Oceola — seminolu virsaitis

DAŽI VĀRDI PAR AUTORU UN VIŅA GRĀMATU

Daudziem rakstniekiem, kuru grāmatās mēs lasām par tālām zemēm un dīvainiem, gandrīz vai neticamiem no­tikumiem, pašiem bijis dēkains, piedzīvojumiem bagāts mūžs. Tā tas ir ari ar Tomasu Main-Ridu, vairāk nekā trīsdesmit spraigi uzrakstītu romānu autoru.

Main-Rids dzimis 1818. gadā Īrijā, zemē, kuras la­bākie ļaudis vienmēr cīnījušies pret angļu kaklakungiem, vienmēr sapņojuši par savas tautas atbrīvošanu. Bet 19. gadsimts nav tikai brīvības ilgu gadsimts, tas ir arī laikmets, kad pieaugošais kapitālisms arvien vairāk un vairāk izpleš spārnus pāri visiem kontinentiem un manīgi ļaudis cenšas sagrābt un kolonizēt tās zemes, kas vēl ir puslīdz brīvas. Par Ameriku, šo jauno pasauli, tajos ga­dos dzird brīnumu stāstus — ikviens izdarīgs un apdā­vināts cilvēks tur drīz vien varot kļūt gandrīz vai par miljonāru. Un uz Ameriku sāk plūst izceļotāju straumes. 1840. gadā turp dodas ari Tomass Main-Rids, jauneklis, kam vecajā Eiropā nav ko zaudēt.

Sākumā viņš iir tirgotājs, bet, kad veikals izput, dar­bojas par skolotāju, aktieri, vēlāk pat par mednieku. Un tomēr, lai kā arī viņš censtos, zelta kalnus saraust ne­izdodas, iznāk mūžīga kaušanās ar trūkumu, un galu galā atliek pēdējā iespēja, kas tolaik dota katram spēcī­gam, veselam vīrietim, — proti, iestāties Ziemeļamerikas Savienoto Valstu armijā.

Armijas tajos gados amerikāņiem vajag daudz, jo ar­vien vēl mav rimusi indiāņu neapmierinātība ar viņu senās tēvzemes jaunajiem valdniekiem, kas, tīkodami plest pla­šākas savas plantācijas, spiež iedzimto ciltis pārcelties uz citiem, neauglīgākiem novadiem.

Main-Rids piedalās šajās akcijās, iepazīst visas mūža­mežu kara briesmas, iepazīst indiāņu cilšu parašas, viņš šiem Amerikas pirmiedzīvotājiem pat simpatizē, jo atce­ras pats savu dzimteni, un tomēr — viņš ir amerikāņu virsnieks, viņš karo, kamēr 1847. gadā gūst simagu ievai­nojumu. Līdz ar to izbeidzas Tomasa Main-Rida karavīra karjera, izbeidzas viņa gaiitas Amerikā, jo nepilnus trīs­desmit gadus vecais laimes meklētājs spiests braukt atpakaļ uz Eiropu.

Kādu laiku pēc tam par viņu nekā nedzird, bet jau 1851. gadā Londonā iznāk kapteiņa Main-Rida romāns «Skalpu mednieki», kas tūlīt gūst lasītāju ievērību. Tur taču ir eksotika, ir veikla intriga, sprai! gs stāstījums, ir zināmi brīvības ideāli. Un romāns seko romānam, lai tikai pieminam tādus darbus kā «Notikums Himalaju kalnos», «Jātnieks bez galvas», «Oceola, seoiinolu virsaitis».

Grāmata par Oceolu sacerēta 1858. gadā, un literatū­ras zinātnieki, kas vispār par Main-Ridu izteikuši visai dažādus un bieži vien diametrāli pretējus spriedumus, tikpat pretrunīgi novērtē arī šo darbu. Bet kāpēc šī grā­mata var interesēt padomju lasītāju, kāpēc tā šodien iz­dodama?

Tāpēc, ka romāns «Oceola, seminolu virsaitis» ir viens no vispatiesīgākajiem Tomasa Main-Rida darbiem, tāpēc, ka tur mazāk naivas izdomas, vairāk pareizi novērota un puslīdz izprasta dzīves materiāla.

Un vēl — kaļult arī ļoti nekonsekventi, tomēr rakst­nieks mēģina cīnīties par tautas tiesībām dzīvot savā tēvzemē brīvu, neatkarīgu dzīvi. Fakts, ka Tomass Main- Rids deviņpadsmitā gadsimta vidū atklāj un nosoda kolonizatoru neģēlīgos nolūkus un visu to zemisko lī­dzekļu arsenālu, kas pielietots šo nolūku realizēšanai, vien jau uzskatāms par zināmu varonību.

Romāna darbība norisinās Floridā, kas deviņpadsmitā gadsimta vidū bija kļuvusi par centrālo notikumu arēnu Amerikas Savienotajās Valstīs. Sī auglīgā, ļoti bagātā pussala kopš 16. gs. sākuma bija vairākas reizes mainī­jusi savus saimniekus. 1820. gadā uz visiem laikiem to savai teritorijai pievienoja ASV. Un, lūk, vajadzēja paiet tikai desmit gadiem, lai plantatoru un valsts ierēdņu smadzenēs rastos doma, ka indiāņiem no Floridas jā­pazūd.

Oceola ir vēsturiska persona, tas ir viskareivīgākās indiāņu cilts virsaitis, kas ilgu laiku gudri un varonīgi vadījis savus sarkanādainos brāļus cīņā pret kolonizato­riem. Un, kaut ari Main-Rida romānā Oceola brīžam tēlots gandrīz vai kā izglītots un visai kulturāls baltais cilvēks, šajā literārajā tēlā diezgan spilgti atklājas pa­tiesā, reāli dzīvojušā savas tautas varoņa garīgie vaibsti. Gudru, augstsirdīgu, bet reizē arī lepnu un atriebīgu — tādu mums rakstnieks parāda savu Oceolu.

Blakus šim vadonim romānā vienu no galvenajām vie­tām ieņem jaunais muižnieks un vēlāk amerikāņu virs­nieks Džordžs Rendolfs, kura tēlā nav grūti saskatīt zināmu līdzību ar pašu autoru. Un interesanti — tās pretrunas, kas savā laikā grauzušas Main-Ridu, vēl vai­rāk izpaužas viņa literārajā līdziniekā Džordžā Rendolfā. Arī Rendolfs atzīst, ka indiāņus nepatiesi apvaino, viņš simpatizē Oceolam un mīl viņa māsu Majumi, tomēr karo UN romāna beigās pat apbrīnojamā atriebšanās kārē seko sarkanādainajiem, lai pēc brīža jau atkal kļūtu par šo nelaimīgo ļaužu draugu. Lasītājs šādām nepamatotām, nemotivētām pārmaiņām, protams, nevar ticēt, un Ren dolfa psihiskā struktūra, tāpat kā viņa mīlestības dēkas ar tā laikmeta literatūrā tik parastajām laimīgajām bei­gām,ir krietns romāna mīnuss. Ne jau velti vairāki vēr­tētāji skaidri un gaiši pateikuši, ka Main-Rida darbu literārā vērtība nav sevišķi augsta.

Tas, protams, ir ļoti bargs un drusku vienpusīgs sprie­dums, jo kaut vai romānā par Oceol'u ir ari patiesas vērtības.

Kā pacilāta, kaut ari drusku skumja himna skan ziedu zemes Floridas apraksts, ar kvēlu humānista spalvu vei­dotas tās lappuses, kur vēstīts par visām tām mahinā­cijām un visneģēlīgākajām blēdībām, ar kurām ameri­kāņu valdības pārstāvji un Floridas plantatori mēģina panākt indiāņu aiziešanu. Tādi tēli kā advokāts Grabss, miljonārs Ringolds un klaidoņu pāris Spenss un Viljamss spilgti pārstāv ne tikai sava laika, bet arī mūsdienu ka­pitālistisko sabiedrību. Reālistiski, gandrīz vai dokumen­tāli nopamatotas amerikāņu ģenerāļu sagrāves, tiekoties kaujās ar indiāņiem.

Grāmata beidzas ar Oceolas nāvi, jo virsaitis nespēj dzīvot gūstniecībā. Rendolfs, apprecējis Majumi, paliek savā plantācijā, un viss indiāņu jautājums rakstniekam līdz ar to ir atrisināts …

Naivi, gandrīz vai nožēlojami, bet Tomass Main-Rids jau nekad nav bijis cīnītājs. Viņš tikai parādījis savas simpātijās, bet, kad apstākļi iegrozījušies citādi, samie­rinājies un dzīvojis tālāk. Viņa romānos, kā jau teikts, aizrauj brīvības un taisnības mīlestība, aizrauj notikumu pārbagātība un viegls valodas plūdums, vēlēšanās, lai cilvēks būtu labs, gudrs un varonīgs. Tāpēc arī Tomasa Main-Rida grāmatas tā iecienījusi jaunatne.

Bruno Saulītis