Oceola — seminolu virsaitis

61. NODAĻA PĀRGĀJIENS

Pavēle prasīja tūlītēju izpildi. Par laimi, mans zirgs vēl bija apseglots, un pēc nepilnām piecām minūtēm es jau sēdēju tam mugurā un auļoju uz brīvprātīgo no­metni.

So dedzīgo karotāju vidū jaunā ziņa izraisīja prie­cīgu satraukumu, kas izpaudās aizrautīgos urrā saucie­nos. Sajūsma aizstāja disciplīnu, un pēc nepilnas pus­stundas vienība bija saposusies un gatava doties ceļā.

Viss noritēja bez kavēkļiem. Tika dota pavēle sākt pārgājienu, taure noskandināja signālu «uz priekšu!», un karaspēks, sastājies «kolonā pa divi», garā, diezgan nevienādā virknē devās ceļā uz Kinga fortu.

Es aizauļoju uz mājām, lai atsveicinātos. Tā bija steidzīga atvadīšanās un ne tik sirsnīga kā pagājušo reizi, taču es aizjāju projām ar diezgan mierīgu sirdi, apzinādamies, ka māsa tagad ir brīdināta un vairs nav jābaidā:s no viņas laulībām ar Erensu Ringoldu.

Ziņnesis, kas bija atvedis pavēli, jāja atpakaļ kopā ar brīvprātīgajiem. Pa ceļam viņš pastāstīja forta jau­numus un baumas, kas tur cirkulēja. Daudz kas bija noticis, par ko mēs nebijām dzirdējuši. Indiāņi bija at­stājuši savas apmetnes, paņemot līdz sievas, bērnus, lopus un visu iedzīvi. Dažus ciematus viņi paši bija no­dedzinājuši, neatstādami nekā ko postīt saviem bālģīmju ienaidniekiem. Tas vien liecināja, ka indiāņi apņēmušies uzsākt vispārēju karu. Pat mūsu spiegiem nebija izde­vies noskaidrot, uz kurieni viņi aizgājuši. Daži domāja, ka viņi pārvietojušies uz dienvidiem, uz pussalas attā­lāko daļu. Citi apgalvoja, ka viņi devušies uz lielo purvu, kas stiepjas jūdzēm tālu ap Amazuras upes izteku un ir pazīstams ar nosaukumu «Uitlakuči dumbrājs».

Šī pēdējā varbūtība šķita ticamāka, kaut gan indiāņi bija pamanījušies nozust tik slepus un piesardzīgi, ka nevarēja atrast nekādas viņu pēdas. Pat baltajiem drau­dzīgo indiāņu spiegi, kas bija izveicīgāki par visiem, ne­spēja atklāt viņu pašreizējo atrašanās vietu. Daudzi uz­skatīja, ka seminoli nolēmuši vest tikai aizstāvēšanas karu, tas ir, izdarīt sirojumus karaspēka neapsargātos rajonos un ar iegūto laupījumu atgriezties atkal savos purva nocietinājumos. Spriežot pēc viņu līdzšinējās iz­turēšanās, tas bija pilnīgi iespējams. Tādā gadījumā karu nebūs tik viegli novest galā, citiem vārdiem — ne­kāda kara vispār nebūs, bet tikai neauglīgi pārgājieni un pakaļdzīšanās, jo skaidrs, ka, ja indiāņi nevelesies sa­stapties ar mums kaujā, tad mūsējiem būs gaužam mazas izredzes tos izsekot un sakaut.

Karaspēks tieši no tā baidījās, ka ienaidnieks varētu «nolīst paslēptuvē», kur to būtu grūti un varbūt pat ne­iespējami atrast.

Un tomēr šāds stāvoklis nevarēja turpināties mūžīgi; indiāņi nevarēja vienmēr pārtikt tikai no sirojumiem, jo ar katru dienu taču viņu guvums kļūs mazāks. Viņu bija pārāk daudz, lai tie dzīvotu kā vienkārša laupītāju banda, kaut gan baltajiem par viņu skaitu bija ļoti ne­pilnīgs priekšstats. Visumā viņu daudzumu vērtēja no viena līdz pieciem tūkstošiem, izbēgušos nēģerus ieskai­tot, un pat vislabāk informētie pierobežas iedzīvotāji p.ar to varēja izteikt tikaii aptuvenus minējumus. Es do­māju, ka viņiem pat pēc nodevīgo cilšu aiziešanas vēl bija vairāk nekā tūkstotis karavīru, un tāds uzskats bija arī cilvēkam, kas seminolus labi pazina, — vecajam medniekam Hikmenam.

No kā gain pārtiks tāds pulks ļaužu dumbrāja vidū? Vai viņi būtu bijuši tālredzīgi un apgādājušies ar lieliem krājumiem? Nē, uz šo jautājumu uzreiz varēja atbildēt noliedzoši. Taisni otrādi. Bija labi zināms, ka sernino- liem šajā gadā nav pat tik daudz pārtikas kā parasti. Sarunas par pārvietošanos sākās jau pavasarī, un sa­karā ar neskaidrajām nākotnes izredzēm daudzas ģime­nes bija iesējušas ļoti maz labības, dažas pat nemaz. Tādēļ viņiem bija mazāk maizes nekā citos gados, un jau pirms pēdējās sapulces Kinga fortā daudzi no viņiem bija pirkuši vai ubagojuši pārtiku no pierobežas kolo­nistiem.

Vai tad viņiem, tik slikti apgādātiem, bija iespējams ilgi noturēties savā paslēptuvē? Bads tos piespiedīs iz­nākt no purva, viņiem būs jānāk ārā un vai nu jācīnās atklātā kaujā, vai arī jāpadodas un jālūdz miers. Tā domāja visi.

Tas bija galvenais sarunu temats arī brīvprātīgo vidū, jo kas gan cits varēja vairāk interesēt slavas alk­stošus jaunus karotājus. Patiešām, ja ienaidnieks nolem­tu pieturēties pie tik apkaunojošas kara taktikas, kur tad viņi laii plūc laurus? Kampaņa neveselīgajā purva kli­matā, kur gaiss pilns trūdu dvingas, drīzāk gan tos va­rēja bagātīgi apveltīt ar ciprešu kapa vainagiem.

Vairums cerēja uin līdz ar to ticēja, ka indiāņi drīz vien sāks ciest badu un parādīsies atklātā kaujas laukā.

Dzirdēja dažādi spriedelējam par to, vai indiāņiem būtu iespējams kaut kā sagādāt sev barību un palikt purvā ilgu laiku. Daži, kas labi pazina vietējos apstāk­ļus, izteicās, ka viņi to varētu gan. Arī vecais aligatoru mednieks tā domāja.

— Ir tāds krūms, — viņš sacīja. — ar lielām saknēm, ko indiāņi sauc par «konti»[60]. Tas, nolādētais, aug vis- cauri tai purvā, dažviet tik biezi kā niedrājs. Sitās saknes ir varen gards ēdamais, un dzeramo ar indiāņi no tām taisa. Un kur U vēl ozolu zīles, tās nemaz nav smādējams paēdiens, ja kārtīgi pagrauzdē pelnos. Tās viņi tur droši var salasīt veseliem pūriem. Un ta vēl kāposti, kas aug lielo palmu cekulos, no tiem viņiem iznāks brangi salāti. Par gaļu viņiem nav ko bēdāt — tai purvā netrūkst ni briežu, ni lāču, tāpatās aligatoru, tie, man domāt, tur mudžēt mudž, nemaz i nerunājot par bruņurupučiem, tītariem, vāverēm, čūskām un smilšu žurkām, jo sarkanādainais — lai jupis viņu parautu! — var ēst visu, kas tik kust, sākot ar kucēnu un beidzot ar sesku. Jūs tam neticat, puiši? Indiāņi vis tik lēti neno­mirs badā, kā jūs domājat. Viņi turēsies tur ar zobiem un nagiem, kamēr vien tai nolādētajā purvā būs kauč kas ēdams. Tā tas būs.

Tie, kas dzirdēja šo saprātīgo spriedumu, nevarēja tam nepievienoties. Galu galā varbūt tiešām nicinātais ienaidnieks nemaz .nebija tik bezcerīgā stāvokli, kā visi iedomājās?

Brīvprātīgo pārgājienā netika ievērota stingra mili­tāra kārtība. Sākumā gan virsnieki centās panākt dis­ciplinētību, bet drīz vien konstatēja, ka tas ir veltīgi. Kareivjus, it sevišķi jaunākos, nebija iespējams novaldīt, lai vtiņi šad un tad neizjauktu ierindu. Te viens otrs ap­stājās un ievilka pa malkam no dīvaina izskata blašķes, te kāds cits pēkšņi aizauļoja mežā, cerēdams izšaut uz briedi vai tītaru, ko bija pamanījis caur kokiem.

Mēģināt šos puišus 'pārliecināt ar labu bija veltīgas pūles no virsnieku puses, un sākt dusmoties nozīmēja tikai izraisīt īgnas atbildes.

Seržants Hikmens bija ārkārtīgi noskaities uz šiem kārtības jaucējiem.

— Zaļknābji! — viņš kliedza. — Nolādētie zaļknābji! Lai tik viņi turpina tādā pašā garā! Lai mani aprij ali­gators, ja viņi drīz neiemācīsies uzvesties citādāk! Es lieku savu kleperi ipret kuru katru zirgu šai barā, ka daži no tiem pārgalvniekiem tiks noskalpēti vēl pirms saules rieta. Tik tiešām tā būs!

Neviens nevēlējās saderēt ar veco mednieku, un itā bija viņu laime, jo Hikmena vārdi izrādījās pravietiski.

Kā.ds jauns planiators, iedomādamies, ka te var justies tikpat drošs, kā jājot cauri savam cukurniedru laukam, bija aizauļojis projām no kolonas. Ieraugot sa­vannā ganāmies briedi, viņš nebija spējis pretoties kār­dinājumam.

Nepagāja ne piecas minūtes — viņš tikko bija nozu­dis biedru skatienam, — kad ātri viens pēc otra norībēja divi šāvieni, un nākošajā mirklī viņa zirgs bez jātnieka atlēkšoja atpakaļ.

Kolona apstājās un pagriezās pret to pusi, no kuras bija atskanējuši šāvieni. Grupa brīvprātīgo devās uz priekšu un iegāja mežā, taču neatrada ne ienaidnieka, ne kādu viņa pēdu, tikai divu ložu caururbto jaunā plan- tatora līķi, kas gulēja zemē tieši tā, kā bija izvēlies no segliem.

Tā bija mācība, gan visai nepatīkama, viņa biedriem, un pēc šā notikuma neviens vairs nemēģināja nošķirties no pārējiem, lai pielavītos briedim. Nošauto jaunekli apbedīja turpat uz vietas, un vienība, kas tagad turējās kārtīgākā un ciešākā kolonā, vairs nesagādādama rai­zes virsniekiem, netraucēta turpināja pārgājienu. Pirms saulrieta mēs jau bijām fortā.