Oceola — seminolu virsaitis

36. NODAĻA MAN VAJADZĪGS DRAUGS

Pavadīt nakti zem viena jumta ar cilvēku, kas grib jūs noslepkavot, nepavisam nav patīkami, un aizmigt tādos apstākļos ir gandrīz neiespējami. Es gulēju ļoti maz, tikai brīžiem iekrizdams nemierīgā snaudā.

Pirms došanās pie miera es netiku redzējis nevienu no Ringoldiem — ne tēvu, ne dēlu, bet es zināju, ka viņi atrodas fortā un paliks šeit kā viesi vēl kādas pāris die­nas. Viņi bija vai nu aizgājuši gulēt pirms manas at­griešanās, vai arī ciemojās pie kāda labi pazīstama virs­nieka. Tā vai citādi, bet es viņus tonakt vairs nesastapu.

Tāpat es nekur nemanīju Spensu un Viljamsu. Sie plenči, ja viņi atradās fortā, droši vien bija apmetušies pie kareivjiem, bet es viņus nemeklēju;

Lielāko nakts daļu es pavadīju nomodā, pārdomā­dams iepriekšējās dienas dīvainos notikumus, galveno­kārt to vienu epizodi, kas mani bija iepazīstinājusi ar tādiem nāvīgiem ienaidniekiem.

Visu nakti es mocījos šaubās un neziņā, ko man ta­gad vajadzētu darīt, un, kad caur slēģiem iespīdēja die­nas gaisma, es vēl arvien nebiju izlēmis, kā rīkoties.

Mana pirmā doma bija — izstāstīt visu štābā un pieprasīt, lai šī lieta tiktu izmeklēta un vainīgie sodīti»

Apsvēris apstākļus, es sapratu, ka tas neder. Kādus pierādījumus es varēju minēt, izvirzot tik smagu apvai­nojumu? Nebija taču neviena liecinieka, vienīgi manis paša apgalvojumi, un tie varēja likties nepamatoti, jo kurš gan noticētu tik nedzirdēti zvēriskam noziegumam?

Kaut gan es biju pārliecināts, ka slepkavas runāja par mani, tomēr nevarēju apgalvot, ka būtu dzirdējis vi­ņus pieminam manu vārdu. Mans stāsts tiktu uzņemts ar izsmieklu, bet man pašam varbūt klātos vēl sliktāk, Ringoldi bija ietekmīgi cilvēki, personīgi draugi kā ģe­nerālim, tā pilnvarotajam un, kaut ari pazīstami kā diez­gan nelietīgi un ne visai godīgi pasaulīgu lietu kārto­šanā, tomēr skaitījās džentlmeņi. Lai apsūdzētu Erensu Ringoldu slepkavības plānos, vajadzēja pārliecinošāku pierādījumu, nekā bija manā rīcībā.

Es sapratu, cik tas būtu grūti, un nolēmu neatklāt savu noslēpumu.

Man ienāca prātā cits plāns, kas šķita vieglāk īste­nojams: atklāti, visu priekšā apvainot Erensu Ringoldu un izaicināt viņu uz divkauju. Tas vismaz pierādītu, ka esmu runājis patiesību.

Bet karadienesta reglaments aizliedza divkaujas. Va­jadzētu rīkoties visai izmanīgi, lai izvairītos no aresta, kas, protams, izjauktu manu nolūku, pirms vēl es būtu guvis gandarījumu. Par Erensu Ringoldu man bija pa­šam savi uzskati,. Es zināju, ka viņa drosme ir tikai ārišķība. Pilnīgi (iespējams, ka viņš izrādītos gļēvulis, bet — vai nu tā, vai citādi — atklāta apsūdzība un iz­aicinājums viņu zināmā mērā .atmaskotu.

Pēc ilgas svārstīšanās un pārdomām es beidzot uz rīta pusi biju jau gandrīz izšķīries tā rīkoties.

Man bija ļoti nepieciešams kāds draugs, ne vienkārši sekundants divkaujā, — to es varētu viegli sadabūt, — bet īsti tuvs cilvēks, kam es varētu uzticēties un kas man palīdzētu .ar savu padomu. Kā par -nelaimi, visi forta virsnieki bija man pilnīgi sveši. Vienīgi ar Ringoldiem es jau biju .agrāk pazīstams.

Atrazdamies šādas dilemmas priekšā, es iedomājos .kādu, kura padoms varētu iman lieti noderēt, un nolēmu aprunāties ar viņu. Sis cilvēks bija Melnais Džeks, vi­ņam vajadzēja kļūt par manu padomdevēju.

Drīz pēc rītausmas brašais puisis ieradās pie manis. Es viņa-m visu izstāstīju. Viņš nemaz nelikās izbrīnījies. Viņam pašam jau radušās aizdomas par šādu sazvēres­tību, un tieši šorīt viņš gribējis man tās atklāt. Vismazāk viņu pārsteidza Dzeltenā Džeka parādīšanās. Tā tikai apstiprināja viņa nešaubīgo pārliecību, pie kuras tas bija •turējies jau agrāk. Melnais Džeks droši zināja, ka mu­lats ir dzīvs, vēl vairāk — viņš bija arī noskaidrojis, kā­dā veidā pēdējam izdevies tik brīnumaini izglābties.

Patiesībā tas bija diezgan vienkārši. Aligators bija viņu sagrābis, kā jau mēs domājām, bet puisis pamanī­jies aši iegrūst tam acīs dunci un tādējādi piespiedis rā­puli palaist vaļā savu upuri. Dzeltenais Džeks bija se­kojis jaunā indiāņa piemēram, lietodams to pašu ieroci!

Tas viss notika zem ūdens, jo mulats bija labs nirējs. Kājas viņam bija ievainotas — tādēļ ūdenī parādījās asinis, bet brūces nebija bīstamas un nekavēja viņu cī­nīties tālāk, lai izbēgtu.

Mulats rīkojās piesardzīgi un neiznira ūdens virs­pusē, jekāms nebija piepeldējis pie paša krasta. Tur, no- līkušo zaru aizsegts, viņš bija izlīdis malā un uzrāpies kādā ozolā, kura biezā lapotne to paslēpa no atriebīgo vajātāju acīm. Tā kā viņš bija pilnīgi kails, tam nebija jābaidās, ka pilošais apģērbs varētu viņu nodot, bez tam asinis, kas parādījās virs ūdens, izdarīja bēglim lielu pakalpojumu. Tās ieraudzījuši, mednieki bija pil-

mīgi pārliecināti, ka viņš «nogājis dibenā», un tādēļ vairs nenopūlējās ar tālāku meklēšanu.

Tāds bija Melnā Džeka stāsts par mulata izglābša­nos. Viņš to bija uzzinājis iepriekšējā vakarā no kāda mums draudzīgi noskaņota indiāņa, kas uzturējās fortā. Tas ap'ga'lvojis, ka v.isu to dzirdējis no paša mulata mu­tes.

Tur nebija nekā neticama, taisni otrādi. Ļoti iespē­jams, ka tā bija tīra patiesība. Un šis stāsts uzreiz iz­kliedēja visu mistiku un noslēpumainību, kas bija no­darbinājusi manu prātu.

Melnais Džeks bija uzzinājis arī vēl ko citu. izbē­gušais mulats atradis patvērumu pie kādas pusnēģera cilts, kas mitinājās lielo purvu vidū pie Amazuras upes iztekas. Tur viņš iemantojis vispārējas simpātijās, iz­virzīts par virsaiti un tagad esot pazīstams ar pavārdu Mulatto-miko.

Taču viena lieta man arvien vēl nebija skaidra: kā viņš un Erenss Ringolds kļuvuši par sabiedrotajiem?

Galu galā arī to nenācās grūti uzminēt. Piantatoram nebija sevišķa iemesla ienīst bēgli. Viņa rosība neizde­vušās sodīšanas laikā bija tikai izlikšanās. Mulatam būtu vairāk pamata dusmoties, bet šādu cilvēku drau­dzības un naida jūtas tiek viegli nobīdītas malā, ja vi­ņiem no tā atlec kāds labums, un tās katrā laikā var no­pirkt par zeltu.

Bez šaubām, baltais nelietis bija izmantojis dzeltenā pakalpojumus kādā nekrietnā pasākumā un savukārt tam kādreiz izpalīdzējis. Lai nu kā, skaidrs bija tas, ka «kara cirvis ir ticis aprakts» un ka viņu pašreizējās at­tiecības ir ļoti draudzīgas.

— Džek! — es sacīju, pievērsdamies jautājumam, par kuru es gribēju dzirdēt viņa domas. — Vai man nevaja­dzētu izaicināt Erensu Ringoldu?

— Vai dieniņ, massa Džordž, viņš bez aicināšanas ir ārā jau sen, es redzēju, ka staigā, būs vai divas stun­das. Tam kundziņam nav salds miegs, man domāt, ne­tīra sirdsapziņa nedod gulēt.

— Ak nē, es nedomāju ito, manu Džek.

— Ko tad massa domā?

— Izaicināt viņu uz divkauju —cīnīties ar mani.

— Uht Massa, jūs grib sacīt — duelēties ar zobenu un pistolēm?

— Ar zobeniem, pistolēm vai šautenēm — man vien­alga, kādu ieroci viņš izvēlētos.

— Žēlīgs .dies! Ma.ssa Džordž, nevajg runāt tādas lietas! Ak kungs! Nē, nē… jums ir māte, jums ir māsa. Ja jūs nokauj… kas var zināt… dažreiz bullis nodur slakteri … Tad, massa Džordž, nebūs vairs neviena . .. Kas tad gādās par jūsu māti? Kas būs sargs jūsu māsai Virdžīnijai? Kas vairs aizstāvēs Violu, kas tad aizstāvēs visus mūs no tiem sliktajiem cilvēkiem? … Žēlīgs dies, massa, vajg likt viņu mierā, nevajg viņu izaicināt!

Sai mirklī mani pašu aicināja ārā. Melnā Džeka sir­snīgo lūgšanos pārtrauca tauru skaņas un bungu rīboņa, kas vēstīja sapulces sanākšanu. Nekavēdamies, lai at­bildētu uz sava uztlicamā pavadoņa iebildumiem, es stei­dzos turp, kurp .mani sauca pienākums.