Oceola — seminolu virsaitis

86. NODAĻA LODE NO AIZMUGURES

Ja mums likās, ka laiks velkas lēni, tad ne jau aiz bezdarbības.

Visu pēcpusdienu indiāņi laiku pa laikam atkal at­sāka apšaudi, un, neraugoties uz mūsu piesardzību, vēl viens no mūsējiem krita un vairāki tika viegli ievainoti.

Apšaudīšanās laikā ienaidnieki centās piekļūt mums tuvāk, pārskrienot no koka uz koku un pamazām virzo­ties uz priekšu. Mēs gluži labi sapratām viņu nolūku. Indiāņu nodoms nebija ieslēgt mūs ciešā lokā un pāriet tuvcīņā, kaut gan, būdami lielā .skaitliskā pārsvarā, viņi būtu varējuši to darīt. Tagad viņu bija vēl vairāk nekā kaujas sākumā. Bija pienākusi klāt vēl kāda grupa: mēs dzirdējām kliedzienus, kas apsveica tās parādīšanos.

Taču, neraugoties uz šo spēku pieaugumu, viņu no­lūks nebija ielaisties tuvcīņā. Viņu mērķis bija cits, un mēs to zinājām. Indiāņi bija sapratuši, ka, pievirzoties tuvāk mūsu lokam, to lodes varēs aizsniegt pretējo kla­juma malu, kur stāvošie vīri, protams, būs neaizsargāti pret viņu uguni.

Novērst šīs briesmas tagad bija mūsu galvenais uz­devums, un tādēļ mums vajadzēja būt divkārt modriem. Mēs nenolaidām acu no koku stumbriem, aiz kuriem indiāņi bija paslēpušies, un vērojām tos tik saspringti kā sesku mednieks alas izeju.

Pretinieku mēģinājumiem pielavīties mums tuvāk bija tikai niecīgi panākumi, un tie paši viņiem maksāja vai­rāku visdrosmīgāko vīru dzīvības, jo, tiklīdz kāds indiā­nis atstāja savu koku un metās uz priekšu, tūlīt no u^ļ puses atskanēja trīs vai četri šāvieni un viens no tiem noteikti trāpīja dzīvajā mērķī.

Šis bīstamais manevrs drīz vien nogurdināja?", ņus, un, vakaram tuvojoties, likās, ka viņi ir atieiiC,'.^ • no sava nolūka un paliks līdzšinējās pozicijās, paturot mūs ielenkumā.

Mēs jutāmies atviegloti, kad norietēja saule un iestā­jās krēsla. Tā drīz .sabiezēs par tumsu, un mēs varēsim aizlīst pie dīķa. Vīrus mocīja neciešamas slāpes, jo visu dienu viņi nebija dabūjuši ne lāsītes ūdens.

Daudzi jau dienā būtu devušies uz dīķi, j-a viņus ne­atturētu .apdomīgākie biedri un nebūtu noticis kāds starpgadījums, ko visi redzēja un kas ietekmēja varbūt vēl vairāk nekā vārdi. Viens pārgalvnieks bija riskējis un aizrāpies pie ūdens. Viņš bija laimīgi sasniedzis dīķi, padzēries pēc sirds patikas un .pašreiz steidzās atpakaļ uz savu vietu, kad indiāņu lode to noguldīja zālē. Viņš bija pēdējais no mūsu kritušajiem, un tā nedzīvais ķer­menis tagad gulēja klajumā visu acu priekšā. Tas no­derēja kā brīdinājums citiem, un, neraugoties uz moko­šajām slāpēm, neviens nevēlējās atkārtot pārsteidzīgo mēģinājumu.

Beidzot pār zemi nolaidās ilgi gaidītā tumsa. Svina krāsas debesīs vēl kavējās tikai blāvs, pelēcīgs gaišums. Tagad vīri pa diviem un trim devās uz dīķi. Kā rēgi viņi klusām slīdēja pāri klajumam, saliekušies un kāri izstiepuši galvas uz priekšu ūdens virzienā. Mēs negā­jām visi reizē, kaut gan visi vienādi alka dzesēt savas slāpes. Vecā Hikmena brīdinājums tika ņemts vērā, un savaldīgākie nolēma paciesties vēl mazliet ilgāk un no­gaidīt, .kamēr pārējie atgriežas savās vietās.

Tas bija prātīgi darīts, jo tagad indiāņi, acīm redzot nojauzdami, kas notiek, atkal sāka ļoti sparīgi mūs ap­šaudīt. Pret mums vērsās veselas zalves, un, kaut gan tika šauts bez tēmēšanas, jo tumsā nebija iespējams sa­skatīt mērķi, lodes spindzēja gar ausīm kā siseņu bars.

Kāds iekliedzās, ka indiāņi nāk uzbrukumā, un tie,

kas bija aizgājuši padzerties, steigšus metās atpakaļ, daži pat nepaguvuši iebaudīt ne lāsi tik ļoti kārotā ūdens.

Visu šo laiku es biju palicis aiz sava koka. Arī mans .uJTipais pavadonis vēl arvien stāvēja savā postenī kā uzticams sargs, kāds viņš arī bija. Mēs vienojāmies, ka iesim, nadzerties pēc kārtas, un Džeks pastāvēja uz to, • «>yn jādzer pirmajam. Es jau gandrīz biju tam pie- . -i.iS, kad piepeši indiāņi no jauna atklāja uguni.

Tāpat kā citi, mēs bažījāmies, ka indiāņi tagad mē­ģinās pavirzīties uz priekšu,, un labi apzinājāmies ne­pieciešamību viņus aizturēt. Mēs nolēmām palikt vel kādu brīdi savās vietās.

Es biju mazliet paliecies garām koka stumbram un, turēdams šauteni paceltu acu augstumā, vēroju, kur pa­zibēs kāda pretinieka šāviena uguntiņa, lai varētu uz viņu nomērķēt, kad pēkšņi spējš trieciens pagrūda manu roku uz augšu un izsita no tās ieroci.

Tur nebija nekā dīvaina. Manu roku bija ķērusi lode, caururbdama muskuļus, kas to turēja paceltu. Es biju par daudz atsedzis savu plecu un tiku ievainots — ne­kas vairāk.

Mana pirmā doma bija aplūkot savu ievainojumu. Es to skaidri sajutu un tādēļ viegli varēju noteikt brū­ces vietu. Es redzēju, ka lode caururbusi manas labās ro­kas augšdelmu tieši zem pleca un pēc tam, kā to lieci- naja saplēstais audums, skārusi svārkus uz krūtīm.

Vēl bija pietiekami gaišs, lai varētu saskatīt lodes pēdas un asinis, kas plūda no ievainojuma.

Es sāku atpogāt svārkus, lai labāk piekļūtu brūcei. Melnais Džeks jau bija man blakus un plēsa strēmelēs savu kreklu.

Piepeši es izdzirdu viņu izbrīnā iesaucamies:

— Žēlīgs dies! Massa Džordž, tas šāviens bij no mu­guras!

— No muguras? — es kā atbalss atkārtoju viņa vār­dus un vēlreiz palūkojos uz ievainojumu. Man pašam jau bija radušās tādas aizdomas: man likās, it kā lode. būtu nākusi no aizmugures!

Tā nebija tikai iedoma. Rūpīgāk apskatot ievaino­jumu un lodes saplēstos svārkus, skaidri varēja pateikt tās virzienu. Neapšaubāmi uz mani bi}a šauts no mugur­puses.

— Lai dievs žēlīgs, Džek! — es iesaucos. — Tā tas ir. Indiāņi ir pienākuši otrā pusē klāt klajumam. Mēs esam pazuduši!

Mēs abi steigšus pagriezāmies ar sejām pret klajumu, un tajā pašā momentā, it kā apstiprinot mūsu aizdomas, gar ausīm nodžinkstēja otra lode un ar dobju troksni atsitās pret koku, aiz kura mēs tupējām. Bija pilnīgi skaidrs, ka tā nāca no klajuma otras malas, jo mēs tur redzējām atplaiksnāmies uguntiņu un dzirdējām norī­bam šāvienu.

Kas bija noticis ar imūsu biedriem tajā pusē? Vai viņi būtu pametuši savus posteņus un |āvuši indiāņiem pienākt klāt? Vai viņi visi būtu aizgājuši pie dīķa un atstājuši klajuma pretējo malu neapsargātu?

Tādi bija pirmie minējumi, kas iešāvās mums abiem ar Džeku prātā.

Bija pārāk tumšs, lai mēs priežu ēnā varētu saskatīt savu biedru stāvus, bet klajumā neviens neparādījās. Mēs bijām nesaprašanā un skaļi viņiem uzsaucām, pra­sīdami paskaidrojumu.

Ja arī viņi atbildēja, mēs to nedzirdējām, jo šajā brīdī mežonīgs indiāņu kliedziens noslāpēja visas pārē­jās skaņas un mūsu acis ieraudzīja skatu, kas lika asi­nīm sastingt dzīslās.

Tieši iepretim tai vietai, kur stāvējām unēs ar Džeku, un tuvu pie indiāņu līnijām piepeši no zemes pacēlās sarkanas liesmas. Tās izšāvās mutuļiem, cita par citu augstāk, līdz aizsniedza koku galotnes. Izskatījās, it kā tur uz zemes būtu aizdedzināti lieli šaujampulvera krā­jumi, un tā tas ari bija. Mēs tūlīt sapratām, kas notiek. Indiāņi mēģināja aizdedzināt mežu.

Viņiem tas izdevās gandrīz vienā acumirklī. Tiklīdz sēra liesma saskārās ar nokaltušajām priežu skujām, tās aizdegās gluži kā iekuri. Uguns ar izšautas raķetes ātrumu izplatījās uz visām pusēm, un liesmu mēles pa­cēlās pāri visaugstāko koku galotnēm.

Mēs paskatījāmies apkārt: visur bija redzama līdzīga aina. Mežonīgais kliedziens bija kalpojis kā signāls

meža aizdedzināšanai. Klajumu no visām pusēm ietvēra sarkana, rūcoša uguns siena. Viss mežs bija liesmās.

Uguns loks virzījās tuvāk klajuma malai, liesmas rija kokus, it kā tie būtu sausa zāle, un garām mēlēm uzšāvās augstu pret debesīm.

Tagad mūs ietina dūmu mutuļi, kas, ugunij tuvojo­ties, ar katru bridi kļuva biezāki, un pieaugošais kar­stums vairs nebija izturams. Mums jau sāka trūkt elpas.

Mēs atradāmies iznīcības priekšā. Vīri izmisumā klai­gāja, bet degošā meža rūkoņa apslāpēja viņu balsis, un pat blakus stāvošie nevarēja sadzirdēt viens otra vār­dus. Taču viņu izskats rādīja, ko tie pārdzīvo, jo, iekāms mūs ietina dūmi, ugunsgrēks pielēja klajumu ar tik spožu gaismu, ka mēs varējām redzēt cits citu nedabiski skaidri. Visu sejās parādījās nāves bailes.

Es tikai neilgu brīdi izjutu to pašu, ko citi. No mana ievainojuma bija izplūdis pārāk daudz .asiņu. Es mēģi­nāju iziet klajumā, kā redzēju darām pārējos, bet ne­biju vēl paspēris pāris soļu, kad manas kājas saļodzījās un es bez samaņas nogāzos zemē.