Oceola — seminolu virsaitis

50. NODAĻA PA DĪVAINA JĀTNIEKA PĒDĀM

Pagaidām tikai nedaudzas armijas daļas bija sa­sniegušas Floridu, bet ceļā uz šejieni atradās vienības no Jaunorleānas, Moultri, Savannas, Mobilas un citām vietām, kur parasti stāv Savienoto Valstu karaspēks. Neraugoties uz to, Džordžijas, Karolīnas un pašas Floridas lielākajās pilsētās tika steigšus formēti brīv­prātīgo korpusi un katrā ciematā vervēja grupas gai­dāmajai kampaņai.

Bija atzīts par lietderīgu sakomplektēt brīvprātīgo vienību arī Suvoni kolonijas ciematā, manā dzimtajā novadā, un ar šādu uzdevumu turp sūtīja manu draugu Gallageru, un mani norīkoja par viņa palīgu.

Šī pavēle man sagādāja lielu prieku. Tā deva iespēju izbēgt no vienmuļajiem dienesta pienākumiem forta gar­nizonā, kas man bija jau krietni vien apnikuši, un vēl vairāk mani iepriecināja izredzes ilgāku laiku pavadīt mājās, pēc kurām biju tā noilgojies.

Gallagers bija tikpat sajūsmināts kā es. Viņš bija kaislīgs mednieks, kaut gan sava mūža lielāko daļu pa­vadījis lielpilsētas mūros vai Atlantijas okeāna piekras­tes fortos un tikai retumis varējis atrast izdevību baudīt lapsu vai briežu medību priekus. Es biju apsolījis, ka tagad viņš varēs izmedīties pēc sirds patikas kā vienus, tā otrus, jo Suvoni mežos netrūka ne briežu baru, ne kūmiņu.

Tādēļ mēs pavisam labprāt uzņēmāmies šo brīvprā­tīgo vervēšanas uzdevumu un, atvadījušies no saviem biedriem, ar vieglām sirdīm un tīkamu priekšnojautu pilini devāmies ceļā. Tikpat līksms par atgriešanos ve­cajā plantācija bija Melnais Džeks.

Suvoni novadā indiāņu sirotāji līdz šim vēl nebija parādījušies. Tas atradās attālāk no visnaidīgāko cilšu apmetnēm, kaut igan ne tik tālu, ka būtu uzbrucējiem nesasniedzams. Juzdamies šķietami droši, turienes iedzī­votāji vēl arvien mierīgi palika savās imājās, taču brīv­prātīgo vienība bija jau izveidota un apkārt pastāvīgi jādelēja patruļas.

Es bieži biju saņēmis vēstules no mātes un Virdžī- nijas. Viņas abas nemaz nelikās satrauktas, it īpaši mana māsa bija pārliecināta, ka indiāņi viņas neaizskars.

Es par to nejutos tik idrošs un tādēļ jo vairāk stei­dzos izpildīt pavēli, kas man lika doties uz Suvoni krastiem.

Drīz vien mēs ar saviem 'lieliskajiem zirgiem jau auļojām pa meža ceļu, ar katru bridi tuvodamies vie­tām, kur bija aizritējusi maina bērnība. Mēs jājām diez­gan piesardzīgi, bet šoreiz nesastapāmies ar paslēpušos ienaidnieku. Tā :kā pavēle tika dota tikai pirms stundas un mēs tūlīt pat bijām saposušies ceļā, maz ticams, ka kāds būtu paguvis par to brīdināt manus asinskārīgos ienaidniekus. Ar drosmīgo Gallageru blakus un sajvu stipro miesassargu aizmugurē es nebaidījos no atklāta balto cilvēku uzbrukuma.

Es vienīgi bažījos, ka mēs varam nejauši uzdurties kādai klejojošu indiāņu grupai, kuri tagad bija mūsu atklāti ienaidnieki. Tās bija visai reālas briesmas, un mēs ievērojām vislielāko piesardzību, lai izvairītos no šādas sastapšanās.

Vietumis mēs redzējām gandrīz svaigas indiāņu pē­das. Mitrajā zemē varēja saskatīt mokasīnu un zirgu pakavu nospiedumus. Kādā vietā mēs pamanījām vēl gruzdošas ugunskura atliekas, un visas pazīmes lieci­nāja, ka tur ir pārnakšņojusi grupa sarkanādaino.

Taču mēs neredzējām neviena cilvēka, ne indiāņa, ne baltā, līdz pat tam brīdim, kad ibijām pajājuši garām pamestajai Pauelu plantācijai un jau tuvojāmies Suvoni krastiem. Tad pirmo reizi visa sava ceļojuma laikā mēs pamanījām kādu vīru.

Viņš bija jāšus, un mēs tūlīt pazinām, ka tas ir indiānis. Viņš bija pārāk tālu no mums, lai varētu sa­skatīt tā sejas krāsu un vaibstus, bet apģērba stils, tas, kā viņš sēdēja seglos, platā, sarkanā josta un stilbsargi un, galvenais, pāri gailvai plīvojošās strausa spalvas liecināja, ka viņš ir seminols. Viņš jāja uz liela, melna zirga un bija tikko izauļojis no meža izcirtumā, kuru šķērsojām mēs. Likās, ka viņš mūs ieraudzīja tajā īpašā mirklī, ikad mēs pamanījām viņu, un acīm redzot gribēja no mums izvairīties.

Uzmetis mums pētījošu skatienu, viņš momentā ap­sviedās apkārt un iedrāzās atpakaļ mežā.

Gallagers iecirta zirgam piešus un metās viņam pa­kaļ. Tā bija diezgan neapdomīga rīcība, un es būtu ieteicis doties pretējā virzienā, ja man nebūtu radušās aizdomas, ka šis jātnieks ir Oceola. Tādā gadījumā mums nevarēja draudēt briesmas, un aiz draudzības jūtam .man ļoti gribējās .panākt jauno virsaiti un pār­mainīt ar viņu kādu vārdu. Tādēļ es auļoju pakaļ savam draugam, un Džeks mums sekoja.

Es biju gandrīz pārliecināts, ka svešais jātnieks ir Oceola. Es domājos pazinis viņa strausa spalvas, un Džeks bija man stāstījis, ka jaunais virsaitis jājot uz skaista, .melna zirga. Tātad pilnīgi iespējams, ka tas bija viņš. Ar nolūku uzsaukt Oceolam sveicienu um tā­dējādi viņu apstādināt es aizauļoju Gallageram priekšā, jo iman bija labāks zirgs.

Drīz vien mēs sasniedzām vietu, kur jātnieks bija nozudis mežā. Es redzēju svaigas pēdas, bet nekā vai­rāk. Es skaļi saucu jaunā virsaiša vārdu un arī savējo, bet atbildes nebija, tālumā atbalsojās tikai mani klie­dzieni.

Kādu (gabaliņu es sekoju pa pēdām, turpinādams saukt Oceolu vārdā, bet veltīgi. Jātnieks vai nu negri­bēja ,ma,n atbildēt, vai arī bija jau par tālu, lai saprastu kliedzēja nolūku.

Protams, ja viņš pats nedomāja apstāties, tad dzī­ties pakaļ nebija nekādas jēgas. Mēs varētu jāt kaut nedēļu pa viņa pēdām un tomēr viņu nepanāktu. Galla- gers to saprata tikpat labi kā es, un, atmetuši sekošanai ar roku, mēs pagriezā.mies atpakaļ, lai turpinātu savu ceļu, kam drīz vien vajadzēja būt igaīā.

Es atcerējos kādu taciņu, kas veda taisni uz pār­celšanās vietu, un mēs nogriezāmies pa to.

Necik tālu inepajājuši, mēs atkal uzdūrārnies zirga pēdām, kuras acīm redzot bija atstājis tas pats jātnieks, kam mēs tikko sekojām, tikai jau agrāk, pirms vēl mēs bijām viņu pamanījuši. Tās veda taisnā līnijā no upes, uz kuru mēs devāmies.

Kāda iedoma .mani pamudināja tuvāk apskatīt šīs pēdas, un es redzēju, ka tās ir slapjas; pakavu iespiesta­jās bedrītēs no .malām sūcās ūdens, un uz sausajām lapām visgarām taciņai varēja samanīt sīkas lāsītes. Tātad jātnieks bija šķērsojis upi, bijis pāri otrā krastā!

Sis atklājums manī izraisīja veselu virkni pārdomu. Ko gan viņš, indiānis, varēja meklēt otrpus upes? Ja tas bija Oceola, kā es vēl arvien domāju, ko viņš tur varēja darīt? Pašreizējos apstākļos, kad zemē valdīja tāds satraukums, indiānim tuvoties balto mitekļiem no­zīmētu riskēt ar savu dzīvību un, ja viņš tiktu pamanīts un sagūstīts, tam draudētu droša nāve. Tātad šim indiā­nim, lai kas viņš būtu, bija ļoti 'svarīgs iemesls doties pāri upei. Kāds iemesls? Ja tas bija Oceolia, ko viņš tur meklēja?

Es lauzīju galvu un izdomājos visādi, bet nevarēju atrast cita izskaidrojuma kā vienīgi to, ka jaunais virsaitis devies uz otru krastu izspiegošanas nolūkā. No indiāņa viedokļa tā nebija apkaunojoša rīcība.

Šī varbūtība nebija neiespējama, tieši otrādi, un tomēr es nevarēju piespiest sevi tai noticēt. Man piepeši kļuva smagi ap sirdi, domas urdīja kāda neskaidra un nenosakāma priekšnojauta un it kā ļauns dēmons čukstēja ausīs: tā tas nav.

Vai jātnieks tik tiešām bija bijis pāri upei? Pār­baudīsim!

Mēs ātri jājām pa viņa pēdām, izsekodami tās atpa- kaļvirzienā.

Pēc dažām minūtēm mēs jau bijām upes krastā, kur tās veda ārā no ūdens. Nekādu pēdu, kas liecinātu, ka zirgs tepat no šās malas iegājis ūdenī, tuvumā nebija. Jā, jātnieks bija bijis viņā pusē!

Es iespiedu zirgam piešus sānos, metos ūdenī un de­vos uz pretējo krastu. Maini biedri, neko nejautādami, man sekoja.

Atkal izkļuvis no upes, es uzjāju krastā un drīz vien uzgāju melnā zirga pakavu nospiedumus tajā vietā, kur tas bija ielecis straumē.

Ne mirkli nekavēdamies, es turpināju izsekot jāt­nieka ceļu. Gallagers ar Džeku vēl arvien man sekoja.

Pirmais brīnījās par manu dedzību, bet uz saviem jautājumiem saņēma tikai nesakarīgi nomurminātas at­bildes. Mana nojauta ar katru brīdi kļuva drūmāka, sirds krūtīs pukstēja, savādu, neaprakstāmu sāpju pārņemta.

Pēdas mūs noveda mazā klajumiņā magnoliju birzs vidū. Tālāk tās negāja. Mēs bijām nonākuši jātnieka ceļa galā.

Manas acis ar mehānisku skatienu kavējās pie ze­mes. Es sēdēju seglos kā spēja trieciena apstulbināts.

Ļaunā nojauta bija pārvērtusies vēl daudz ļaunākās aizdomās.

Zeme bija zirgu pakavu nomīņāta, it kā tie būtu te stāvējuši uz vietas. Vairums pēdu piederēja melnajam zirgam, bet te bija ari citas — uz pusi mazākas. Tās bija maza ponija sīkās pēdiņas.

— Žēlīgs dies, massa Džordž! — Džeks murmināja, pajādams priekšā Gallageram uin skatīdamies uz zemi., — Paskatieties — tās tak ir mazā Baltā Foksa pēdas. Missa Virdžīnija ir ibijusi šeit!