Oceola — seminolu virsaitis

45. NODAĻA DIVAS DIVKAUJAS VIENĀ DIENĀ

Varbūt šis pagrieziens notikumu gaitā būtu pamudi­nājis imani nokāpt lejā, bet es biju tādas neizsakāmas laimes pārņemts, ika nespēju ne pakustēties. No manām -krūtīm bija izvilkta bulta, neatstājot tur ne .miņas no savas indes. Asinis tīkami ritēja caiur dzīslām, sirds pukstēja mierīgi un brīvi, dvēsele gavilēja. Es būtu va­rējis sākt kliegt aiz prieka.

Ar pūlēm es apvaldījos un klusēdams gaidīju turpi­nājumu, jo redzēju, ka Majumi un .adjutanta saruna vēl nav beigusies.

— Mīļākā … patiešām! — nicinoši iesaucās dros­mīgā skaistule. — Tad, lūk, kas slēpjas aiz jūsu piedā­vātās draudzības! Zemiskais nelieti! P,ar ko jūs mani turat? Par kareivju draugaļu vai lētticīgu indiānieti no ja.masu cilts? Ziniet, ser, es pēc izcelšanās un rases neesmu zemāka par jums, un, kaut gan jūsu bāl ģīmju draugi ir nolaupījuši ma.n manu .mantojumu, ir kaut kas, ko ne viņi, ne jūs man nevar atņemt —mana vārda gods! Mīļākā, — patiešām! Muļķis jūs esat. Nē, pat ne jūsu sieva! Drīzāk es būtu ar mieru staigāt kaila pa meža biezokņiem un pārtikt no ozola zīlēm nekā pārdot sevi tik zemiskai mīlestībai kā jūsējā. Mans brālis tad labāk visu mūžu pavadītu jūsu važās, bet nepirktu sev brīvību par tādu cenu! O, kaut viņš būtu šeit! O, kaut viņš būtu šā nekrietnā apvainojuma liecinieks! Nelieti! Viņš notriektu jūs gar zemi kā niedri.

Viņas skatiens, poza, stingrā stāja, bezbailīgā, ap­ņēmīgā, izturēšanās — viss atgādināja man Oceolu, kad tas uzstājās sapulces priekšā. Majumi bija sava brāļa cienīga māsa.

Neveiksmīgais pielūdzējs, iznīcinošo pārmetumu sa­biedēts, kādu brīdi stāvēja sarāvies un apmulsis.

Viņam bija pamats justies pazemotam. Viņš droši vien nožēloja savu pārsteidzīgi izteikto priekšlikumu, kas bija saņēmis tādu pretsparu, bet daudz vairāk viņu satrieca vilšanās savās cerībās un tas, ka viņa nolūki oieta pilnīgu neveiksmi.

Varbūt vēl pirms mirkļa viņš būtu apvaldījis savu sarūgtinājumu un netraucēti ļāvis .meitenei aiziet, bet tās izsmejošie vārdi bija padarījuši viņu neprātīgu, un droši vien tikai pašā pēdējā brīdī viņš nolēma ne ar ko vairs nerēķināties un panākt savu ar varu.

Es nevarēju ticēt, ka viņam jau iepriekš būtu bijis tāds nodoms. Lai cik liels izvirtulis viņš bija, apzinīgi ielaisties tik riskantā dēkā tas nebija spējīgs. Šim tuk­šajam iedomības pūslim trūka varmācīga pavedēja pār­galvīgās drosmes. Vienīgi indiāņu meitenes pārmetumu aizskarts, viņš izšķīrās par tādu neprātīgu soli.

Viņa bija pagriezusi tam muguru un gāja projām.

— Ne tik strauji! — viņš iesaucās, mezdamies mei­tenei pakaļ un sagrābdams to aiz rokas. — Ne tik strauji, manu brūnādaino skaistulīti Nedomā, ka tu tik viegli tiksi no manis vaļā! Es esmu skrējis tev pakaļ mē­nešiem ilgi un zvēru pie Fēba, ka piespiedīšu tevi samak­sāt par viltīgajiem smaidiem, ar kuriem tu mani apveltīji. Pretoties ir veltīgi, mēs te esam vieni, un, pirms tu aiziesi, es …

Viņa tālākos vārdus es vairs nedzirdēju, jo steigšus atstāju savu paslēptuvi un metos lejā, lai glābtu Ma­jumi. Taču kāds cits aizsteidzās man priekšā.

Ar niknumā degošām acīm un mežonīgiem ārprāta smiekliem uz lūpām no biezokņa izskrēja Hadž-Eva. Izstieptajās rokās viņa turēja klaburčūsku, kuras galva bija izslieta uz priekšu, bet garais kakls šūpojās no vienas puses uz otru, liecinot, ka rāpulis ir saniknots un gatavs uzbrukt. Sievietei tuvojoties, brīžiem varēja dzirdēt tā šņākšanu un spalgo tarkšķēšanu.

Nākošajā acumirklī ārprātīgā jau atradās aci pret aci ar varmācīgo pielūdzēju, kas, viņas ierašanās iz­traucēts, bija palaidis vaļā meiteni un, soli atkāpies, izbrīnījies blenza uz šo dīvaino soģi.

— Ho, ho! — ārprātīgā spiedza. — Viņa dēls, viņa dēls! Ho! Es droši to zinu — tāds pats, taisni tāds pats kā viņa negodīgais tēvs tajā dienā, kad viņš nodarīja pāri paļāvīgajai Evai. Hulwak! Un stunda… tā pati stunda … mēness tāds pats, ragains un ļauns, smaidot noskatās nelietībā. Ho, ho! Ļaundarības stun­da … atmaksas stunda… Tēva noziegums jāizpērk dēlam. Lielais Gars! Ļauj man atriebties! Chitta mičo! Ļauj man .atriebties!

Tā piesaukdama sev palīgus, viņa metās uz priekšu, turot čūsku visā garumā izstieptajā rokā, lai tā varētu iekost tagad jau pārbiedētajam virsniekam.

Pēdējais mehāniski izrāva zobenu un tad, it kā ne­pieciešamība .aizstāvēties būtu viņu iedrošinājusi, ieklie­dzās:

— Velnišķīgā burve! Ja tu pienāksi vēl soli tuvāk, es tevi sakapāšu! Uz vietas .atkāpies! Netuvojies man, citādi, pie visiem velniem, es tik tiešām to izdarīšu!

Apņēmība, kas skanēja runātāja tonī, liecināja, ka tā ir viņa nopietnība, taču ārprātīgā nepievērsa uzmanī­bu šim biedinājumam un, par spīti spožajam, draudīga­jam asmenim, kura .gals jau gandrīz skāra viņu, turpi­nāja virzīties tuvāk.

Tagad es atrados vairs tikai dažus soļus no tās vie­tas un, izvilcis savu zobenu, metos uz priekšu, lai at­vairītu nāvīgo cirtienu, kas bija gaidāms kuru katru •mirkli. Mans nolūks bija glābt Badž-Ev.u, kura šķita neprātīgi ejam pretī savai nāvei.

Es droši vien būtu piesteidzies par vēlu, ja adjutants būtu devis šo cirtienu, bet viņš to nedarīja.

Vai nu uzbrucēju mežonīgā, pārdabiskā izskata sa­mulsināts, vai arī — kas likās vairāk ticams — baidī­damies, ka ārprātīgā var tam uzmest virsū čūsku, viņš, pēkšņas panikas pārņemts, sāka kāpties atpakaļ.

Tikai pāris soļu aiz viņa bija dīķa mala, biezā kārtā klāta ar vaļīgiem oļiem. Tajos .adjutantam samežģījās kājas, un, veltīgi mēģinādams noturēt līdzsvaru, viņš atmuguriski ievēlās ūdenī.

Sai vietā dīķis bija dziļš, un viņš nozuda zem ūdens. Varbūt šī piepešā ieniršana izglāba viņam dzīvību, taču jau pēc mirkļa viņš parādījās virspusē un steigšus izrā­pās krastā.

Tagad viņš bija saniknots un .ar izstieptu zobenu, ko tam bija izdevies neizlaist no rokām, metās turp, kur vēl arvien stāvēja Hadž-Ev.a. Dusmīgā lādēšanās lieci­nāja, ka viņš ir apņēmies to nogalināt.

Taču zobena asmens nesastapa savā ceļā maigu, viegli ievainojamu sievietes miesu un arī ne čūskas ķenmeni. Tas atsitās pret tādu pašu cietu un spožu tēraudu.

Es biju paguvis nostāties starp viņu un viņa upuriem, un man bija izdevies .atturēt Hadž-Evu no viņas nodo­mātās atriebības. Niknuma pārņemtais un negaidītās pel­des apstulbinātais uzbrucējs mani nemaz nepamanīja un atjēdzās tikai tad, kad .mūsu zobeni saskārās.

Viņš sastinga uz vietas un mirkli klusēja.

— Jūs, Rendolf? — viņš beidzot pārsteigts iesau­cās.

— Jā, leitnant Skot, —ta.s esmu es, Rendolfs. Atvai­nojiet par traucējumu, bet, redzēdams jūsu jauko mīlas idili tik pēkšņi pārvēršami es ķildā, es uzskatīju par savu pienākumu iejaukties.

— Jūs noklausījāties, jūs visu dzirdējāt? Atļaujiet jautāt, ser, ar kādām tiesībām jūs izspiegojat mani un iejaucaties manās darīšanās?

— Ar tādām tiesībām, ka katra cilvēka pienākums ir aizstāvēt vāju, nevainīgu būtni pret šāda drausmīga Zilbārža ļaunajiem nolūkiem, kāds jūs, kā izrādās, esat.

— Pie visiem velniem, jūs to vēl nožēlosiet!

— Tūlīt uz vietas vai vēlāk?

— Kad vien jums tīk!

— Pašreiz vislabākais brīdis!

Mēs neizmainījām vairāk ne vārda, bet jau nākošajā mirklī mūsu zobeni šķindēja nežēlīgajā uzbrūkošo un atvairošo cirtienu rotaļā.

Cīņa bija īsa. Jau ar .trešo vai ceturto cirtienu es trāpīju savam pretiniekam labajā plecā, padarot nelie­tojamu viņa roku. Viņa zobens šķindēdams nokrita uz krastmalas oļiem.

— Jūs esat mani ievainojis! — viņš kliedza. — Es esmu atbruņots, — viņš piebilda, norādīdams uz nokri­tušo zobenu. — Pietiek, ser, es esmu apmierināts.

— Bet es neesmu un nebūšu, iekāms jūs nenometī- sieties ceļos uz šiem oļiem un nelūgsiet piedošanu tai, kuru jūs esat tik rupji apvainojis.

— Nekad! — viņš kliedza. — Nekad! — Un, izteicis šos vārdus, kurus es uzņēmu kā nepadošanās un droš­sirdības pierādījumu, viņš piepeši pagriezās un, man par lielu pārsteigumu, metās bēgt!

Es skrēju viņam īpakaļ un drīz vien panācu. Es būtu varējis iegrūst savu zobenu viņam mugurā, j,a būtu asinskārīgi noskaņots, taču es apmierinājos ar kājas spērienu pa to vietu, ko Gallagers būtu .apzīmējis ar vārdu «resnais gals», un bez tālākas atvadīšanās ļāvu viņam turpināt kaunpilno bēgšanu.