Oceola — seminolu virsaitis

19. NODAĻA INDIĀŅU VARONIS

Bija vairāki iemesli, kāpēc Oklavoho līgumu nevarēja uzskatīt par saistošu visai seminolu tautai. Vispirms — to nebija parakstījis vairākums virsaišu. Zem tā bija tikai sešpadsmit virsaišu un apakšvirsaišu paraksti, bet pa­visam to bija piecreiz vairāk.

Otrkārt — tas patiesībā nemaz nebija īsts līgums, bet tikai nosacīta vienošanās ar tādu priekšnoteikumu, ka seminolu pārstāvji vispirms dosies uz viņiem norādīta­jiem apgabaliem Rietumos pie Baltās upes, apskatīs šo zemi un atgriezušies pastāstīs pārējiem par turienes ap-" stākļiem. Tātad skaidrs, ka nekāds nolīgums par seminolu pārvietošanos nevarēja stāties spēkā, iekāms nebija izpil­dīts šis priekšnoteikums.

Delegācija tika aizsūtīta. Septiņi virsaiši valdības aģenta pavadībā devās uz tālajiem Rietumiem, tai ap­skatītu turienes zemes.

Bet cik viltīgi atkal rīkojas pilnvarotais! Delegācija tiek sastādīta gandrīz tikai no tādiem virsaišiem, kas atbalsta pārvietošanos. Viņu vidū mēs redzam abus Omatlas un Melno Mālu. Tiesa, starp pārstāvjiem ir arī Hoitl-metti (Lēcējs), īstens patriots un drosmīgs kara­vīrs, bet viņam piemīt viena liela vājība — tas ciena «uguns ūdeni», un aģents Fegens, kas delegāciju pavada, to ļoti labi zina.

Šim vīram ir padomā viltība, un tā tiek Laista darbā. Delegāciju viesmīlīgi uzņem Gibsona fortā Arkanzasas upes krastā. Hoitl-metti piedzirda, un septiņu virsaišu priekšā tiek nolikts kontrakts par pārvietošanos. Viņi visi to paraksta. Blēdība ir izdevusies.

Bet OkLavoho līguma priekšnoteikumi ar to vēl ne­bija līdz galam izpildīti. Delegācijai bija jāatgriežas ar ziņojumu pie savas tautas un jāprasa tās piekrišana. Tā vēl nebija dota, un, lai to dabūtu, vajadzēja sasaukt jaunu sapulci, kurā piedalītos visi virsaiši un karavīri.

Tā bija tikai tīra formalitāte, jo visi labi zināja, ka tautas vairākums nosoda šo septiņu virsaišu vieglprātīgo rīcību un nedos savu piekrišanu. Seminoli netaisījās pie­kāpties un atstāt Floridu.

Par to jo skaidri liecināja fakts, ka viņi nepildīja arī citus līguma noteikumus, piemēram, par aizbēgušo vergu izdošanu, kurus Oklavoho vienošanās parakstītāji bija apsolījušies nosūtīt atpakaļ to īpašniekiem. Neviens nēģeris neatgriezās, tieši otrādi — tagad viņi atrada pie indiāņiem drošāku patvērumu nekā jebkad agrāk.

Pilnvarotais visu to zināja un sasauca jaunu sapulci tikai formas pēc. Varbūt viņam izdosies pierunāt semino- lus parakstīt līgumu, bet, ja ne, tad viņš tos mēģinās iebiedēt vai piespiedīs ar durkļu palīdzību. Tā viņš pats bija izteicies. Kinga fortā, kur atradās aģentūra, jau bija savilkts karaspēks, un Tampas līcī ik dienas "ieradās jau­nas vienības. Valdība bija nolēmusi panākt savu un iz­šķīrusies pielietot varu.

Es zināju pašreizējo stāvokli un arī visu, kas Floridā bija noticis manas ilgās prombūtnes laikā. Mani biedri, Vestpointas kadeti — it sevišķi tie, kas drīz gatavojās nlsl.it koledžu, — bija visai kompetenti indiāņu jautāju­mos un dzīvi par tiem interesējās. «Melnā Vanaga karš», kas nupat bija beidzies Rietumos, ne vienam vien jau­nam virsniekam bija sagādājis iespēju izcelties, un god­kārīgie jaunekļi tagad pievērsa savus skatienus Floridai.

Taču cerības iegūt slavu šādā karā visiem šķita smieklīgas. «Tas būs pārāk viegls karš,» viņi apgalvoja. «Šis ienaidnieks nav nopietni ņemams. Saujiņa mežoņu, kas nevar lāgā stāties pretī pat vienai rotai. Jau pirmajā sadursmē viņus visus līdz pēdējam apkaus vai sagūstīs. Lai cik bēdīgi tas būtu, nav ne mazāko izredžu, ka viņi spēs izrādīt ilgstošu pretestību.»

Tā sprieda mani biedri, un tā patiešām toreiz domāja visa zeme. Arī armijā valdīja šāds uzskats. Kādu virs­nieku dzirdēja lielāmies, ka viņš izmaršētu cauri visai indiāņu teritorijai tikai viena kaprāļa pavadībā. Kāds cits tikpat bravūrīgi izteica vēlēšanos, kaut valdība atļautu viņam vest šo karu uz sava rēķina. Viņš to pabeigtu, ne­iztērējis vairāk par desmit tūkstošiem dolāru!

Tāds toreiz bija vispārējais noskaņojums. Neviens ne­ticēja, ka indiāņi spēs kaut cik ilgstoši mums pretoties. Maz bija tādu, kas pieļāva domu, ka viņi vispār karos: ar savu stūrgalvību tie gribot tikai panākt labākus no­teikumus un piekāpšoties, tiklīdz draudēšot bruņota sa­dursme.

Es tomēr domāju citādi. Es pazinu seminolus un viņu zemi labāk nekā vairums to cilvēku, kas šādi spriedelēja. Un, kaut gan viņu cīņa pret pārspēku šķita acīm redzami bezcerīga, es ticēju, ka viņi nepieņems pazemojošus no­teikumus un arī netiks tik viegli uzvarēti. Taču, tā do­mādams, es varēju arī maldīties. Varbūt izsmiekls, ko bieži vien izraisīja mani iebildumi biedru pārliecībai, bija pelnīts.

No avīzēm mēs uzzinājām visus apstākļus, bez tam Vestpointā pastāvīgi tika saņemtas vēstules no agrāka­jiem skolas absolventiem, kas tagad dienēja Floridā. Katrs sīkums nokļuva arī līdz mums, un mums bija pa­zīstami daudzi indiāņu virsaišu vārdi, kā arī seminolu iekšējais noskaņojums. Izrādījās, ka viņu vidū nav vien­prātības. Daļa seminolu ar vienu no brāļiem Omatlām priekšgalā bija ar mieru piekāpties mūsu valdības prasī-

b;1im. Tā bija nodevēju partija, un tā bija mazākumā. Patriotu bija daudz vairāk, ieskaitot ari pašu galveno miko un ietekmīgos virsaišus Holatu, Koa Hadžo un nē­ģeri Ābramu.

Patriotu vidū bija kāds vīrs, kura vārds gāja no mutēs mutē un ieguva arvien lielāku popularitāti. Tas bieži tika •minēts avīzēs un mūsu draugu vēstulēs. Tas bija kāds jauns karavīrs, pēc titula apakšvirsaitis, kas tādā vai citādā ceļā bija ieguvis ciltī ievērojamu ietekmi. Viņš bija viens no visdedzīgākajiem pārvietošanās pretiniekiem, vārda pilnā nozīmē visas seminolu opozīcijas dvēsele, un gados daudz vecāki un varenāki virsaiši ņēma vērā , viņa padomus..

Netrūka Ksenofontu3 , kas padarīja nemirstīgu viņa slavu. Savienoto Valstu tauta bija ilgi dzīvojusi mierā ar indiāņiem. Romantiskais mežonis bija tālu no zemes robežām. Kolonistu ciematos reti kad varēja redzēt kādu indiāni vai kaut ko dzirdēt par viņiem. Pēdējā laikā pil­sētās nebija ieradušās arī cilšu delegācijas, pie kurām iedzīvotāji būtu varējuši pamielot acis, un visus bija pār­ņēmusi patiesa ziņkāre par šiem meža bērniem. Tautai vajadzēja indiāņu varoņa, un šis jaunais virsaitis šķita «tam īstais vīrs.

Viņa vārds bija OCEOLA.