Oceola — seminolu virsaitis

78. NODAĻA PĀRI SAVANNAI

Manas ciešanas taigad sasniedza savu .augstāko pa­kāpi. Visu laiku, kamēr mēs jājām pa pēdām, steiga un uztraukums neļāva man nodoties pārdomām un visā skaudrumā pārdzīvot nelaimi, kas bija mani piemeklē­jusi. Cerības uz atmaksu, kas šķita jau tuvu un ar katru soli tuvāk, klusināja manas sāpes, un apziņa, ka es dodos uz priekšu un mana atriebība drīz sasniegs ļaun­darus, sagādāja zināmu .mierinājumu.

Tagad, kad mēs bijām apstājušies un es netraucēts varēju pārdomāt šā rīta notikumus, manu dvēseli pār­ņēma dziļš izmisums. Iztēle mani mocīja ar drausmī­gām ainām. Manā acu priekšā rēgojās noslepkavotās mātes līķis — viņas izstieptās rokas māja man, skubi­not atriebties. Es ieraudzīju arī savu māsu — bālu, asarās mirkstošu, izspūrušu.

Nav brīnums, ka es mocījos nepacietībā, gaidīdams norietam sauli. Man šķita, ka. nekad šis lielais disks nav slīdējis lejup tik lēni. Piespiestā kavēšanās dzina mani gandrīz izmisumā.

Saules ripa bija asimssarkana no biezās dūmakas, kas klājās pār mežiem. Debesis šķita drūmas un dus­mīgas, līdzīgas manam noskaņojumam.

Beidzot pār zemi nolaidās krēsla. Kā parasti dien­vidu platuma grādos tā nebija ilga, bet tajā vakarā man likās, ka krēsla sabiezē pārāk gausi.

Iestājās tumsa, un, atkal ielēcis seglos, es izjutu atvieglojumu, ka varu doties tālāk.

Izkļuvuši no meža, mēs izjājām uz savannas. Abi mednieki veda mūs tai pāri taisnā līnijā. Viņi pat ne- ( •mēģināja sekot pa kādām no daudzajām pēdām. Hik- mens domāja, ka savannas otrā malā laupītāju banda pēc iepriekšējas norunas būs atkal salasījusies kopā. tādēļ, ja mēs atradīsim kaut vienas pēdas, itās droši vien mūs aizvedīs viņu apmešanās vietā. Mūsu vienīgais mērķis pašreiz bija nepamanītiem tikt pāri savannai, un varēja cerēt, ka tumsā mums tas arī izdosies.

Klusi kā spoki mēs virzījāmies pār klajo pļavu. Mēs jājām ārkārtīgi lēnām, lai nedipētu pakavi. Mūsu nogu­rušos zirgus nemaz nevajadzēja apvaldīt. Mīkstā, zā­lainā velēna, kas klāja savannu, bija mums labvēlīga — zirgi slīdēja pa to nedzirdamiem soļiem, un mēs vienīgi bažījāmies, ka tikai tie nesaož indiāņu zirgus un iezvie­dzoties mūs nenodod.

Par laimi, mūsu bažas izrādījās nepamatotas. Pēc pusstundas klusa jājiena mēs sasniedzām savannas otru malu un apstājāmies koku ēnā.

Mēs bijām gandrīz droši, ka neesam pamanīti. Ja indiāņi arī bija atstājuši aiz sevis spiegus, tumsa mūs paslēpa viņu skatieniem. No mūsu puses nebija atska­nējis ne mazākais troksnītis, kas varētu atklāt ienaid­niekiem -mūsu tuvošanos, un viņu sargposteņiem būtu iespējams mūs pamanīt tikai tādā gadījumā, ja tie at­rastos tieši tajā vietā, kur mēs atkal iejājām mežā. Mēs tur nekā aizdomīga neredzējām un nospriedām, ka ne­viens no sirotāju bandas nav palicis iepakaļ.

Mēs priecīgi sačukstējāmies, cits citu apsveikdami ar izdošanos, un tāpat čukstus apspriedāmies, ko tagad darīt.

Mēs vēl arvien sēdējām zirgos, jo taisījāmies jāt tālāk. Būtu bijis prātīgāk apmesties turpat uz vietas un, tiklīdz uzaustu gaisma, uzmeklēt indiāņu pēdas, bet bija kāds apstāklis, kura dēļ mēs nevarējām tā rīkoties. Mūsu zirgi bija ļoti izslāpuši un jātnieki paši ne mazāk. Mēs nebijām redzējuši ūdeni kopš priekšpusdienas, un dažas stundas zem Floridas svelmainajām debesīm spēj radīt tik nepanesamas slāpes, kādas vēsākā klimatā ne­jūt pat pēc vairāku dienu ilga ceļojuma.

Ka zirgi, tā cilvēki patiešām cieta aiz slāpēm, uti tādā stāvokli nebija ko domāt ne par gulēšanu, ne at­pūtu. Vispirms mums vajadzēja nokļūt pie ūdens.

Mēs jutāmies krietni izsalkuši, jo nebijām paņēmuši līdz pārtiku tik talani ceļam, taču izsalkumu varēja vieg­lāk paciest. Šovakar mums pietiktu ar ūdeni, un mēs nolēmām jāt talak, lai to uzmeklētu.

Šai kritiskaja stāvoklī imums atkal solīja glābiņu abu mednieku bagātā pieredze. Kādreiz — vēl tos lai-* kus, kad indiāņi izturējās pret mums draudzīgi un ļāva baltajiem brīvi klaiņāit pa rezervātu, — viņi bija medī­juši šās savannas apkārtnē un atcerējās kādu dīķi, pie kura toreiz apmetušies. Pēc viņu domām, tas nevarēja būt tālu no tās vietas, kur mēs bijām apstājušies. Tumsā atrast šo dīķi nebija viegls uzdevums, taču nekas cits mums neatlika kā vai nu turpināt mocīties slāpēs, vai arī doties meklēt ūdeni.

Protams, tika nolemts darīt pēdējo. Atkal Hikmens ar Vezerfordu devās pa priekšu un pārējie klusēdami viņiem sekoja.

Mēs jājām virknē cits aiz cita, ikviens turoties tieši pa priekšu soļojošā zirga pēdās, jo tumsā citādi nebija iespējams. Tādējādi mūsu pulciņš izvērsās garā rindā, kas aizlocījās pa līkumoto taciņu starp kokiem kā kāda milzīga čūska.