Oceola — seminolu virsaitis

35. NODAĻA GAISMA PĒC TUMSAS

Es nepakustējos, iekāms viņi nebija aizgājuši un vēl labu laiku pēc tam. Es biju tā uzbudināts un samulsis, ka vairākas minūtes nespēju ne domāt, ne :ko darīt un sēdēju kā pielīmēts pie zara. Beidzot es atguvos un sāku pārdomāt, ko tilkko biju dzirdējis un redzējis.

Vai (tas bija itikai ļauns joks, lai mani iebiedētu? Nē, šie vīri, neviens pats no visiem četriem, neizskatījās pēc jokdariem, un Dzeltenā Džeka atkalparādīšanās, tik pēkšņa un pārdabiska, bija pārāk dramatiska, pārāk no­pietna, lai veidotu komēdijas epizodi.

Tieši otrādi — es tikko biju noklausījies prologu traģēdijai, kurā man pašam vajadzēja būt par upuri. Nebija šaubu, ka šie vīri tīkoja pēc manas dzīvības.

Bet nevienam no viņiem taču nebija pamata man pārmest, ka es to kādreiz būtu nopietni apvainojis. Es zināju, ka viņi visi četri netur un nekad nav turējuši uz mani labu prātu, kaut gan Spensam un Viljamsam ne­varēja būt oita iemesla mani neieredzēt kā vienīgi senas zēnu gadu ķildas, ko es sen jau biju aizmirsis. Acīm redzot viņus bija ietekmējis Ringolds. Kas attiecās uz mulatu, tad viņa naidu pret mani es varēju saprast — kaut arī nepamatots, tas bija zvērīgs un nesamierināms.

Bet ko lai es domāju par Erensu Ringoldu, šās sazvē­restības vadoni? Viņš taču bija diezgan izglītots cilvēks ar tādu pašu sabiedrisko stāvokli kā es, džentlmenis!

Es zināju, ka šiis jauneklis mani lāgā neieredz, pē­dējā laikā jo sevišķi. Es zināju arī iemeslu. Es stāvēju ceļā viņa attiecībām ar manu māsu, vismaz viņš tā domāja. Un tam bija pamats, jo kopš tēva nāves es sāku vairāk interesēties par ģimenes lietām. Es biju atklāti izteicies, ka ar manu piekrišanu jaunais Ringolds nekad nekļūs man par svaini, un šie vārdi bija nonākuši lidz viņam. Tādēļ es varēju gan iedomāties, ka viņš dusmo­jas uz mani, taču nespēju saprast dusmas, kas cilvēku var pamudināt uz tādu velnišķīgu ļaunprātību.

Un ko nozīmēja tās neskaidri saklausītās frāzes — «vienīgais, kas stāv mums ceļā», «māte viegli piekritīs», «plantācijas saimnieks», tāpat arī Violas un manas mā­sas vārdu pieminēšana? Ko tas nozīmēja?

Es varēju visam tam atrast tikai vienu izskaidrojumu, un tas bija šausmīgs, neaptverami šausmīgs.

Es gandrīz nespēju ticēt, ka esmu pie pilnas apziņas, ka viss redzētais un dzirdētais nav tikai drausmīga halucinācija, satrauktu smadzeņu murgs, ko izraisījusi nesenā sastapšanās ar ārprātīgo indiānieti.

Taču nē. Alēness gaismā viņi bija skaidri saskatāmi, manas acis un ausis nevarēja tā mani pievilt. Es redzē­ju, ko viņi darīja, un dzirdēju, ko runāja. Viņi bija no­lēmuši mani nogalināt!

— Ho, ho, jaunais miko, tu vari nākt lejā. Hono- waw-hulwa[47] ir aizgājuši. Hinklas! Nāc zemē, jaukais imiko, nāc zemē!

Es steidzos paklausīt aicinājumam un atkal atrados vaigu vaigā ar ārprātīgo karalieni.

— Vai tagad tu tici Hadž-Evai? Vai tev ir ienaid­nieks, jaunais miko? Ho, tev ir četri ienaidnieki. Tavai dzīvībai draud briesmas, jā? Ho? Ho?

— Eva, tu izglābi man dzīvību. Kā lai es tev patei­cos par šo lielo pakalpojumu?

— Esi viņai uzticīgs … uzticīgs … uzticīgs.

— Kam? '

— Lielais Gars! Viņš ir viņu aizmirsis! Nekrietnais jaunais miko! Nekrietnais bālģīmis! Kādēļ es viņu iz­glābu? Kādēļ es neļāvu viņa asinīm slacīt zemi?

— Eva!

— Hulwak, hulwak! Nabaga meža putniņš, skaistā­kais no visiem! Viņas sirds sasirgs un nomirs, viņas gālva sajuks!

— Eva, paskaidro taču!

— Hulwak! Lai labāk viņš mirtu nekā pamestu viņu! Ho, ho! Neuzticīgais bālģiinis, kaut viņš būtu nomiris, ipirms salauza nabaga Evas sirdi. Tad Eva būtu pazau­dējusi tikai sirdi, bet viņas galva … viņas galva … tas ir daudz |aunāk. Ho, ho, ho!

Ak, kādēļ es ticēju baltajam dikti?

Ho, ho, ho!

Kam gāju uz biezokni pavēni…

— Eva! — es iesaucos tik nopietni, ka sieviete pār­trauca savu mežonīgo dziesmu. — Pasaki man, par ko tu runā!

— Lielais Gars! Dzirdi, ko viņš jautā! Par ko? Par ko? Tātad ir vairākas, nevis viena. Ho, ho! Ir vairākas, un visuzticīgākā tikusi aizmirsta. Hulwak, hulwak! Ko Eva viņai sacīs? Ko Eva varēs pastāstīt? Nabaga put­niņš! Viņas sirds asiņos, un viņas prāts aptumšosies. Ho, ho! Tad būs divas Hadž-Evas, divas mikosauku ār­prātīgās karalienes.

— Dieva dēļ, Eva, nemoki mani ilgāk! Pasaki man, labā Eva, par ko tu runā! Vai tā ir…

Uz manām lūpām tricēja Majumi vārds, bet es kavē­jos to izrunāt. Kaut gan mana sirds bija jauku cerību pilna pārliecībā, ka saņemšu apstiprinošu atbildi, es vēl baidījos izteikt šo jautājumu.

Es vilcinājos tikai īsu brīdi, jo biju aizgājis jau pā­rāk tālu, lai atkāptos. Es biju ilgi gaidījis, mocīdamies šaubās un smeldzīgās ilgās, vairāk es nespēju gaidī't. Eva varēja izkliedēt manu neziņu. Es izrunāju viņas vārdu:

— Vai tā ir… Majumi?

Kādu brīdi ārprātīgā vērās manī. Viņas acu izteiksmē es nevarēju izlasīt atbildi, jo nupat vēl tā pauda tikai pārmetumu un nicinājumu, bet, kad es izrunāju Majumi vārdu, skatienā pavīdēja samulsums, un pēc tam tas cieši ieurbās manī, kā cenzdamies izdibināt manas do­mas.

— Ja tā būtu Majumi, — es turpināju, nenogaidījis viņas atbildi, jo tagad mani kaisli pārņēma atdzīvojušos jūtu kvēle, — ja tā būtu viņa, tad zini, Eva, ka es viņu mīlu… Es mīlu Majumi.

— Tu mīli Majumi? Tu arvien vēl mīli Majumi? — negaidīti spēji pārjautāja ārprātīgā.

— Jā, Eva, — zvēru pie savas dzīvības, 'pie…

— Cooree, cooree! Nezvēri! Viņš zvērēja tieši tāpat. Hulwak! Un viņš bija viltus pilns. Saki vēlreiz, jaukais miko, saki, ka tu mīli Majumi! Saki, ka tu esi viņai uz­ticīgs, bet nezvēri.

— Esmu uzticīgs, esmu viņai uzticīgs!

Vai aizmirsies tev mīlas laiks Zem palmām paēnā? Kā meža balodītis maigs Tev cieši līdzās biju es, Virs igalvas koki, padebess! Tad mīļi dūkojām mēs tā. Ar tevi sēžot divatā, Kur nav ne dvēseles.

— Rimsties, chitta mico! — viņa iesaucās, atkal ap­rādama klaburčūsku. — Un tu ari, ocola chittaV Esiet mierīgas! Tas nav ienaidnieks. Rimstieties, citādi es sa­dragāšu jūsu galvas!

— Labā Eva …

— Ho! Tu mani sauc par labo Evu. Kādreiz varbūt tu mani sauksi par ļauno Evu. Uzklausi mani! — viņa turpināja, paceldama balsi un sākdama runāt ļoti no­pietni. — Uzklausi mani, Džordž Rendolf! Ja tu kādreiz kļūsi ļauns un neuzticīgs kā viņš, kā viņš, tad Hadž-Eva būs tavs ienaidnieks un chitta mico tevi iznīcinās. Tu to darīsi, mans čūsku ķēniņ, vai ne? Ho, ho, ho!

Šķita, ka rāpulis saprot, ko viņa saka, jo pēkšņi tā galva izslējās augšup, spožās, nāvi vēstošās acis iemir­dzējās, it kā no tām pašķiltos uguns dzirksteles, šķeltā, spīdošā mēle izšāvās no mutes un atskanēja klaburčūs- kas draudošais «skir-r-r», kas turpinājās nepārtraukti vairākas sekundes.

— Mierā, mierā! — ārprātīgā sacīja, ar pirkstu kus­tībām likdama čūskai ieņemt agrāko stāvokli. — Tas nav viņš, chitta, tas nav viņš, tu rāpuļu karali! Mierā, es saku!

— Kādēļ tu man draudi, Eva? Tev nav iemesla to darīt.

— Hinklas! Es ticu, skaistais miko, drosmīgais miko, es tev patiešām ticu.

— Bet, iabā Eva, paskaidro man … pastāsti man par…

— Bet es taču tev teicu, Eva, ka man šeit ir uzde­vums. Es nedrīkstu aiziet, pirms neesmu to izpildījis.

— Hulwak! Tas ir bīstami. Kāds uzdevums, miko? Ā, es jau nojaušu. Paskaities! Tur nāk tie, kurus tu gaidi, jā?

— Patiešam, tie ir viņi, man šķiet, — es teicu, ie­raudzīdams abu virsaišu igarās ēnas slīdam gar dīķa tālāko malu.

— Tad pasteidzies, izdari, kas tev darāms, bet ne­zaudē laiku. Tumsā tu sastapsi briesmas. Hadž-Evai tagad jāiet. Ar labu nakti, jaukais miko, ar labu nakti!

Atbildējis viņas atvadu sveicienam, es pagriezos uz otru pusi, lai sagaidītu virsaišus, un dīvainā sarunu biedrene nozuda manam skatienam.

Drīz vien ieradās virsaiši un īsi nodeva savu ziņo­jumu.

Holata Miko bija nojaucis savas teltis un devās pro­jām no nometnes.

Man šie nodevēji bija pārāk pretīgi, lai es kaut mirkli ilgāk uzturētos viņu sabiedrībā, un, saņēmis vaja­dzīgo informāciju, es tūlīt steidzos viņus atstāt.

Ņemot vērā Hadž-Evas brīdinājumu un atcerēda­mies Erensa Ringolda vārdus, es nekavējos atgriezties fortā. Mēness vēl arvien atradās virs horizonta, un tā gaisma mani pasargāja no pēkšņa uzbrukuma briesmām.

Es soļoju ātri un piesardzīgi, turēdamies visu laiku klajumā un ar lielu likumu apiedams katru aizdomīgu vietu, kur varētu būt paslēpies slepkava.

Ne ceļā, ne pie forta sētas es neredzēju nevienas dzī­vas dvēseles, bet, nonācis iepretim vārtiem, netālu no markitanta noliktavas es pamanīju kādu cilvēku, kas, kā šķita, slapstījās aiz baļķiem. Man likās, ka es viņu pa­zinu. Man likās, ka tas bija mulats.

Es būtu sekojis viņam un pārliecinājies, vai tas tie­šām ir Dzeltenais Džeks, bet, tā kā biju jau pagājis ga­rām sargpostenim un uz tā uzsaucienu pateicis paroli, tad negribējās sagādāt sardzei lieku satraukumu, jo vairāk vēl tādēļ, ka man bija pieteikts atgriezties fortā pēc iespējas neuzkrītoši.

Droši vien es satikšu šo no miroņiem augšāmcēlu­šos Džekobu kādu citu reizi, kad nebūšu tik satraukts un kad varbūt man būs labāka izdevība saukt viņu un viņa velnišķīgos sabiedrotos pie atbildības. Ar šo domu es iegāju pa forta vārtiem un devos ar savu ziņojumu uz galvenā virspavēlnieka mītni.