Oceola — seminolu virsaitis

17. NODAĻA VESTPOINTA

Vestpointas militārā kotedža ir vislabākā skola pa­saulē. Ne prinčiem, ne priesteriem tur nav varas. Tur jaunekļiem māca īstas zināšanas un viņiem tās ir jāap­gūst, citādi draud izslēgšana. Beidzot šo skolu, cilvēks ir vispusīgi izglītots. Kas gan, salīdzinot ar viņu, ir Oksfordas un Kembridžas absolvents — šis vīzdegunīgais papagailis, kas zina tikai mirušās valodas, ir iemācī­jies gudri runāt par dzejas likumiem un mehāniski kalt idiliskas rīmītes! Vestpointas audzēkņi studē gan zināt­nes, gan daiļās mākslas, iemācās vairākas svešvalodas, un ikviens no viņiem, atstājot skolu, ir botāniķis un ģeologs, rasētājs un astronoms, inženieris un karavīrs — viss, ko vien vēlaties, — vārdu sakot, sabiedriskās dzīves augstākajiem amatiem piemērots cilvēks, kas spēj vadīt un pavēlēt un tikpat labi arī paklausīt un izpildīt citu rīkojumus.

Ja arī man būtu vislielākā nepatika pret mācīšanos, šai iestādē es nebūtu varējis slinkot. Vestpointā nav «stulbeņu». Tur netiek ņemts vērā audzēkņu vecāku stā­voklis un bagātība: pat paša prezidenta dēlu padzītu no šejienes, ja viņš nespētu mācībās tikt līdzi pārējiem.. Un tā gribot negribot, nevēlēdamies piedzīvot apkaunojumu, es kļuvu par cītīgu studentu un ar laiku ierindojos labāko audzokņu skaitā.

Kadeta dzīves ikdiena ir diezgan neinteresanta un vien- Tnuļn — no rīta līdz vakaram apnicīgas nodarbības un apmācības, tikai Vestpointā valdīja lielāka stingrība nekā citur, un dažreiz mums klājās gandrīz tikpat grūti kā vienkāršiem ierindas kareivjiem. Es turējos varonīgi, bet ne jau tāpēc, ka sapņotu par spožu militāru karjeru, es vienkārši negribēju atpalikt no citiem un būt pēdējais savā klasē.

Un tomēr bija brīži, kad šī pienākumu pārpilnā dzīve mani nomāca, un jo nepatīkamāk es izjutu tās smagumu tāpēc, ka biju pieradis pie neierobežotas brīvības. Es bieži vien ilgojos pēc mājām — pēc meža un savannas un vēl vairāk pēc saviem draugiem, ko biju tur atstājis.

Manā sirdī vēl ilgi dzīvoja mīlestība pret Majumi, kaut gan mēs bijām tālu viens no otra. Es domāju, ka tuk­šums, kas pal'ika manā dvēselē pēc šās skumjās šķirša­nās, nekad neizzudīs. Nekas nespēs aizēnot vai izdzēst no atmiņas manu jaunības mīlestību. Ik brīdi manu gara acu priekšā bija Majumi daiļais tēls, dienā es par viņu do- riiāju, naktīs redzēju sapņos.

Tā tas bija ilgu laiku, un es domāju, ka nekad nebūs citādi. Neviena cita man nekad tā nepatiks kā viņa. Ne­kādi jauni dzīves prieki mani nepadarīs viņai neuzticīgu, un pat Lete[9] neatnesīs aizmirstību. Ja no debesīm no­laistos eņģelis un apgalvotu pretējo, es neticētu, es ne­varētu tam ticēt.

Ak, kā es pārvērtēju cilvēka dabu! Es nebiju vienī­gais, kas tā maldījās, jo lielākā daļa cilvēku kādreiz savā mūžā ir domājuši tāpat. Ak vai! Patiesībā toimēr laiks un šķiršanās izdzēš mīlestību. Tā nevar dzīvot tikai no atmiņām. Cilvēka nepastāvīgā sirds, lai kā tā jūsmotu par ideālo, dod priekšroku īstenajam un reālajam. Kaut gan pasaulē ir maz īsti daiļu sieviešu, nav tomēr tā, ka viena vienīgā būtu visdaiļākā no visām vai viens vīrie­tis pārāks par visiem citiem. No divām vienādi skaistām gleznām skaistāka šķiet tā, kas ir acu priekšā. Ne bez pamata mīlētāji baidās no šķiršanās.

Nezinu, vai tās bija grāmatas par līnijām un leņķiem, bastioniem un ambrazūrām, vai nemitīgā militārā dresūra augām dienām, vai mokoši cietā guļasvieta un vēl mo­košākās sardzes stundas naktīs, vai arī varbūt tas viss kopā, — bet pamazām šī mana dvēseles aizrautība sāka gaist, un bija brīži, kad es vairs .nedomāju par savu mīļoto. Vai varbūt pie tā vainīgas bija jaukās sejiņas, kas šad un tad parādījās Vestpointā? Mūs mēdza apcie­mot skaistules no Saratogas un Bolstonas, un vēl biežāk te ieradās mūsu tuvākās kaimiņienes — apkārtnes ba­gāto fermeru blondās meitas, kas katrā rupjajās drānās ietērptajā kadetā saskatīja nākamā varoņa kūniņu, ģene­rāļa embriju.

Grūti pateikt, kas īsti izstūma Majumi no manām domām, bet tas jau arī nav tik svarīgi — rezultāts bija tāds, ka manas pirmās mīlestības iespaidi pamazām zau­dēja savu spilgtumu, kļuva bālāki un bālāki ar katrū' dienu, līdz beidzot izplēnēja par tālas pagātnes at­miņām.

Ak Majumi! Pagāja krietni ilgs laiks, iekāms tas notika. Šīs skaistās, smaidošās sejas ilgi dejoja manu acu priekšā, pirms aizēnoja tavējo. Ilgi es pretojos šo sirēnu glaimiem, bet es biju tikai cilvēks, .un mana sirds pārāk viegli padevās saldajam vilinājumam.

Nebūtu pareizi teikt, ka mana pirmā mīlestība bija pilnīgi zudusi — tā bija apdzisusi, bet ne mirusi. Kaut arī es tagad, tāpat kā citi, ielaidos vieglās mīl'as rotaļās, bija brīži, kad tā atgriezās pie manis. Bieži vien klusajās nakts sardzes stundās es kavējos atmiņās par mājām, un vis­spilgtākais šajos nomoda sapņos bija Majumi tēls. Mana mīlestība pret viņu bija apdzisusi, bet ne mirusi. Es esmu pārliecināts, ka, viņu ieraugot, tā atkal būtu kvēli iede­gusies. Un pietiktu pat tikai kaut ko dzirdēt par viņu, saņemt kādu vēsti, lai manas jūtas atdzīvotos. Ja es uz­zinātu, ka viņa ir mani aizmirsusi un atdevusi savu sirdi citam, droši vien mana jauneklīgā kaislība atgrieztos visā savā spēkā un aizrautībā.

Tātad es vēl nebiju kļuvis pret Majumi vienaldzīgs? Tā'tad es viņu vēl mīlēju?

Jauni iespaidi liek aizmirst pagājušo, bet ziemeļu skaistās meitas vēl nebija izstūmušas no manas sirds melnīgsnējo dienvidu jaunavu.

Visu savu skolas laiku es viņu ne reizes neredzēju un pat nekā par viņu nezināju. Piecus gadus mēs ar māsu pavadījām tālu no mājām, gluži kā trimdā. Šai laikā mūs vairākkārt apciemoja tēvs un māte, kas ik gadus da­žus mēnešus uzturējās lepnajos ziemeļu kūrortos — Bolstonā, Spā, Saratogā un Ņūportā. Brīvdienas mēs pavadījām tur kopā ar viņiem. Es ļoti ilgojos kādu brīv­laiku nodzīvot .mājās, un, šķiet, arī Virdžīnijai tas būtu paticis, taču šī imūsu vēlēšanās nekad 'nepiepildījās — māte šai ziņā bija nelokāma kā tērauds un tēvs ciets kā akmens.

.Man bija klusas aizdomas par šā stingrā aizlieguma iemesliem. Mūsu lepnie vecāki nebija aizmirsuši sastap­šanos uz salas un baidījās, ka šī draudzēšanās ar indiā­ņiem varētu novest pie nevienādām laulībām.

Kūrortos mēs satikāmies arī ar Ringoldiem, un Erenss, tāpat kā agrāk, bija neatlaidīgs Virdžīnijas pielūdzējs. Viņš bija kļuvis par īstu frantu un šķiedās ar naudu, cenzdamies pārspēt izbijušos drēbniekus un biržas māk­lerus, kas tagad sastādīja Ņujorkas bagātnieku aprindu virsotni. Man viņš nepatika tāpat kā agrāk, bet mana māte vēl arvien izturējās pret viņu labvēlīgi.

Vai viņam bija izdevies iegūt arī Virdžīnijas simpā­tijās, to es nezināju. Mana māsa tagad bija jau pieau­gusi jaunava — skaista, eleganta dāma un da.udz ko iemācījusies no tol'aiku augstākās sabiedrības tikumiem, starp citu, arī slēpt savas jūtas, kas skaitījās par labas audzināšanas pazīmi. Dažreiz viņa bija pārlieku jautra, bet man šī viņas līksmība šķita mazliet mākslota, un bieži vien tā piepeši izgaisa. Citreiz viņa bija klusa un domīga, nereti — ļoti vēsa un augstprātīga. Man likās, ka, ārēji kļūdama tik iznesīga un pievilcīga, viņa bija zaudējusi daudz no tā, ko es vērtēju visaugstāk, — sirds siltumu un atsaucību. Bet varbūt es maldījos.

Es būtu gribējis viņai daudz ko pajautāt, taču mūsu bērnu dienu savstarpējās uzticēšanās laiks bija pagājis, un smalkjūtība neļāva man ielauzties viņas jūtu pasaulē. Mēs nekad nerunājām par pagātni, es gribēju teikt —par tām imūsu kopīgajām gaitām, kad mēs četratā klejojām pa mežiem, braukājām pa ezeru un satikāmies palmu ap­ēnotajā saliņā.

Es bieži vien domāju: vai Virdžīnijai ir iemesls to visu atcerēties, vai viņas atmiņas ir līdzīgas ma­nējām?

Es nekad nebiju par to pilnīgi pārliecināts. Kaut gan man radās šādas aizdomas un vienu laiku es pat jutos diezgan nobažījies, es toreiz biju slikts vērotājs un bez­rūpīgs sargs savai māsai.

Droši vien manas aizdomas tomēr bija pamatotas, jo kāpēc gan viņa tagad ne ar vārdu nepieminēja šīs jaukās dienas, kas mums abiem bija sagādājušas tādu prieku? Vai šo viņas klusēšanu izraisīja pēc vecāku iejaukšanās pamodusies vainas apziņa, k'a mēs esam rīkojušies slikti? Vai arī varbūt tagad, uzturoties- augstākās sabiedrības vidū, viņa vienkārši vairs nevēlējās atcerēties savus agrā­kos vienkāršos draugus?

Bieži vien es domāju: vai Virdžīnija vispār bija iemī­lējusies, un — ja tā būtu bijis — vai šīs jūtas vel ir dzīvas viņas krūtīs? To man nekad nebija lemts uzzināt. Tas laiks, kad mēs viens otram uzticējām tādas lietas, bija pagājis.

«Droši vien tur nekas nav bijis,» es prātoju. «Un, ja arī viņa kādreiz ir jutusi maigumu pret jauno indiāni, tad tagad tas viss ir aizmirsts, izgaisis no viņas sircls un varbūt pat no atmiņas. Šķiet neticami, ka viņa būtu sa­glabājusi šīs jūtas vēl tagad, kad apkārt ir cita sabied­rība — šie smalkie, iesmaržojušies kavalieri, kas ik brīdi viņu aplido un apber komplimentiem. Grūti ticēt, ka viņas atmiņas dzīvotu ilgāk nekā manējās, bet vai gan es ne­esmu sācis jau aizmirst?»

Savādi — es zināju tikai savus pārdzīvojumus, pārē­jās trīs sirdis man bija noslēpums. Līdz pat šim laikam es nezināju?, vai jaunais Pauels un mana māsa jebkad ir lūkojušies viens otrā ar mīlas pilnu skatienu. Man tikai tā šķita, es kaut ko nojautu un minēju, bet īsti pārliecināts par to nebiju. Vēli dīvaināk var likties tas, ka es nekā nezināju par to otru sirdi, kas mani interesēja visvairāk. Taisnība, es domāju, ka Majumi nav pret mani vienaldzīga. Viņas skatieni, žesti, izturēšanās deva man cerības, bet vārdos nekas netika izteikts, un bieži vien es mocījos šaubās. Varēja taču būt, ka Majumi mani' ne­maz nemīlēja!

Šī doma man daudzreiz bija plosījusi sirdi. Tagad es to vairs nepārdzīvoju tik asi, un tomēr, lai cik savādi tas būtu, tieši šīs šaubas par pretmīlestību bieži vien pa­modināja manī atmiņas par Majumi. Kad vien es to iedomājos, mana jau apdzisusī mīlestība no jauna spēji iesmeldzās sirdī.

Ak, aizskartā patmīlība! Tu esi tikpat spēcīga kā pati kaislība! Tu sagādā ne mazākas ciešanas kā mīlestība. Šīs sāpes aptumšo sveču gaismas mirdzumu un laupa zālē dejojošo skaistuļu smaidiem pievilcību. Manas do­mas steidzas atpakaļ uz Ziedu zemi — uz ezeru, uz mūsu salu, pie Majumi!

Pieci gadi aizritēja ātri, un mans mācību laiks Vestpointas kara akadēmijā tuvojās beigām. Es godam nokārtoju grūtos gal'a eksāmenus. Mana uzcītība tika atalgota ar labām atzīmēm, un tās savukārt man deva priekšrocību brīvi izvēlēties ieroču šķiru, kurā es gribētu dienēt. Mani visvairāk vilka uz kājniekiem, kaut gan es būtu varējis taisīt spožāku karjeru — aiziet uz artilēriju, kavalēriju vai inženieru karaspēka daļām. Es tomēr izvē­lējos kājniekus, saņēmu leitnanta pakāpi un norīkojumu uz strēlnieku pulku. Man piešķīra arī atvaļinājumu, ko es varēju pavadīt tēva mājās.

Šai laikā arī mana māsa jau bija ar labām sekmēm beigusi savu dižciltīgo meiteņu «akadēmiju». Abi kopā mēs devāmies uz mājām.

Savu tēvu mēs tur vairs nesastapām, par atraitni kļuvusī māte viena pati raudādama mūs sagaidīja un skumji apsveica ar atgriešanos.