Oceola — seminolu virsaitis

27. NODAĻA SAPULCE

Vispirms runāja valdības pilnvarotais.

Viņa runa bija pārāk plaša, l'ai to te sīki atstāstītu. Galvenais tajā bija aicinājums indiāņiem ar labu pa­kļauties Oklavoho līguma noteikumiem, atteikties no sa­viem īpašumiem Floridā un pārcelties uz Rietumiem, kur tiem ierādīta teritorija Arkanzasas štatā pie Baltās upes, — vārdu sakot, pieņemt visus tos noteikumus, kurus uzstādīt valdība bija viņu pilnvarojusi.

Viņš nežēloja pūļu, sīki aprakstīdams visus labumus, ko indiāņiem atnesīs pārvietošanās, un iztēloja viņu jau­nās mājas kā īstu paradīzi: tur prērijas pārpilnas medīja­miem zvēriem — aļņiem, antilopēm un bizoniem, upes mudž no zivīm, ūdeņi kristāldzidri un mūžam skaidras debesis. Ja ticētu viņa vārdiem, tad seminoli varētu iedo­māties, ka viņu aizsaules laimīgie medību lauki patiesībā atrodas tepat virs zemes.

No otras puses, viņš brīdināja indiāņus, kādas sekas var būt viņu nepakļāvībai. Baltie drīz vien apmetīsies uz dzīvi viņu robežu tuvumā. Slikti baltie cilvēki iebruks viņu zemē, notiks sadursmes un asins izliešana. Sarkan- ādainajiem būs jāstājas balto ļaužu tiesas priekšā, kur saskaņā ar likumu viņu zvērests netiek ņemts vērā, un tādēļ indiāņiem būs jācieš netaisnība.

Tāds patiešām bija valdības pilnvarotā mistera Vaileja Tompsona runas saturs, ko viņš teica 1835. gada aprīlī sapulcē pie Kinga forta.[23] es te citēšu viņa paša vārdus, jo ir vērts tos saglabāt atmiņā kā raksturīgu piemēru, cik «godīga» bija balto politika attiecībā uz indiāņiem. Viņš sacīja tā:

— Pieņemsim, — kas tomēr nav iespējams, — ka jums varētu atļaut palikt šeit vēl dažus gadus. Kāds būtu jūsu stāvoklis? Šī zeme drīz vien tiks izmērīta un pār­dota, un te apmetīsies baltie. Mērnieks ir jau ieradies. Drīz vien uz jums attiecinās mūsu valdības likumus, bet jūsējie tiks atcelti, un jūsu virsaiši vairs nebūs virsaiši. Ļauni baltie cilvēki jūs apsūdzēs kā parādniekus un pie­prasīs sev jūsu nēģerus vai varbūt pat apvainos jūs dzīvības apdraudēšanā. Jūs sauks balto ļaužu tiesas priekšā. Prasības un sūdzības izlems pēc balto ļaužu likumiem. Baltie liecinās pret jums. Indiāņu liecības ne­tiks uzklausītas. Jau pēc nedaudziem gadiem jūsu stā­voklis būs bezcerīgs un nožēlojams. Jūs nonāksiet galīgā nabadzībā, un, ja bads jūs spiedīs lūgt gabaliņu maizes varbūt tam pašam cilvēkam, kas jūs izputinājis, viņš jūs nosauks par indiāņu suni, iespers ar kāju un padzīs. Tādēļ jūsu Lielais Tēvs (!) grib jūs pārvietot uz Rietu­miem, lai pasargātu no visiem šiem ļaunumiem.

Un šādus vārdus atļāvās teikt valdības pilnvarotais,, kad vēl spēkā skaitījās agrākais — Moultri noslēgtais līgums, kurš garantēja seminoliem viņu tiesības palikt Floridā un kura trešais pants skanēja tā:

«Savienotās Valstis ņem Floridas indiāņus savā gā­dībā un aizbildniecībā un sniegs tiem aizsardzību pret jebkuru uzbrucēju.»

Šī runa bija sofistikas un slēptu draudu maisījums,, brīžiem tā skanēja kā lūgums, bet tad atkal pieņēma barga pavēlnieka pašapzinīgo toni. Tā nekādā gadījumā nebija gudra runa, jo kā vienā, tā otrā virzienā aizgāja par tālu.

Pilnvarotais nejuta sevišķu naidu pret seminoliem. Viņš bija saskaities tikai uz tiem virsaišiem, kuri stā­jās ceļā viņa nodomiem, un vienu no šiem vīriem viņš patiešām ienīda; taču galvenais vadmotīvs, kas iedves­moja Tompsona rīcību, bija vēlēšanās paveikt to darbuv kura dēļ viņš bija šurp atsūtīts, godkāre izpildīt savas valdības un tautas gribu un tādā veidā izpelnīties atzi­nību un slavu. Uz šā altāra viņš, tāpat kā lielākā daļa ierēdņu, bija gatavs upurēt savu personīgo domu neat­karību, jebkuras morāles un goda jūtas. Nav svarīgi — vai darbs ir godīgs vai negodīgs, ja vien to uzdevis karalis. Ielieciet vārdu «kongress» «karalis» vietā, un jums būs skaidra mūsu indiāņu aģenta devīze.

Nav brīnums, ka viņus pārņēma bažas. Es daudzās sejās pamanīju baiļu izteiksmi, un likās, ka pat patriotiski noskaņotie virsaiši nejutās droši par sapulces iznākumu.

Tomēr viņi nebija nobijušies. Pēc maza laiciņa pie­cēlās Hoitl-metti, viens no visstingrākajiem pārvietoša­nās pretiniekiem, lai atbildētu pilnvarotajam. Šādos gadī­jumos seminoli neievēro padotības kārtību. Katrā ciltī ir savi atzīti runātāji, kam parasti atļauj izteikt pārējo domas. Šeit bija arī galvenais virsaitis, viņš sēdēja pus­loka vidū, uzlicis galvā britu kroni — relikviju no Ame­rikas revolūcijas[27] laikiem. bet onopa nebija orators un ar rokas mājienu atteicās no savām tiesībām atbildēt, uzdodams to savam znotam Hoitl-metti.

Pēdējais bija slavens kā gudrs padomnieks un droš­sirdīgs karavīrs, vēl vairāk — viņš skaitījās viens no daiļrunīgākajiem seminolu oratoriem. Viņš bija Onopas «premjerministrs», un, ja izvēlētos salīdzinājumu no kla­siskās senatnes, viņu varētu dēvēt par savas tautas

Odiseju. Viņš bija garš, kalsns vīrs ar tumšu, ādas krāsu, asiem ērgļa vaibstiem un draudīgu sejas izteiksmi. Viņš pēc izcelšanās nebija seminols, bet, kā pats izteicās, kādas senas cilts pēcnācējs, kura dzīvojusi Floridā pinmo spāniešu ienācēju laikā. Varbūt viņš bija jamass, — ņe­mot vērā tumšo ādas krāsu, tas likās visai iespējams.

Par Hoitt-metti oratora spējām var spriest pēc viņa runas:

— Moultri līgumā tika ierakstīts, ka mēs varēsim mierīgi dzīvot šai zemē, kas mums atdota uz divdesmit gadiem. Visas nesaskaņas tika izlīdzinātas, un mums ap­solīja: ja mēs mirsim, tad tikai dabiskā nāvē, nevis no baltā cilvēka rokas. Koku nesašķels un nesadragās zi­bens, tā sulu izžāvēs vecuma stingums, lapas novītīs un nobirs, zari nokaltis, stumbrs satrūdēs un mirs.

Oklavoho sarunās mēs vienojāmies, ka tautas izvēlētie pārstāvji, kas dosies uz zemi, kur paredzēts mūs pār­vietot, būs pilnvaroti tikai apskatīt šo zemi un pēc at­griešanās pavēstīt tautai par turienes apstākļiem. Saskaņā ar norunu mēs devāmies turp un redzējām šo zemi. Tā, bez šaubām, ir laba zeme, varbūt tās augļi smaržo saldi un garšo labi, un ir veselīgi, bet visapkārt tai ir ļauni un naidīgi kaimiņi, un ļauni kaimiņi briedē citādus aug­ļus — asinis, kas sabojā zemi, un uguni, kas izžāvē strautus. Pat dažus zirgus mums nozaga šie pavniji, un jātniekiem vajadzēja nest savus saiņus uz muguras. Jūs gribat mūs aizsūtīt sliktu indiāņu vidū, ar kuriem mēs nekad nevarēsim sadzīvot mierā.

Kad mēs redzējām šo zemi, mēs neteicām nekā, bet Savienoto Valstu aģenti lika mums parakstīt kādu papīru, kurš, jūs sakāt, apstiprinot mūsu piekrišanu pārvietoties, bet mēs ar to domājām tikai apliecināt, ka mums šī zeme patika un ka visu izlems tauta pēc mūsu atgriešanās. Vairāk apsolīt mums nebija tiesību.

Jūs runājāt labi, bet mana tauta nevar sacīt, ka viņa ies. Tautā ir dažādi uzskati, un tai vajag ļaut laiku pār­domāšanai. Seminoli pašreiz nevar dot savu piekrišanu, viņi negrib aiziet. Ja arī viņu mēles saka «jā», to sirdis kliedz «nē» un sauc viņus par meļiem. Mēs netīkojam pēc citām zemēm, kādēļ mums jāiet un tās jāmeklē? Mums patīk mūsu pašu zeme, mēs te esam laimīgi. Ja mēs

piepeši atrausim savas sirdis no mājām, kas tām tik dārgas, mūsu sirds stigas pārtrūks. Mēs nevaram pie­kāpties — mēs negribam aiziet.

Kā nākošais runāja virsaitis no pārvietošanās piekri­tēju partijas. Tas bija Omatla, viens no visvarenākajiem, seminolu virsaišiem, kuru turēja aizdomās par sadarbo­šanos ar aģentu. Viņa runai bija miermīlīgs raksturs, tā aicināja sarkanādainos brāļus neradīt sarežģījumus, bet rīkoties, kā godīgiem vīriem pienākas, un pakļauties Ok- lavoho līgumam.

Bija skaidri redzams, ka šis virsaitis nejūtas brīvs un drošs. Viņš sargājās pārāk atklāti izpaust savu lab­vēlību pilnvarotā plāniem, baidīdamies patriotiski noska­ņoto karavīru atriebības, kuri drūmi sarauca pieres, kad viņš piecēlās, lai runātu. Bieži vien viņu pārtrauca Arpiuki, Koa Hadžo un citu starpsaucieni.

Drošāku runu, kas pauda līdzīgus uzskatus, teica Lusta Hadžo (Melnais Māls). Viņa argumenti nebija pār­liecinošāki, bet brīvā un bezbailīgā uzstāšanās atjaunoja nodevēju partijas pašapziņu un nomierināja pilnvaroto, kas jau bija sācis izrādīt nepacietības un uztraukuma pazīmes.

No pretējās puses kā nākošais piecēlās Holata Miko — lēnīga rakstura indiānis ar džentlmeņa manierēm, viens no cienījamākiem virsaišiem. Jau pēc izskata bija re­dzams, ka viņš ir nevesels, un tādēļ arī viņa runa bija miermīlīgāka, nekā to varēja gaidīt, jo visi šo vīru pazina kā nelokāmu pārvietošanās pretinieku.

— Mēs esam šodien te atnākuši, lai pateiktu, kas mums sakāms. Mūs visus ir radījis viens un tas pats Lielais Gars, un mēs visi esam viņa bērni. Mūs dzemdē­jusi viena māte un barojusi viena krūts. Tādēļ mēs esam brāļi, un brāļiem nevajag strīdēties un iedegties dusmās citam pret citu. Ja viens no mums pacels roku pret otru un izlies asinis, tās aptraipīs zemi un brēks pēc atriebī­bas, un pār brāļu asinīm slacīto zemi nāks Lielā Gara dusmas un pērkoni. Es jūtos savārdzis. Lai runā citi, kas ir stiprāki, un izsaka savas domas.

Gits pēc cita piecēlās vairāki virsaiši un izteica savus uzskatus. Tie, kas atbalstīja pārvietošanos, runāja tād$

pašā garā kā Omatla un Melnais Māls. Tie bija Ohala (Dižais Karavīrs), brāļi Itolasse, Čarlzs Omatla un vēl daži mazāk ievērojami virsaiši.

Pret viņiem uzstājās patrioti Akola, Jaha Hadžo (Trakais Vilks), Eča Matta (Ūdens Čūska), Pošalla (Punduris) un nēģeris Ābrams. Pēdējais bija kādreizējais «bēglis» no Pensakolas, bet tagad mikosauku[28] ciltī dzī­vojošo nēģeru virsaitis un viens no visietekmīgākajiem un ieredzētākajiem Onopas padomniekiem. Viņš tekoši ru­nāja angliski un šajā sapulcē, tāpat kā toreiz pie Okla- voho upes, bija galvenais tulks ,no indiāņu puses. Viņš bija tīrasinīgs nēģeris ar biezām lūpām, lieliem vaigu kauliem un citām savas rases raksturīgām ārējām pazī­mēm. Viņš bija drošsirdīgs, aukstasinīgs un gudrs vīrs un, kaut gan pats nepiederēja pie seminoliem un skaitī­jās tikai «pieņemts» virsaitis, līdz pēdējam brīdim iztu­rējās kā īsts tās tautas draugs, kura viņam bija dāvājusi savu uzticību. Viņa runa bija īsa un apvaldīta, un tomēr tajā izpaudās nelokāma apņemšanās pretoties aģenta gribai.

Pats «karalis» līdz šim vēl nebija izteicies, un tagad pilnvarotais griezās pie viņa. Onopa bija liels, drukns vīrs ar mazliet pastulbu seju, kurā tomēr izpaudās savas cieņas apziņa. Viņš neizcēlās ne ar gara spējām, ne oratora dāvanām, un, neraugoties uz augsto galvenā «miko» titulu, karavīru vidū tam nebija tādas ietekmes kā dažiem zemākajiem virsaišiem. Tādēļ Onopas lēmums nekādā ziņā netiktu uzskatīts kā galīgs un saistošs vi­siem, bet, tā kā viņš vārda pēc skaitījās «miko-miko» jeb virsaišu virsaitis un bija lielākā klana — mikosauku vadonis, tad viņa balss tomēr varēja nosvērt svaru kausus uz vienu vai otru pusi. Ja viņš izteiktos par labu pār­vietošanās priekšlikumam, tad patriotu stāvoklis būtu diezgan bezcerīgs.

Iestājās saspringts klusums. Visi klātesošie — kā indiāņi, tā baltie — pievērsa skatienus karalim. Maz bija tādu, kas zināja Onopas noskaņojumu, lielākā daļa

sapulces dalībnieku nebija skaidrībā, kā viņš izlems, un tādēļ ar bažām gaidīja izšķirošos vārdus.

Šai kritiskajā momentā karalim aiz muguras stāvošie ļaudis sakustējās, pašķirdami ceļu kādam, kas nāca cauri pūlim. Acīm redzot tā bija visai cienījama persona, jo karavīri labprāt palaida viņu garām.

Pēc mirkļa viņš iznāca pusloka priekšā — jauns indiāņu karavīrs, lepni tērpies un dižciltīgs pēc izskata. Viņam bija virsaiša nozīmes, bet arī bez tām pēc viņa skatiena un stājas vien katrs šajā jauneklī tūlīt būtu pa­zinis ļaužu vadoni.

Viņa apģērbs bija grezns, taču ne izraibināts un ākstīgs. Viņa tunika, -apjozta ar košu vampum jostu, lieliski piegula stāvam, sarkanas drānas stilbsargi cieši apņēma kājas, izceļot to nevainojamo vingrumu. Viņa augums bija spēka iemiesojums — tvirts, labi noaudzis, samērīgs. Galvā viņam bija turbāna veidā savīta spilgti krāsaina šalle, un virs pieres pacēlās trīs melnas strausa spalvas, kas līgani nokarājās pāri galvai, ar galiem gan­drīz skardamas plecus. Ap kaklu sakārtas vizēja dažādas rotas, bet uzmanību jo sevišķi piesaistīja viena uz krū­tīm. Tā bija apaļa zelta plāksnīte, no kuras centra uz visām pusēm kā stari gāja līnijas. Tas bija simbolisks uzlecošas saules atveidojums.

Visa viņa seja bija noklāta ar spilgti sarkanu krāsu, taču tā nespēja noslēpt skatienam dižciltīgos vaibstus. Labi veidota mute un zods, plānas lūpas, nelokāmiem cilvēkiem raksturīgs apakšžoklis, viegli izliekts deguns, augsta, plata piere un acis, kuras, tāpat kā ērglim, šķita, spēj raudzīties pret sauli.

Parādoties šim ievērības cienīgajam vīram, visi klāt­esošie saspringa kā elektrizēti. Šis bridis līdzinājās tam momentam teātra zālē, kad publika ierauga iznākam uz skatuves lielo traģiķi, uz kuru visu laiku gaidījusi.

Ne pēc paša jaunā virsaiša izturēšanās, kas bija visai atturīga, bet gan pēc pārējo rīcības es sapratu, ka viņš patiešām ir šās dienas varonis.

Darbojošās personas, kas līdz šim bija uzstājušās, acīm redzot izpildīja tikai otrās šķiras lomas, bet šis bija tas vīrs, kura parādīšanos visi bija gaidījuši.

Pūlis sakustējās, taim pāršalca apslāpēts balsu trok­snis un satraukuma trīsas, un tad varenā korī no tūkstoš mutēm atskanēja viens vārds: — OCEOLA!