Oceola — seminolu virsaitis

47. NODAĻA GŪSTEKNIS

Kaut arī bija j.au ļoti vēls, es nolēmu vēl pirms gulēt­iešanas apmeklēt .arestēto Oceolu. Mans plāns prasīja tūlītēju rīcību, bez tam es bažījos, ka nākošajā dienā varbūt .man pašam tiks ierobežota brīvība. Divas div­kaujas vienā dienā, divi pretinieki ievainoti, pie tam abi virspavēlnieka draugi, turpretim man fortā draugu tik­pat kā nebija — maz cerību, ka es tikšu cauri nesodīts. Arests man likās neizbēgams, varbūt pat nāksies stāties kara tiesas priekšā, un ļoti iespēj.ams, ka mani degradēs.

Neraugoties uz to, ka es nepavisam .nebiju sajūsmi­nāts par gaidāmajiem notikumiem un mūsu karaspēka lomu tajos, šāds iznākums man būtu ļoti nepatīkams. Es sevišķi neraizējos par savu leitnanta pakāpi, es va­rēju dzīvot bez tās, bet — lai nu tas būtu pareizi vai aplam — maz ir tādu cilvēku, 'kam vienaldzīgs biedru nosodījums, un neviens negrib piedzīvot oficiāla apkau­nojuma negodu. Ja arī cilvēks nerēķinās ar sevi, viņš šādās reizēs .nevar neņemt vērā savu tuvinieku un ģi­menes intereses.

Gallagers bija citādās domās.

— Lai viņi tevi arestē un degradē, velns viņus rāvis! Kas tev ko bēdāties? Nenokar degunu, manu zēn! Cilvēk­bērns, ja es būtu tavā vietā Un man piederētu tāda lie­liska plantācija un vesels pulks melnu nēģeru, es, knipi uzsizdams, atstātu dienestu un sāktu audzēt cukuru un tabaku. Pie svētā Patrika! Tik tiešām es to darītu!

Drauga mierinošie vārdi nespēja mani uzmundrināt, un ne visai priecīgā noskaņā es devos uz gūstekņa mītni, lai vēl pavairotu sav.as izredzes tikt degradētam.

Kā tikko sagūstītu un iesprostotu ērgli, kā lamatās iekritušu panteru — saniknotu, nemierīgu, brīžiem ar mežonīgiem draudiem uz lūpām — tādu es sastapu «Sarkano nūju» cilts jauno virsaiti.

Ieslodzījuma telpa bij.a pilnīgi tumša. Tajā nebija neviena loga, kas ielaistu kaut vai nakts pelēcīgo pus­krēslu. Un kaprālim, kas mani ieveda, nebija ne lāpas, ne sveces. Viņš aizgāja atpakaļ uz sardzes mājiņu, Lai sadabūtu kādu gaismekli, un atstāja mani tumsā.

Es dzirdēju cilvēka soļus. Tie bija mokasīnos ieautu kāju soļi, klusi kā tīģerim, bet šim tikko uztveramajam troksnim piejaucās skarba važu šķindoņa. Es dzirdēju satraukta cilvēka nemierīgo elpu un šad un tad kaislu dusmu izsaucienu. Kaut bija tumšs, es sapratu, ka ieslo­dzītais straujiem, nevienādiem soļiem staigā p.a telpu. Tātad vismaz viņa kājas nebija saistītas.

Es biju ienācis klusām un stāvēju pie durvīm. Es jau biju pārliecinājies, .ka cietumnieks ir viens, bet gaidīju atnesam gaismu un viņu vēl neuzrunāju. Tā kā viņš likās pilnīgi nogrimis pats sevī, es domāju, ka tas nav pama­nījis manu klātbūtni.

Taču es maldījos. Es dzirdēju viņu ipiepeši apstāja­mies, it kā pagriežamies pret mani, un nākošajā acu­mirklī atskanēja viņa balss. Man par lielu pārsteigumu, tā izrunāja manu vārdu. Sis cilvēks spēja redzēt cauri tumsai.

— Jūs, Rendolf! — viņš sacīja pārmetošā tonī. — Ari jūs mūsu ienaidnieku armijas rindās! Apbruņots, formā tērpies, pilnā kaujas gatavībā, lai palīdzētu padzīt mūs no mūsu mājām!

— Pauel!

— Ne Pauels, ser, mans vārds ir Oceola.

— Man jūs vēl arvien esat Edvards Pauels, mans jiaunības draugs, manas dzīvības glābējs. Tikai ar šo vārdu es jūs atceros.

Uz mirkli iestājās klusums. Acīm redzot mani vārdi bija iedarbojušies uz viņu samierinoši, varbūt viņā bija atdzīvojušās pagātnes atmiņas. Oceola jautāja:

— Kāds ir jūsu uzdevums? Vai jūs nākat kā draugs vai tikai tāpat kā citi, lai mocītu mani ar veltīgām ru­nām? Pie manis jau ir bijuši apmeklētāji, paviegli, bala- mutīgi muļķi ar lokanām mēlēm, kas centās mani pieru­nāt uz bezgodīgu rīcību. Vai jūs esat sūtīts ar līdzīgu •misiju?

Pēc šiem viņa vārdiem es secināju, ka viltus draugs Skots jau ir bijis pie gūstekņa, droši vien aģenta uzde­vumā.

— Mani neviens nav sūtījis, es nāku kā draugs.

— Džordž Rendolf, es jums ticu. Kā zēnam jums bija godīga sirds. Taisns dzinums reti kad izaug par līku koku. Man negribas ticēt, ka jūs būtu pārvērties, kaut gan ienaidnieki ir runājuši sliktu par jums. Nē, nē, •sniedziet savu roku, Rendolf, un piedodiet man, ka es par jums šaubījos!

Es izstiepu tumsā roku, lai pieņemtu draudzīgo ap­sveicinājumu. Man pretī sniedzās nevis viena, bet abas gūstekņa rokas. Es jutu, ka tās ir saslēgtas kopā, bet, neraugoties uz to, rokas spiediens bija ciešs un sirsnīgs, un es uz to atbildēju ne mazāk silti.

Ienaidnieki bija runājuši par mani sliktu. Man neva­jadzēja jautāt, kas tie tādi, tas man jau bija pateikts, bet es uzskatīju par nepieciešamu apliecināt gūsteknim

savu draudzību. Man vajadzēja iegūt pilnīgu Oceolas uzticību, lai izdotos viņa .atbrīvošanas plāns, ko es biju iecerējis. Tādēļ es viņam sīki izstāstīju, kas bija inoticis pie dīķa, noklusējot tikai ipēdējo daļu — savu izskaidro­šanos ar Majumi, jo to es nevarēju uzticēt pat brāļa ■ausīm.

Es biju gaidījis, ka viņš no jauna iedegsies niknumā, bet piedzīvoju patīkamu vilšanos. Jaunais virsaitis bija pieradis pie skarbām vēstīm un prata ārēji sevi apval­dīt, taču es redzēju, ka .dzirdētais viņu dziļi satrieca. Tumsā es nevarēju saskatīt viņa seju, bet šņirkstot sa­kostie zobi un šņācoši izgrūstās .apslāpētās skaņas lieci­nāja par spēcīgu niknuma v.ilni, kas uzbangoja viņa krūtīs.

— Muļķis! — viņš beidzot iesaucās. — Kāds akls ■muļķis es esmu bijis! Un tomēr es jau no paša sākuma iturēju šo pieglaimīgo .nelieti aizdomās. Paldies, cēlo Rendolf! Es nekad nespēšu jums atmaksāt par šo bruņ­niecisko draudzības pierādījumu. No šā brīža Oceola ir jūsu kalps!

— Nerunājiet tā, Pauel! Jums nekas nav jāatmaksā, es esmu bijis jūsu parādnieks. Bet mēs velti zaudējam Laiku. Mana apciemojuma nolūks ir ieteikt jums kādu plānu, kā panākt jūsu atbrīvošanu no "šā nejēdzīgā ieslo­dzījuma. Mums jārunā īsi, citādi par maniem nolūkiem var rasties aizdomas.

— Kāds ir šis plāns, Rendolf?

— Jums jāparaksta Oklavoho līgums.