Oceola — seminolu virsaitis

70. NODAĻA SARUNAS

Pirms sarunu uzsākšanas mēs visi seši sarokojāmies, vismaz ārēji izlikdamies ļoti draudzīgi. Oceola sirsnīgi paspieda manu roku un ar zīmīgu smaidu sacīja:

— Ak Rendolf! Draugi 'dažreiz tiekas arī karā, tāpat kā miera laikā.

Es zināju, ko viņš ar to domāja, bet varēju atbildēt tikai ar pateicības pilnu skatienu.

No nometnes puses mums tuvojās ziņnesis, kas nesa kādu ģenerāļa norādījumu. Tai pašā mirklī no meža iznāca viens indiānis un, turēdamies vienādā solī ar ziņnesi, tieši reizē ar to pienāca mums klāt. Indiāņu de­legācija negribēja pieļaut, ka mēs būtu pēc skaita vairāk nekā viņi.

Tiklīdz ziņnesis bija pačukstējis savu vesti, sakas sarunas.

No indiāņu puses galvenais runātājs bija Ābrams. Viņš runāja lauzītā angļ.u valodā. Pārējie savu piekri­šanu apliecināja vienkārši ar galvas mājienu vai vien- zilbīgo «ho», bet, ja nepiekrita, tad iesaucās: «Cooree!»

— Vai jūs, baltie, .gribat slēgt mieru? — nēģeris strupi noprasīja.

— Uz kādiem noteikumiem? — jautāja musu dele­gācijas vadītājs.

— Mēs jums dodam šitādus noteikumus: jūs noliekat ieročus un izbeidzat karot, jūsu zaldāti iet atpakaļ un paliek savos fontos. Mēs, indiāņi, aizejam pāri Uitlakuči, un no šā laika lai šitā lielā upe paliek robeža starp mums un jums. Mēs apsolām dzīvot mierā un saticībā ar visiem baltajiem kaimiņiem. Tas 'ir viss, iko varu sacīt.

— Brāļi! — mūsu runātājs atbildēja. — Es baidos, ka ne baltais ģenerālis, ne arī mūsu Lielais Tēvs, prezi­dents, nepieņems šādus noteikumus. Es esmu pilnvarots teikt, ka virspavēlnieks var slēgt mieru tikai ar tādiem noteikumiem, ka jūs bez ierunām padodaties un apsolā­ties piekrist pārvietošanai.

— Cooree! Cooree! Nekad! — vienā mutē lepni iesau­cās Koa Hadžo un Oceola. Nelokāmā apņēmība, kas skanēja virsaišu balsīs, liecināja, ka viņi nav nākuši šurp, lai piedāvātu padošanos.

— Kamdēļ mums jāpadodas? — jautāja nēģeris, iz­rādīdams izbrīnu. — Mēs neesam uzvarēti! Mēs uzvaram jūs katrā kaujā, mēs jūsējiem sadodam vienreiz, divreiz, trīsreiz! Nolādēts, mēs vienmēr samizojam jūs un labu daļu arī apšaujam. Kamdēļ mums padoties? Mēs esam nākuši šeit uzstādīt noteikumus, nevis lūgties.

— Tam nav sevišķas nozīmes, kas noticis līdz šim, — piezīmēja virsnieks. — Mēs esam daudz stiprāki par jums un gatu galā jūs uzvarēsim.

Atkal abi virsaiši vienā balsī iesaucās: — Cooree!

— Varbūt jūs, baltie, aplam spriežat par imūsu stip­rumu. Mēs neesam tik vāji, kā jūs domājat. Nolādēts, nepavisam! Mēs jums parādīsim savu spēku.

To teikdams, nēģeris jautājoši paskatījās uz saviem biedriem, it .kā prasītu viņu piekrišanu kādam priekšli­kumam.

Tie abi piekrītoši pamāja. Oceola, kas tagad pārņēma iniciatīvu savās rokās, pagriezās pret mežu un skaļi iz­kliedza īpatnēju saucienu.

Vēl nebija inokLususii viņa sauciena .atbalss, kad visa mūžam zaļo koku meža mala pēkšņi sakustējās, un jau nākošajā mirklī klajumā parādījās melnīgsnēju karavīru rindas. Viņi panāca uz priekšu dažus soļus un tad nostā­jās nevainojamā kaujas kārtībā, tā ka mēs viegli varē­jām pateikt, cik to tur ir.

— Saskaitiet sarkanos karavīrus! — uzvarošā baisi kliedza Oceola. — Saskaitiet viņus, lai jūs turpmāk zi­nātu sava ienaidnieka spēku!

Izrunājot šos vārdus, uz indiāņa lūpām parādījās lironisks smīns, un kādu brīdi viņš klusēdams mūs uz­lūkoja.

— Nu, — viņš turpināja, atkal norādīdams uz sa­viem karavīriem, — vai šie brašie puiši, kuru ir piec­padsmit simtu, izskatās pēc (tādiem, kas ciestu badu un taisītos padoties? Nē! Viņi ir gatavi turpināt karu, līdz pēdējā vīra asins iesūksies dzimtenes zemē. Ja viņiem būs jāiet bojā, tad tas notiks šeit, Flonidā — zemē, kur viņi ir dzimuši un kur atdusas viņu tēvi.

Mēs ķērāmies pie šautenes tādēļ, ka jūs mums bijāt nodarījuši pārestības un gribējāt mūs padzīt no šejienes. Ciestās pārestības mēs esam atriebuši. Mēs esam noga­linājuši daudzus no jūsējiem, un mums pietiek atriebī­bas. Mēs negribam vairāk nonāvēt. Bet par pārvietoša­nos mēs savu lēmumu neesam mainījuši un nekad to nedarīsim.

Mēs nākam pie jums ar godīgu priekšlikumu. Pieņe­miet to, un šajā pašā stundā karš beigsies. Noraidiet to, un atkal līs asinis. Zvēru .pie lielā gara Vikome, asinis plūdīs straumēm! Sarkanās nūjas pie mūsu vigvamiem atkal un atkal no jauna sārtosies ar bālģīmju asinīm. Tātad — miers v.ai karš — jūs varat izvēlēties.

Beidzis runāt, Oceola pamāja ar roku saviem mel­nīgsnējiem karavīriem mežmalā, un tie, paklausot viņa norādījumam, klusi un ātri aizslīdēja aiz kokiem, gan­drīz noslēpumaini nozuzdami skatienam.

Mūsu pārstāvis pašreiz atbildēja uz jaunā virsaiša dedzīgo runu, kad piepeši viņu pārtrauca musketu šā­vieni, kas atskanēja no meža puses, bet krietni tālāk vndiāņu aizmugurē. Šāvieni rībēja nepārtraukti eits pēc cita, un tos pavadīja kliedzieni, kas, kaut arī vāji sa­dzirdami, ļāva noprast, ka tur kareivji ar urrā saucie­niem dodas uzbrukumā.

— Ha! Negodīga spēle! — iesaucās abi virsaiši. — Melīgie bālģīmji, jūs nožēlosiet šo nodevību! — Un bez tālākām runām visi trīs indiāņu parlamentāri metās projām un, cik vien āitri kājas spēja nest, skriešus devās iz mežu.

Mēs atgriezāmies nometnē, kur ari bija dzirdēti šā­vieni un pēc tiem secināts, ka Klinča brigādes priekš­pulks uzbrucis indiāņu aizmugures posteņiem. Mēs atra­dām karaspēku jau nostājušos kaujas kārtībā un gatavu iziet no nometnes. Pēc dažām minūtēm tika dota pavēle, un armija, atstājusi ,savu primitīvo fortu, steidzīgi iz­kārtojās izvērstā ierindā gar upes krastu uz abām pusēm.

Tiklīdz ierinda bija izveidota, tā devās uz priekšu. Karaspēks dega atriebības kārē. Tas bija piedzīvojis tādu apkaunojumu, vairāk nekā nedēļu sēdējis aplen­kumā un cietis badu, un tagad nu bija pienākusi izde­vība glābt savu godu un pārmācīt indiāņus. Operācijas norise bija jau iepriekš saskaņota: no aizmugures ienaid­niekam izvērstā ierindā strauji nāca virsu Klinča bri­gāde, no priekšpuses tādā pašā veidā virzījāmies mēs. Indiāņi vairs nevarēja izbēgt. Viņi būs spiesti cīnīties un beidzot tiks uzvarēti.

Tā domāja visi —kā virsnieki, tā kareivji. Pats virs­pavēlnieks bija ļoti labā garastāvoklī. Viņa stratēģiskais plāns bija izdevies. Ienaidnieks ir ielenkts un tiks sa­ņemts kā spīlēs. Viņu gaidīja liela uzvara un slavas lauri.

Mēs soļojām uz priekšu. Tagad tālumā bija dzirdami vairs tikai atsevišķi šāvieni. Indiāņu labi pazīstamo kara saucienu mēs nevarējām saklausīt.

Mēs turpinājām virzīties uz priekšu. Homoki tika ieņemti triecienuzbrukumā, bet ienaidnieku mēs to ēnai­najos biezokņos neatradām.

Viņiem taču jābūt kaut kur priekšā, starp mums un tuvojošos papildspēku brigādi. Vai iespējams, ka indiāņi būtu atkāpušies, izbēguši?

Nē! Tur jau viņi ir — otrā savaninas malā, pašreiz nāk ārā no meža, lai pieņemtu kauju ar mums. Tagad tikai uzbrukumā! .. .

Ha! Zili mundieri ar baltām jostām, augstas kareivju cepures un zo.beni — tie taču nav indiāņi! Tas nav ienaidnieks! Tur nāk mūsu draugi — KMnča brigādes vīri!

Par laimi, mēs laikā viens otru pazinām, citādi būtu atklājuši uguni uz savējiem.