parādīt godu, nēsājiet to redzamā vietā uz savām krūtīm. Tas ir viss.

To teikdams, viņš noņēma no sava kakla ķēdīti, kurā bija piekārts uzlecošās saules simbols, kas tika jau iepriekš pieminēts. Viņš aplika ķēdīti man, ļaujot spoža­jam amuletam nokarāties lejup virs manām krūtīm.

Es nepretodamies pieņēmu šo draudzības vārdā pa­sniegto velti un, apsolīdams ievērot viņa lūgumu, uz­dāvināju viņam pretī savu pulksteni. Tad, vēlreiz sir­snīgi paspieduši viens otra roku, mēs šķīrāmies.

*

Kā jau es biju paredzējis, panākt seminolu virsaiša atbrīvošanu nenācās grūti. Kaut gan pilnvarotais man nezināmu iemeslu dēļ juta personīgu naidu pret Oeeoļu, viņš neuzdrošinājās ļaut vaļu savām dusmām, kārtojot 'oficiālas lietas. Viņš jau tā ar savu vakarējo rīcību bija nostādījis sevi ļoti nepatīkamā stāvokli, un, kad es pa­ziņoju par gūstekņa lēmumu piekāpties, tad redzēju, ka Tompsonu visai iepriecina šī vieglā un negaidītā iespēja izkļūt no radušās situācijas. Tādēļ viņš bez kavēšanās devās pie ieslodzītā virsaiša.

Pēdējais notēloja savu l'omu apbrīnojami taktiski. Vakardienas niknumu un dusmas bija nomainījusi klusa rezignācija. Cietumā pavadītā nakts, izsalkums un važas bija apvaldījuši viņa lepno garu, un tagad viņš bija ga­tavs pieņemt jebkurus noteikumus, lai tikai atgūtu brī­vību. Tā domāja pilnvarotais.

Tika atnests līgums. Oceola to parakstīja, neteicis ne vārda. Viņu atbrīvoja no važām, cietuma durvis atvērās, un tam atļāva netraucētam doties projām. Tompsons bija uzvarējis vai vismaz tā iedomājās.

Tas bija tikai māns. Ja viņš, tāpat kā es, būtu ievē­rojis ironisko smaidu, kas parādījās Oceolas sejā, kad tas izgāja pa forta vārtiem, tad diez vai būtu juties drošs par savu uzvaru.

Viņam nebija ļauts ilgi baudīt tī-ksmo ilūziju.

Visu skatienu pavadīts, jaunais virsaitis lepnā gaitā aizsoļoja uz meža pusi.

Gandrīz sasniedzis mežmaiu, viņš pagriezās atpakaļ pret fortu, izvilka spožo dunci, kas bija aizbāzts aiz jos­tas, pavicināja to pār galvu un izaicinošā tonī nokliedza Seminolu kara saucienu: «Jo-ho-ehi!»

Trīs reizes mežonīgais signāls atskanēja līdz mūsu ausīm, un, trešoreiz to atkārtojot, vīrs, kas bija to iz­kliedzis, pagriezās, ar vienu lēcienu iemetās meža un acumirklī nozuda mūsu skatieniem.

Šī izaicinošā demonstrācija nebija pārprotama. Pat savā triumfā starojošais pilnvarotais saprata, ka tā no­zīmē karu uz dzīvību un nāvi, un steigšus tika dota pa­vēle dzīties virsaitim pakaļ.

Apbruņotu vīru bars izdrāzās pa forta vārtiem un aizjoņoja pa taku, kur bija aizgājis nesenais gūsteknis.

Pakaļdzīšanās izrādījās veltīga un nesekmīga. Kad vairāk nekā stunda bija pavadīta neveiksmīgā meklē­šanā, kareivji izklaidus atgriezās fortā.

Gallagers un es bijām visu rītu palikuši manā istabā, gaidīdami pavēli, kas uzliks man mājas arestu. Mums par izbrīnu, tā nenāca: mani nearestēja.

Vēlāk mēs uzzinājām, kāpēc tas nenotika. Pirmais no maniem divkauju pretiniekiem pēc sakāves nebija atgrie­zies fortā, bet ticis aiznests uz kāda drauga māju dažas jūdzes tālāk. Tas daļēji notušēja skandalozo sadursmi. Otrs parādījās ar saitē iekārtu roku, bet, kā Gal'lagers bija noskaidrojis, Skots visiem stāstījis, ka viņš jājot uzdrā­zies kokam. Aiz labi saprotamiem iemesliem interesantais invalīds nebija atklājis patieso sava ievainojuma cēloni, un es varēju par to tikai priecāties. Izņemot savu draugu, es nevienam citam par notikušo nebiju stāstījis, un pa­gāja ilgs laiks, iekāms šī lieta nāca gaismā.

Izpildot dienesta pienākumus, es pēc tam bieži vien satikos ar adjutantu, un nereti mēs bijām spiesti runāt viens ar otru, bet tās vienmēr bija oficiālas saru'nas un — šķiet, nebūs jāpiebilst — noritēja izteikti atturīgā tonī.

Taču drīz vien radās apstākļi, kas mūs izšķīra, un es jutos laimīgs pārtraukt sakarus ar cilvēku, pret kuru jutu dziļu nicinājumu.