Oceola — seminolu virsaitis

18. NODAĻA SEMINOLI

Kad es atgriezos Floridā, pār manu dzimto zemi krājās draudoši kara mākoņi. Bija gaidāms, ka tas drīz vien uzliesmos un man savas karavīra dzīves pirmais pār­baudījums būs jāiztur, aizstāvot tēva mājas un ģimenes pavardu. Es jau daļēji biju tam sagatavojies, jo militārās akadēmijas sienās karš ir visiemīļotākais sarunu temats, un nekur citur tā varbūtības un izredzes netiek tik vispu­sīgi un nopietni iztirzātas.

Desmit gadus Savienotās Valstis bija dzīvojušas mierā ar visu pasauli. «Vecā Hikori»[10] dzelžainā roka bija iedvesusi bailes pierobežu iezemiešiem. Vairāk nekā des­mit gadu tie bija apvaldījuši savas atriebības tieksmes un dzīvojuši klusi un miermīlīgi. Bet nu šis mierīgais posms bija beidzies. Indiāņi atkal no jauna cēlās cīņai par savām tiesībām un šoreiz tādā novadā, kur neviens to nebija gaidījis, — nevis pie tālajām rietumu robežām, bet pašā Ziedu zemes sirdī. Jā, Floridai vajadzēja kļūt par darbības arēnu, kur norisinājās šī jaunā kara drama.

Te būs vietā pateikt dažus vārdus par Floridas pa­gātni, jo šā stāstījuma pamatā ir patiesi vēsturiski fakti.

1821. gadā spāniešu karogs beidza plīvot pār Sent- ogastinas un Sentmarksas cietokšņu vaļņiem un Spānija atteicās no savām īpašuma tiesībām uz šo krāšņo pro­vinci, kas bija viens no pēdējiem tās atbalsta punktiem Amerikas kontinentā. Faktiski spānieši savu varu Floridā bija zaudējuši jau pirms tam, un tā tikai formāli skaitī­jās viņu kolonija. Jau sen indiāņi bija viņus izspieduši no šās zemes plašumiem un sadzinuši cietokšņos. Viņu mājas bija nopostītas, zirgi un ganāmpulki savā vaļā klejoja pa savannām, un kādreiz ziedošās plantācijas aiz­auga ar nezālēm. Savā gadsimtu ilgajā valdīšanas laikā spānieši te bija uzcēluši daudzus skaistus ciematus un lieliskas celtnes, šai ziņā tālu pārspēdami savus anglo­sakšu pēctečus. Masīvo celtņu drupas vēl tagad liecina par Spānijas kādreizējo sl'avu un varenību.

Indiāņiem nebija lemts ilgi būt noteicējiem šādi at­karotajā zemē. No ziemeļiem šurp devās cita baltās rases tauta, kas bija tikpat drošsirdīga un stipra kā viņi, un nevajadzēja būt gudram pareģim, lai pateiktu, ka sarkan- ādainajiem uzvarētājiem savukārt nāksies atteikties no ieņemtajām teritorijām.

Viņi jau bija vienreiz kaujās tikušies ar šiem balta­jiem iekarotājiem. Bargais karavīrs, kas tos toreiz vadīja, tagad sēdēja prezidenta krēslā. Indiāņi tika sakauti un atspiesti tālāk uz dienvidiem, uz zemes vidieni. Šeit, pašā pussalas centrā, viņi tomēr vēl palika saimnieki. Tika svinīgi noslēgts un ar zvērestu apstiprināts līgums, kas garantēja viņu tiesības uz zemi, un seminoli bija apmie­rināti.

Bet līgums starp stipro un vājo ir tikai nenozīmīgs papīra gabaliņš, un stiprais to var lauzt, kad vien viņam iepatīkas. Un šoreiz tas tika lauzts visai apkaunojošā veidā.

Baltie dēku meklētāji sāka apmesties indiāņu robe­žas tuvumā un nereti ieklīda viņu teritorijā, pareizāk sakot, — nevis ieklīda, bet tīšām devās turp. Viņi ap­skatīja šo zemi, redzēja, ika tā lir laba, ka te augtu rīss un kokvilna, cukurniedres un indigo, olīvas un .apelsīni. Un viņi iekāroja šo zemi, vēl vairāk — viņi nolēma, ka tai jāpieder viņiem.

Indiāņu tiesības gan aizsargāja noslēgtais līgums, bet kas par to? Ko nozīmēja līgums šiem dēku meklētā­jiem, izputējušiem plantatoriem no Džordžijas un Karo- līnas, vergu tirgotājiem no visām Dienvidu štatu malām? It sevišķi, ja tas noslēgts ar sarkanādainajiem. No šā līguma jātiek vaļā.

«Lielais Tēvs»[11], nebūdams šādās lietās pārlieku sīku­mains, atbalstīja viņu plānu.

«Jā,» viņš teica, «tas nav slikti. Seminoliem zeme jāatņem. Lai viņi iet uz kādu citu apgabalu. Mēs atradī­sim viņiem mājvietu Rietumu lielajos līdzenumos. Tur viņiem būs plaši medību lauki, kas tiem piederēs uz mū­žīgiem laikiem.»

«Nē,» seminoli atbildēja, «mēs negribam iet projām. Mums ir labi tepat. Mēs mīHam savu dzimto zemi1 un negribam to atstāt. Mēs paliksim.» . , V

«Tātad jūs neiesiet ar labu? Lai notiek! Mēs esam stipri, bet jūs vāji. Mēs jūs piespiedīsim.»

Kaut arī Džeksona atbilde seminoliem nebija izteikta gluži šādiem vārdiem, 'tās saturs bija tieši tāds.

Bet pasaulē pastāv sabiedriskā doma, un ar to ir jārēķinās. Pat tirāni ne labprāt atklāti lauž līgumus. Šai gadījumā gan vairāk tika domāts par valdošās poli­tiskās partijas prestižu nekā par pasaules sabiedrisko domu,

Seminoli palika nelokāmi. Viņi mīlēja savu dzimto zemi un negribēja to atstāt.

Vajadzēja atrast kādu ieganstu, lai viņus padzītu. Vecā aizbildināšanās, ka indiāņi ir tikai dīkdienīgi med­nieki un lietderīgi neizmanto zemi, šoreiz nederēja. Tas nebija taisnība. Seminoli nodarbojās ne tikai ar medī­šanu, bet arī ar zemkopību. Tiesa, varbūt viņi savus lau­kus apstrādāja diezgan primitīvā veidā, bet tas vien vēl nebija pietiekams iemesls, lai viņiem šo zemi atņemtu.

Taču itin viegli tika .atrasti citi iemesli. Viltīgais pilnvarotais, ko Lielais Tēvs aizsūtīja pie indiāņiem, veikli mācēja izdomāt ieganstus. Viņš bija no tiem cil­vēkiem, kas labi prot duļķot ūdeņus, un lika lietā savu mākslu.

Drīz vien visā Floridā izplatījās baumas par indiāņu izdarītiem noziegumiem — par zirgu un ganāmpulku zādzībām, plantāciju izlaupīšanu, balto ceļotāju aplau­pīšanu un noslepkavošanu. Un visus šos briesmu darbus it kā būtu pastrādājuši šie mežonīgie seminoli.

Nekrietnās pierobežas apgabalu avīzes, kas vienmēr gatavas uzkūdīt ļaužu prātus un izraisīt niknuma vilni, neskopojās ar pārspīlējumiem.

Bet par tām provokācijām, atriebības aktiem, pāres­tībām un neģēlībām, ko izdarīja baltie, avīzēs nebija ne vārda. To visu rūpīgi noklusēja.

Drīz vien visā zemē bija radīts vajadzīgais noska­ņojums — īsts naida izvirdums pret seminoliem.

«Nāvi mežoņiem! Vajāt viņus! Padzīt viņus! Lai viņi vācas uz Rietumiem!» — tā šis noskaņojums izpaudās, tā tagad klaigāja visur.

Ja Savienoto Valstu tautai ir kāda vēlēšanās, var cerēt, ka tā drīz vien tiks izpildīta, jo sevišķi vēl tad, ja šī vēlēšanās sakrīt ar valdības uzskatiem.' Un šajā gadījumā tā bija, jo valdība pati šo vēlēšanos bija iz^ raisījusi.

Visi domāja, ka nebūs grūti izpildīt «tautas gribu» —' atņemt seminoliem tiesības uz zemi, sākt viņus vajāt un padzīt no Filoridas. Taču rokas saistīja līgums. Pasaulei: bija acis, un vajadzēja rēķināties ar to nelielo sabiedrības daļu, kas spēja patstāvīgi domāt un nostājās pret šiem patvaļīgajiem tīkojumiem. Valdība taču nevarēja atklāti lauzt doto vārdu. Bet kā tad lai tiek vaļā no šā traucējošā līguma?

Sasauciet indiāņu vadoņus kopā un ar glaimiem un viltu apmāniet viņus. Virsaiši jau tāpat cilvēki vien ir, pie tam nabadzīgi, daži no viņiem mīl iedzert. Daudz ko varēs panākt ar piekukuļošanu, vēl vairāk ar «uguns ūdeni». Izgatavojiet jaunu līgumu, sastādiet to gudri un viltīgi. Neizglītotie indiāņi neizpratīs tā īsteno jēgu. Dabūjiet tikai viņu parakstus — un lieta darīta!

Viltīgais pilnvarotais! Tas bija viņa plāns un viņš arī īstais vīrs, lai to izvestu.

Tā tika izdarīts. 1832. gada 9. maijā Oklavoho upes krastā saaicinātie seminolu virsaiši savā kopsapulcē visi kā viens atteicās no tiesībām uz savu tēvutēvu zemi!

Tā skanēja oficiālais paziņojums.

Bet tas nebija taisnība.

Oklavoho krastā nebija sapulcējušies visi seminolu virsaiši, bet tikai uzpirkti un piekukuļoti nodevēji, iebai­dīti un ar glaimiem apmulsināti bezrakstura cilvēki. Vai gan kāds brīnums, ka seminolu tauta atteicās atzīt šo slepeno līgumu un nepakļāvās tā noteikumiem. Vajadzēja sasaukt jaunu, plašāku sapulci, lai tā visas tautas vārdā apstiprinātu šo vienošanos. .

Drīz vien kļuva pilnīgi skaidrs, ka seminolu tautas vairākums neatzīst Oklavoho līgumu. Daudzi virsaiši noliedza, ka būtu to parakstījuši. Arī galvenais virsaitis.. Onopa to noliedza. Daži gan atzinās, ka līgumu parak­stījuši, bet paziņoja, ka to izdarījuši, citu ietekmēti un pierunāti. Vienīgi nedaudzi varenākie cilšu vadoņi — kā;

brāļi Omatlas, Melnais Māls un Lielais Karavīrs — atklāti atzina, ka tiešām parakstījuši šo vienošanos. < Tie tagad zaudēja uzticību visas tautas acīs un tika pamatoti uzskatīti par nodevējiem. Viņu dzīvības bija .apdraudētas, un pat tuvākie līdzgaitnieki nosodīja viņu rīcību.

Lai labāk izprastu radušos stāvokli, nepieciešams mazliet pastāstīt par seminolu politisko iekārtu. Viņu valdīšanas forma bija īsti republikāniska, izteikti demo­krātiskā. Varbūt nevienā zemē visā pasaulē tauta nav dzīvojusi tik brīvi un, man gribētos piebilst, laimīgi, jo brīvība ir laimes pamats. Seminolu sabiedrisko iekārtu mēdz salīdzināt ar Skotijas kalniešu klanu sistēmu, taču vienīgā līdzība starp tām ir tā, ka seminoliem, tāpat kā gēļiem, nebija centralizētas pārvaldes organizācijas. Viņi dzīvoja atsevišķās, izkaisītās ciltīs, kas politiski bija ne­atkarīgas cita no citas. Starp ciltīm valdīja draudzīgas attiecības, bet tās nebija pakļautas kādai kopīgai pavēl­nieka varai. Seminoliem gan bija «galvenais virsaitis», bet to nevarēja uzskatīt par karali, jo viņa indiāņu tituls «miko» nepavisam neizsaka šo jēdzienu. Seminolu lep­nais gars nekad nebūtu pazemojies līdz karaļa pavalst­nieku stāvoklim, jo viņi vēl nebija atteikušies no cilvēka dabiskajām tiesībām uz brīvību. Tikai pēc tam, kad tautā tiek izkropļota un nomākta šo savu tiesību apziņa, pār to sāk valdīt karaļi.

Seminolu galvenais «miko» bija valdnieks tikai vārda pēc. Viņam nebija nekādas varas ne pār seminolu dzīvī­bām, ne īpašumiem. Reti kad viņš bija visbagātākais, bet bieži vien viens no visnabadzīgākajiem savā tautā. Viņš bija atsaucīgāks pret trūkumcietējiem nekā citi un vien­mēr gatavs ar dāsnu roku labdarības mērķiem izdalīt ne jau tautas, bet savu personīgo mantu. Un tādēļ viņam bija grūti tikt pie bagātības.

Viņam nebija ne spožas svītas, ne krāšņu tērpu, viņš nedzīvoja barbariski greznās pilīs, lišķīgu galminieku ielenkts, kā austrumu zemju radžas un daudzie rietumu monarhi, kuru galmos valdīja vēl lielāka greznība. Tieši otrādi — viņa apģērbs ne ar ko neizcēlās un nereti bija pat vēli nabadzīgāks nekā citiem. Dažs labs vienkāršs indiāņu karavīrs bija tērpies daudz greznāk par viņu.

Gluži tāpat kā galvenajam «miko», arī atsevišķo cilšu virsaišiem nebija varas lemt par savas cilts locekļu dzīvībām un īpašumu vai sodīt viņus. To varēja darīt tikai tiesa, un man gribas apgalvot, ka seminolu vidū par noziegumiem sprieda taisnīgāku sodu nekā civilizētās pasaules augstākajās tiesās.

Pie seminoliem valdīja īsta demokrātiskā brīvība, taču absolūtas vienlīdzības princips te nebija spēkā, jo no­pelni tautas labā deva tiesības uz godu un varu. īpašums nebija kopīgs, kaut gan strādāja pa daļai, kopīgi. Šis kopu darbs bija visiem izdevīgs un tika organizēts uz savstarpējas vienošanās pamata. Ģimenes saites bija tik svētas un ciešas kā nekur citur pasaulē.

Un šie tad nu bija mežoņi — tie sarkanādainie mežoņi, kam bez žēlastības jāatņem tiesības uz zemi un mājām, bet paši jāizdzen no viņu skaistās dzimtenes uz tuksne­sīgu līdzenumu, jāapšauj un jāvajā kā zvēri — jā, bur­tiski kā zvēri, jo bija paredzēts indiāņu vajāšanā, izmantot arī suņus!