Oceola — seminolu virsaitis

51. NODAĻA KAS BIJA JĀJIS UZ PONIJA?

Es jutos tik slikti, ka būtu varējis izvelties no seg­liem, bet nepieciešamība slēpt savu pārdzīvojumu neļāva man padoties vājumam. Ir aizdomas, ko nevar uzticēt pat sirdsdraugam, un manas bija tieši tādas, ja tās vispār varēja saukt par aizdomām. Diemžēl, tās jau tuvojās pārliecībai.

Es redzēju, ka Gallagers bija neizpratnē un, .kā man šķita, nevis par šīm pēdām, bet gan par manu izturē­šanos. Viņš bija ievērojis, ar kādu satraukumu es tām pievērsos un visu laiku sekoju. Viņš nevarēja to nepa­manīt, un tagad, kad bija sasniegts klajumiņš, ierau­dzīja mulsumā nobālušu seju un drebošas lūpas, bet nezināja, kāds tam iemesls.

— Kas noticis, Džordžij, manu zēn? Vai tu domā, ka šim sarkanādainim ir bijusi padomā kāda nelietība? Varbūt izspiegot tavu plantāciju, ko?

Sis jautājums man palīdzēja atrast izeju. Tas pa­teica priekšā atbildi, kurai es pats neticēju.

— Pilnīgi iespējams, — es atbildēju, neizrādīdams savu apjukumu. — Tas ir bijis indiāņu spiegs, man par to nav ne mazāko šaubu. Un acīm redzot viņam ir sa­kari ar kādu no nēģeriem, jo šīs te ir mūsu plantācijas ponija pēdas. Viens no melnajiem ir atjājis šurp, lai satiktos ar indiāni, kaut gan grūti iedomāties, kādā ,nolūkā.

— Massa Džordž, — ierunājās mans melnais pava­donis, — neviens cits tak nekad nejāj uz Baltā Foksa kā tikai. ..

— Džek! — es iesaucos, asi viņu pārtraukdams. — Auļo mums :pa priekšu uz mājām un pavēsti, ka mēs tūlīt būsim klāt. Veicīgi, manu puis!

Mana pavēle bija pārāk noteikta, lai tai uz vietas nepaklausītu, un, nepabeidzis savu sakāmo, Melnais Džeks iecirta zirgam piešus sānos un ātri pajāja mums garām.

No manas puses tas bija tikai manevrs piesardzības nolūkā. Vēl pirms brīža man nebija ne prātā sūtīt pa priekšu ziņnesi, kas mūs pieteiktu. Es zināju, ka vien­tiesīgais puisis gribēja teikt: «Neviens cits nekad nejāj uz Baltā Foksa kā tikai missa Virdžīnija,» — un pielie­toju šo viltību, lai viņu apklusinātu.

Kad Džeks bija nozudis skatienam, es paraudzījos uz savu draugu. Viņš bija cilvēks ar atklātu sirdi un tikpat atklātu valodu, bez mazākās sliecības uz noslēgtību vai neuzticēšanos. Viņa patīkamajā, ziedošajā sejā reti kad ievilkās .aizdomu vaibsts, bet tagad es pamanīju, ka tā izskatās samulsusi, un jutos neērti. Taču mēs nepār­mainījām vairāk ne vārda un, nogriezušies pa taciņu, kur bija aizjājis Džeks, devāmies tālāk.

Šī taciņa bija lopu stiga, pārāk šaura, lai mēs va­rētu jāt abi blakus, un Gallagers, atļaudams man būt par ceļvedi, pievilka sava zirga pavadu un palika aiz­mugurē. Tādā veidā mēs klusēdami jājām uz priekšu.

Man nevajadzēja vadīt savu zirgu. Šis viņam bija pazīstams ceļš, viņš zināja, kurp tas ved. Es nepievērsu viņam uzmanību, bet ļāvu soļot savā nodabā.

Es gandrīz nemaz neskatījos uz taku, tikai pāris reižu mans skatiens noslīdēja lejup, un tad es ieraudzīju ponija pēdas — turp un atpakaļ. Bet es tās vairs ne­vēroju, jo zināju, no kurienes un uz kurieni tās ved.

Es biju tā iegrimis savās domās, ka neredzēju nekā sev apkārt.

Vai tas varēja būt bijis kāds cits, nevis Virdžīnij.a? Kas gan? Tā bija taisnība, ko Džeks gribēja teikt, — izņemot manu māsu, neviens cits nekad nejāja .uz Baltā Foksa, nevienam visā plantācijā nebija atļauts kāpt mugurā šim viņas iemīļotajam mazajam zirdziņam.

Tomēr — bija viens izņēmums. Es kādreiz tiku re­dzējis Violu jājam uz tā. Varbūt Džeks tieši to arī būtu pateicis, ja es būtu ļāvis viņam izrunāt līdz galam. Vai tā varēja būt bijusi Viola?

Bet kālab viņai būtu vajadzējis satikties ar seminolu virsaiti? P.ar to, ka cilvēks, kas jājis uz ponija, sastapies ar viņu, nebija ne mazāko šaubu — to pietiekami skaidri apliecināja pēdas.

Kas gan varēja būt .pamudinājis kvarteroni uz šādu tikšanos? Viņai noteikti nebija nekāda iemesla to darīt. Bet tomēr — kā gan es to tik droši varēju apgalvot? Es taču tik ilgi biju bijis projām, un šai laikā daudz kas bija noticis un pārmainījies. Kā man to zināt — varbūt Violai bija apnicis savs melnais draugs un ra­dušās simpātijās pret .pievilcīgo virsaiti? Viņai taču ne­trūka izdevības to redzēt, jo pēc imanas aizbraukšanas uz ziemeļiem vēl pagāja vairāki .gadi, iekāms Paneli tika padzīti no sava.s .plantācijas. Un tagad, kad es par to domāju, man atausa atmiņā kāda sīka epizode: tajā dienā, kad jaunais Pauels pirmoreiz parādījās mūsu vidū, Viola atklāti izteica sajūsmu par skaisto jaunekli. Es atcerējos, ka Melnais Džeks toreiz par to ļoti saskaitās un arī mana māsa dusmojās un bāra Violu par tās uz­ticīgā pielūdzēja apvainošanu. Viola bija skaistule un, kā iga.ndrīz visas skaistules, arī koķete. Varbūt tā tiešām ir bijusi viņa? Man šī doma bija patīkama, bet… ak, nabaga Džeks!

Vēl kāds cits apstāklis apstiprināja šo varbūtību. Pēdējā laikā es biju ievērojis izmaiņas sava miesas­sarga noskaņojumā: katrā ziņā viņš nebija vairs tik jautrs ,kā aigrāk, bet staigāja tāds domīgs, nopietns, it kā nomākts.

Bija vēl .kāda cita varbūtība, tā, par kuru ieminējās Gailagers. Kaut gan ar Balto Foksu nebija atļauts jāt, kāds no plantācijas ļaudīm varēja būt slepeni to pa­ņēmis. Tas bija iespējams un diezgan ticams. Tāpat kā visās citās plantācijās, arī mūsējā varēja būt neapmie­rināti vergi, kas sadarbojās ar naidīgajiem indiāņiem.

Magnoliju birzs atradās vairāk nekā jūdzi no mājām. Jāt bija .patīkamāk nekā iet kājām, un nenāktos grūti šim nolūkam paņemt poniju no ganībām, nebaidoties, ka kāds to varētu pamanīt. Lai dievs dod, ka tāds būtu visas šās lietas patiesais izskaidrojums!

Es tikko biju domās izdvesis šo lūgšanu, kad mans skatiens atdūrās pret kād.u priekšmetu, kas vienā mirklī izgaisināja visas manas teorijas un no jauna lika sirdij sažņaugties asās sāpēs.

Taciņas malā auga baltā akācija, kuras zari daļēji aizšķērsoja ceļu. Uz viena no ērkšķiem bija uzķērusies lentes strēmelīte un plivinājās vējā. Tas bija ļoti smalks zīds, ērkšķa noplēsts gabaliņš no dāmas tērpa rotājuma.

Man tā bija ļauna zīme. To ieraugot, visi mani ce­rību pilnie minējumi acumirklī sabruka. Ne nēģeris, pat ne Viola nevarēja atstāt aiz sevis tādu pierādījumu kā šis. Nodrebējis es aizauļoju garām plīvojošajam jātnie­ces ceļa lieciniekam.

Es cerēju, ka mans biedrs to nepamanīs, taču veltīgi. Krāsainais zīda gabaliņš bija tik uzkrītošs, ka to ne­varēja neieraudzīt. Paskatījies atpakaļ pār plecu, es redzēju, ka Gallagers izstiepa roku, norāva lentīti no zara un neizpratnē jautājoši to 'aplūkoja.

Baidīdamies, ka viņš var piejāt man klāt un kaut ko jautāt, es palaidu zirgu straujos aulekšos, uzsauk­dams, lai viņš turas man līdz.

Pēc desmit minūtēm mēs jau šķērsojām zālāju un apturējām zirgus mājas priekšā. Mana māte un māsa bija iznākušas uz terases, lai mūs sagaidītu, un tagad sirsnīgi mūs apsveica.

Bet es ne dzirdēju, ne pievērsu uzmanību viņu vār­diem, mans skatiens kā piekalts apstājās pie Virdžīni- jas, pie viņas tērpa. Viņai mugurā bija jātnieces kos­tīms; pat spalvām rotātā cepurīte vēl nebija noņemta!

Mana skaistā māsa — nekad viņa man nebija šķi­tusi skaistāka kā šajā brīdī! Viņas vaigi bija p.iesārtuši no vēja, un zeltainās cirtas ietvēra tos maigā ielokā. Bet es nepriecājos, ieraugot viņu tik daiļu, manās acīs tā šķita kā kritis eņģelis.

Rāpdamies zemē no zirga, es pametu skatienu uz Gatlageru un redzēju, ka viņš ir visu sapratis. Vēl vai-

rāk — viņa sejā bija lasāmas lielas dvēseles ciešanas, acīm redzot viņš jutās tikpat satriekts kā es. Būdams uzticams un patiess draugs, Carlijs bija redzējis manas sirdssāpes un tagad uzminējis to cēloni. Viņa skatiens pauda līdzjūtību, ko mana nelaime bija izraisījusi tā sirdī.