Oceola — seminolu virsaitis

54. NODALA ES PRASU PASKAIDROJUMUS

Mani mokoši grauza šī neziņa, es ilgāk nespēju to izturēt. Beidzot es stingri nolēmu prasīt māsai pa­skaidrojumus, tiklīdz sastapšu viņu vienu.

Šāda izdevība pienāca drīz. Es nejauši ieraudzīju viņu pļaviņā, lejā pie ezera. Es redzēju, ka viņa ir ne­parasti jautrā garastāvoklī.

«Ak vai!» es domāju, apņēmības pilns viņai tuvo­damies. «Šie smaidi! Drīz es tos pārvērtīšu asarās.»

— Māsiņ!

Viņa runājās ar saviem mīluļiem un nedzirdēja mani vai arī izlikās nedzirdam.

— Māsiņ! — es atkārtoju skaļākā balsī.

— Nu, kas ir? — viņa negribīgi jautāja, nepacel­dama skatienu.

— Lūdzu, Virdžīnij, pārtrauc savas rotaļas, es gribu ar tevi parunāties.

— Protams, tas ir ļoti vilinoši. Pēdējā laikā es tik maz esmu dzirdējusi tevi runājam, ka man vajadzētu justies pateicīgai par šādu priekšlikumu. Kādēļ tu ne­paņēmi līdz savu draugu, lai arī viņš pamēģinātu maz­liet patērzēt? Jūs abi esat pietiekami ilgi tēlojuši koka dieviņus, līdz apnikumam, man šķiet. Bet, ja jums šī spēlīte patīk, turpiniet vien, mani tā netraucē, tici man!

Pret viļņiem kuģis krūtis slien, Tam mastā karogs piīv. Mēs veiksim naidnieku arvien, Ja būs kaut jūrnieks dzīvs!

Nāc šurp, mazo Fen! Fen, neej pārāk tuvu pie malas, iekritīsi un samērcēsies! Vai tu dzirdi?

— Lūdzu, Virdžīnij, beidz ķircināties! Man kaut kas svarīgs tev sakāms.

— Svarīgs! Kas tad? Vai tu taisies precēties? Nē, tas nevar būt — tava seja ir pārāk drūma un draudīga. Tu vairāk izskaties pēc tāda, kas dodas uz karata- vām, ha, ha, ha!

— Māsa, es nejokoju, bet runāju nopietni!

— Kas teica, ka tu joko? Tātad nopietni? Es tev ticu, manu zēn!

— Paklausies, Virdžīnij! Tas ir svarīgs… ļoti sva­rīgs jautājums. Jau kopš atgriešanās brīža es ilgojos ar tevi par to .atklāti parunāt.

— Nu, kāpēc tad tu to nedarīji? Tev taču netrūka izdevības. Vai es izvairījos no tevis?

— Nē … bet… lieta tā, ka …

— Turpini, brālīt! Tagad tev ir izdevība Ja tas ir kāds lūgums, kā es noprotu pēc tava izskata, saki droši. Es esmu gatava to uzklausīt.

— Nē, Virdžīnij, tas nav lūgums. Jautājums, par kuru es gribu runāt…

— Kāds jautājums, cilvēkbērns? Klāj vaļā!

Man bija apnicis runāt aplinkus, un es jutos arī mazliet aizvainots, tādēļ nolēmu pateikt tieši un skaidri. Viens vārds, es domāju, apvaldīs Virdžīnijas ķircinošo itoni un padarīs viņu tikpat nopietnu kā es pats. Es atbildēju:

— Oceola.

Es biju gaidījis, ka viņa .satrūksies, sāks sarkt un ? bālēt, taču, man par izbrīnu, nekas tamlīdzīgs neno­tika — Virdžīnijas sejā neparādījās ne mazākais sa­mulsums vai jūtu saviļņojums, arī viņas izturēšanās neizmainījās. Viņa gandrīz tūlīt, bez vilcināšanās at­bildēja:

— Ko? Jaunais semiinolu virsaitis, mūsu agrākais rotaļu biedrs Pauels? Tātad tu gribi runāt par viņu? Interesantāku tematu sarunai ar mani tu nemaz neva­rēji izvēlēties. Par šo drosmīgo jaunekli es varētu tērzēt augu dienu!

Mani padarīja mēmu viņas atbilde, un es nezināju, ko tālāk teikt.

— Bet kas ir ar viņu, Džordž? — mana māsa tur­pināja, paskatīdamās man sejā jau nopietnāk. — Es ceru, ka viņam nav noticis nekas ļauns?

— Cik zinu, tad ne viņam, bet gan tiem, kas man ir tuvāki un dārgāki.

— Es -tevi nesaprotu, noslēpumainais brāli!

— Tūlīt tu sapratīsi. Es tev kaut ko jautāšu — at­bildi man, bet tikai patiesību, ja tu cieni manu mīles­tību un draudzību.

— Jautājiet, ser, bet, lūdzu, bez šādiem aplinku mājieniem. Man šķiet, es varu runāt patiesību, nekādu ; draudu neiebiedēta.

— Tad dari to, Virdžīnij! Pasaki man, — vai Pauels… vai Oceola ir tavs mīļākais?

— Ha, ha, ha, ha, ha, ha!

— Paklausies, Virdžīnij, par to nav ko, smieties!

— Goda vārds, man tas liekas varens joks. Ha, fia, ha!

— Neblēņojies, Virdžīnij! Atbildi!

— Uz tik muļķīgu jautājumu tu atbildi nesagaidīsi.

— Tas nav muļķīgs jautājums. Man ir nopietns pa­mats tev to jautāt.

— Pamats? Tad, lūdzu, pasaki, kāds!

— Tu taču nevari noliegt, ka jūsu starpā ir kaut kas bijis? Tu nevari noliegt, ka esi satikusies ar viņu, pie tam vēl mežā? Apdomā labi, ipirms atbildi, jo man. ir pierādījumi. Mēs sastapām virsaiti, kad viņš devās atpakaļ. Mēs viņu redzējām pa igabalu. Viņš izvairī­jās no mums, un nav arī brīnums. Mēs izsekojām viņa ceļu… ieraudzījām ponija pēdas… bija pilnīgi skaidrs, ka jūs tur esat tikušies.

— Ha, ha, ha! Kādi jūs nadzīgi pēdu dzinēji, tu un tavs draugs! Veikli puiši! Karā jūs būsiet neaizstājami, droši vien jūs iecels par armijas galvenajiem izlūkiem. Ha, ha, ha! Ak tad šis ir tas lielais noslēpums, ko? Ar to izskaidrojami jūsu skābie ģīmji un vecmodīgi stīvā izturēšanās, par ko es tā lauzīju galvu. Tātad par manu godu bijāt noraizējušies, vai ne? Ak Diāna! Man jājūtas pateicīgai, ka atrodos divu šādu bruņinieku ap­sardzībā.

Stāv sardzē viens pūķis, viņš uzkrīt kā sniegs, Lai Anglijā skaistuma .dārzs var būt drošs.

Diemžēl, visai bieži tam uzmācas miegs, Un nav tad neviena, kas sargātu možs.

Mani gan neapsargā klīrības pūķis, bet tā vietā rrian ir vesels pūķu pāris — mans brālis un viņa draugs. Ha, ha, ha!

— Virdžīnij, tu mani pataisīsi traku — tā nav ne­kāda atbilde. Vai tu satikies ar Oceolu?

— Es atbildēšu tieši: pēc tik smalkas izspiegošanas man neizdotos to noliegt. Jā, es satikos ar viņu._

— Ar kādu nolūku? Jūs sastapāties kā mīlētāji?

— Tas ir nekaunīgs jautājums. Uz to es neatbil­dēšu.

— Virdžīnij! Es tevi ļoti ludzu …

— Vai tad ikreiz, kad divi cilvēki sastapušies mežā, viņi tūlīt jāapvaino mīlas sakaros? Vai tad mēs nevā­rējām satikties nejauši? Vai man nevarēja būt kāda cita darīšana ar seminolu virsaiti? Tu nezini visus manus noslēpumus, un es arī nedomāju tev tos atklāt.

— Ah, tā nebija nejauša sastapšanās, tā bija iepriekš norunāta divu mīlētāju tikšanās. Ar viņu tev nekas cits nevarēja būt runājams.

— Dabiski, pilnīgi dabiski, ka tu tā domā, jo, kā esmu dzirdējusi, tu pats mēdzot nodarboties ar tādām lietām. Atļauj jautāt, kad tu pēdējo reizi tikies divatā ar savu burvīgo mīļoto — skaisto Majumi? Nu, brālīt?

Es satrūkos kā dzelts. Kā mana -māsa varēja būt to uzzinājusi? Vai varbūt viņa tikai minēja un nejauši bija uzminējusi patiesību?

Kādu brīdi es nebiju spējīgs atbildēt un arī neat­bildēju uz viņas pēdējo jautājumu. Es nepievērsu tam uzmanības, bet, manāmi uztraukts, nepiekāpīgi turpi­nāju tirdīt Virdžīniju.

— Māsa! Tev jāpaskaidro sava rīcība, es prasu . . . es pavēlu to!

— Pavēli! Oho, kas par toni! Bet tas tev neko ne­palīdzēs. Vēl pirms mirkļa, kad tu mani lūdzies, es gandrīz jau apžēlojos par tevi un gribēju visu izstāstīt. Bet pavēlēt! Nu, vai zini! Es neklausu .pavēlēm un ne­atbildēšu! Lai tev to pierādītu, es tagad iešu un ieslēg­šos savā istabā. Tā, manu labo brālīt, tu manis vairāk neredzēsi ne šodien, ne rīt, ja nenāksi pie prāta. Paliec sveiks, Džordžij, un uz redzēšanos, bet tikai ar tādu noteikumu, ka tu uzvedīsies kā džentlmenis.

Pret viļņiem kuģis krūtis slien, Tam mastā karogs plīv. Mēs veiksim naidnieku arvien, Ja būs kaut jūrnieks dzīvs!

Skandinādama šo dziesmiņu, viņa devās pāri zālā­jam, uzgāja uz terases un nozuda mājas durvīs.

Sarūgtināts, aizvainots un apbēdināts es paliku stā­vam uz vietas kā zemē ieaudzis, gandrīz neaptverdams, kurp tagad iet un ko darīt.