Oceola — seminolu virsaitis

74. NODAĻA PA PĒDĀM

Manas bēdas bija neizsakāmas, līdz pat izmisumam. Mana sirds asiņoja, atceroties tos brīžus, kad māte bija izturējusies pret .mani vēsi, un jo sevišķi mūsu pēdējo šķiršanos. Ja .mēs būtu šķīrušies sirsnīgi un tikpat mīļi kā kādreiz .agrāk, itad iman būtu vieglāk -pārciest šo zaudējumu. Bet viņas pēdējie ma.n teiktie vārdi bija pārmetoši, gandrīz v.ai dusmīgi, un atmiņas par tiem tagad mani dziļi sarūgtināja. Es būtu atdevis visu pa­sauli, lai tikai viņa varētu vēlreiz mani uzklausīt un zinātu, ka esmu viņai no visas sirdis piedevis.

Maina nabaga māte! Viss bija piedots. Viņas vājības bija atvainojamas. To nebija daudz, un es tās neatceros. Viņas vienīgais grēks bija godkārība, bet itā piemīt gan­drīz visiem viņas kārtas ļaudīm. Es ito vairs neatcerējos. Es atcerējos tikai viņas daudzās labās īpašības, tikai to, ka viņa bija mana māte. Nekad līdz šim brīdim es nebiju apzinājies, cik ļoti viņu mīlēju.

Bet nebija laika nodoties sērām. Kur ir mana māsa?

Es pielēcu kājās, skaļi izkliegdams šo jautājumu.

Uz to tika atbildēts itikai ar zīmēm. Man apkārt stāvošie ļaudis norādīja uz imeža pusi. Es sapratu, ko tas nozīmē, — manu māsu bija aizveduši indiāņi.

Līdz šai stundai es nebiju jutis naida pret sarkan- ādainajiem, taisni otrādi — es biju drīzāk pret viņiem draudzīgi vai vismaz labvēlīgi noskaņots. Es apzinā­jos, cik daudz pārestību viņi cietuši un cieš no mūsē­jiem. Es zināju, ka galu galā viņi tiks uzvarēti un būs spiesti padoties,, un jutu līdz viņu nelaimīgajam lik­tenim.

Tagad šīs simpātijās bija izgaisušas. Ieraugot savu noslepkavoto māti, man krūtīs viss pēkšņi sagriezās un līdzjūtības vietā stājās nevaldāms naids. Viņas asi­nis sauca pēc atriebības, un mana sirds tiecās paklausīt šim aicinājumam.

Piecēlies kājās, es skaļi zvērēju atriebt mātes nāvi.

Es nebiju viens. Vecais Hikmens un viņa biedrs so­lījās man palīdzēt notvert slepkavas, un vēl .kādi piec­desmit vīri viņiem piebalsoja, izteikdami savu gatavību doties mums līdz.

Melnā Džeka balss bija viena no skaļākajām, kas sauca pēc .atmaksas. Arī viņu uzbrucēji bija aplaupījuši. Viola nekur nebija atrodama, viņa bija aizvesta projām līdz ar citiem mājiniekiem. Daži no tiem varbūt bija aiz­gājuši labprātīgi, bet šeit nebija palicis neviens, izņe­mot mirušos. Plantācija un tās ļaudis vairs nepastāvēja. Es biju zaudējis ne tikai māti, bet arī mājas.

Taču tagad nebija īstais laiks ļauties veltīgām žēla­bām, vajadzēja nekavējoties rīkoties. Mēs nolēmām tūlīt dzīties pakaļ sirotājiem, un, itā kā šeit sapulcējušies ļaudis bija ieradušies jāšus un apbruņoti, tad jau pēc dažām minūtēm mēs bijām gatavi doties ceļā.

Man un maniem nesenajiem ceļabiedriem tika sagā­dāti jauni zirgi, un, uz ātru roku iekoduši steigā paga­tavotas brokastis, mēs ielēcām seglos un devāmies pa indiāņu pēdām.

Tās izsekot nenācās grūti, jo iebrucēji bija bijuši jāšus un zirgu pakavu nospiedumi viņus nodeva.

Viņi bija jājuši kādu gabalu augšup gar upi jau agrāk pieminētās pārcelšanās vietas virzienā un tad devušies pāri uz indiāņu pusi. Bez vilcināšanās mēs darījām ,to pašu.

Šo vietu es labi atcerējos. Tieši ite es šķērsoju upi pirms diviem mēnešiem, kad sekoju pa Oceolas zirga pēdām. Tā bija tā pati taka, pa kuru toreiz bija jājis jaunais virsaitis. Šī sagadīšanās mani nepatīkami pār­steidza un lika sirdij sāpīgi iesmelgties.

Tā izraisīja pārdomas, kurām man laika netrūka, jo vietām pēdas bija grūtāk saskaitāmas un mums nācās apstāties, kamēr tās .atkal atradām. Es sāku iztaujāt savus ceļabiedrus.

Vai kāds bija redzējis indiāņus vai varbūt ievērojis, pie kādas cilts tie piederēja? Kas bija viņu vadonis?

Jā. Uz visiem šiem jautājumiem es saņēmu apstip­rinošas atbildes. Divi vīri, .kas .gulējuši paslēpušies ceļ­malā, bija redzējuši indiāņus un arī viņu gūstekņus — manu .māsu, Violu un citas plantācijas meitenes. Viņas vestais projām jāšus, katru no tām bijis sagrābis kāds mežonis un turējis sev priekšā uz zirga. Nēģeri gājuši ■kājām. Viņi nebijuši sasieti, acīm redzot devušies līdz Labprātīgi. Indiāņi bijuši ino «Sarkano nūju» cilts, un viņus vadījis OceoLa.

Tāda bija visu manu ceļabiedru pārliecība, kas pa­matojās uz abu paslēpušos aculiecinieku apgalvojumiem.

Grūti aprakstīt, kādu iespaidu šī vēsts atstāja uz mani. Tā mani neizsakāmi sāpināja. Es centos apšaubīt dzirdēto. Es nolēmu tam neticēt, iekāms nebūšu dabū­jis kādu apstiprinājumu, ka tas ir patiesība.

Oceola! Ak 'debesis! Es nespēju ticēt, ka to būtu izdarījis viņš. Tas nevarēja būt bijis viņš!

Iespējams, ka šie cilvēki bija kļūdījušies. Kad viņi redzēja indiāņus, vēl nebija uzaususi gaisma. Tumsā viņi varēja pārskatīties. Katrs indiāņu veiksmīgs uz­brukums, katrs viņu sirojums tika piedēvēts Oceolam. Oceola bija visur. Bet šeit viņš .noteikti nebija bijis.

Kas bija šie .divi vīri, šie aculiecinieki? Atbilde mani pārsteidza. Tie izrādījās Spenss un Viljamss.

Tikpat pārsteigts es jutos, kad uzzināju, ka viņi abi atrodas brīvprātīgo vidu, kas sekoja man, lai palīdzētu atriebt ies ļ aunda riem.

Dīvaini,'es domāju, bet vēl dīvaināk tas, ka Erensa Ringolda šeit nav. Tur, plantācijā, pie ugunsgrēka viņš bija bijis un, kā man tika stāstīts, skaļāk par visiem draudējis atriebties. Bet tagad viņš bija atgriezies mā­jās, vismaz kopā ar imums viņa nebija.

Es pasaucu Spensu un Viljamsu un sīki viņus iz­taujāju. Viņi palika pie sava iepriekš stāstītā. Tiesa, vēl esot bijis tumšs, kad viņi redzējuši indiāņus atgrie­žamies no slepkavošanas, un viņi neņemoties droši ap­galvot, vai tie bijuši «Sarkano nūju» vai «Garā purva» cilts karavīri, bet domājot gan, ka pirmie. Par sirotāju bandas vadoni viņiem neesot ne mazāko šaubu. Tas bijis Oreola. Viņi to pazinuši pēc galvas rotas ar trim strausa spalvām, ar kuru 4as izdalījies pārējo indiāņu vidū.

Šie puiši runāja visai (ticami. Kāda interese viņiem būtu mani apmānīt? Vai viņiem nebija vienalga, vai slepkavu bandas virsaitis bija Oceola, Koa Hadžo vai pats Onopa?

Viņu vārdi, ņemot vērā vēl citus apstākļus, iedvesa pārliecību, dzi|u un sāpīgu pārliecību. Manas mātes slepkava, ļaundaris, kas bija nodedzinājis mainas mājas un nežēlīgi aizvedis gūstā manu māsu, nevarēja būt neviens cits kā Oceola.

Acumirklī visas atmiņas par mūsu agrāko draudzību bija mirušas. Mana 'sirds kvēloja naidā pret cilvēku, par kuru es kādreiz tik aizrautīgi biju jūsmojis.