Oceola — seminolu virsaitis

79. NODAĻA maldīšanās tumšajā mezā

Laiku pa laikam mūsu ceļveži nonāca neziņā, un tad visa rinda bija spiesta apstāties un palikt nekustīgi uz vietas.

Vairākas reizes Hikmens un Vezerfords bija pilnīgā nesaprašanā, kādā virzienā doties, jo vairs nezināja debess puses nn jutās apjukuši.

Ja būtu gaišs, viņi to varētu noskaidrot, aplūkojot koku mizu — šī .gudrība visiem medniekiem ir labi zi­nāma. Taču bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu. Hikmens apgalvoja, ka pat tumsā pēc «jušanas» pateikšot, kur atrodas ziemeļi un dienvidi, um šai nolūkā sāka aptaustīt koku stumbrus. Es ievēroju, ka viņš ap­staigā vairākus kokus, it kā gribēdams noteikti pārlie­cināties par savu .novērojumu pareizību.

Labu brīdi tā taustījies, viņš beidzot pagriezās pret savu draugu un klusinātā balsī, kurā varēja manīt pār­steigumu, iesaucās:

— Piķis un zēvele, Džim! Kopš tās reizes, kad mēs te bijām, šis mežs ir pagalam pārvērties. Velns parāvis, kas ar tiem kokiem var būt noticis? Visa miza nolupusi, kaili un sausi kā prauli!

— Man tie tūliņ rādījās tādi jocīgi, — Vezerfords atbildēja, — bet es domāju, ka tumsā tik tā izskatās.

— Ta ne jau tumsa vainīga, koki kaut kā ir pār­mainījušies. Tās ir slotu priedes, tik daudz es apjēdzu. Jānorauj kāds kumšķis skuju un jāpaveras, kādas, tās izskatās.

To teikdams, Hikmens pastiepās un noplūca vienu no garajiem skuju čemuriem, kas bija nolīkuši pār galvu.

— Ehē! — viņš turpināja, saberzdams skujas pirk­stos. — Nu man ir skaidrs: šo mežu apsēduši tie nolā­dētie tārpi. Koki ir nokaltuši.

— Kā tu domā, vai tie gluži visi būtu pagalam? — pēc brītiņa viņš jautāja un, pagājies mazliet uz priekšu, sāka aptaustīt tālākos kokus.

— Beigti gan, visi līdz pēdējam! Tā, puiši, tagad mums jakuļas uz labu laimi, nekā nepadarīsi. Vecais Hiks jūs tālāk vairs nevar vest. Es esu pazaudējis ceļu, un man ir tikpat maz jēgas, uz kuru pusi atrodas dīķis, kā viszaļākajam pienapuikam starp jums.

Šī atzīšanās nepavisam nebija iepriecinoša. Visus, kas to dzirdēja, mocīja slāpes. Līdz šim, paļaudamies uz mednieku izmaņu un cerēdami ar viņu palīdzību drīz vien nokļūt pie ūdens, vīri bija tās panesuši diezgan pacietīgi. Bet tagad ikviens tās izjuta asāk nekā jebkad.

— Pag, pag, — pēc kāda brītiņa Hikmens sacīja, — viss, kam draud briesmas, vēl nav pagalam. Ja ar eā neesu spējīgs jūs aizvest pie ūdens, tad man ir lopiņš, kas to var. Vai tiesa, manu kleperīt? — viņš tur­pināja, uzrunādams dzīvnieku, uz kura jāja. Tas bija vecs, kārns zirģelis, jau ilgus gadus kalpojis Hikme- nam. — Vai tu varēsi alrast ūdeni? Nū, nū, veco dū- kaini! Parādi mums, ko iu spēj!

Iecirtis savam kleperim sānos ar seglu kāpšļiem un tai pašā laikā pilnīgi atbrīvojis pavadu, Hikmens atkal ■sāka jāt uz priekšu starp kokiem. Mēs visi viņam seko­jām, tagad likdami visas savas cerības uz mēma lopiņa instinktu.

Mēs nebijām pajājuši necik tālu, kad kļuva skaidri redzams, ka zings sajūt ūdens tuvumu. Tā īpašnieks apgalvoja, ka viņš to spējot saost tikpat nemaldīgi kā medību suņi briežu pēdas.

Zirgs p,atiešām izrādīja tādas pazīmes. Purnu pa­stiepis uz priekšu, laiku pa laikam skaļi ošņādams gaisu, viņš soļoja taisni vien, it kā dotos uz kādu noteiktu mērķi.

Sī vēsts visus uzmundrināja, un mēs turpinājām ceļu jau labākā omā, kad piepeši Hikmens apstājās un ap­turēja pārējos.

Es pajāju uz priekšu pie viņa, lai noskaidrotu ap­stāšanās iemeslu. Vecais mednieks klusēja un šķita kaut ko pārdomājam.

— Kādēļ jūs apstājāties? — es jautāju.

— Jums visiem uz kādu brītiņu te jāapstājas.

— Kādēļ gan? — noprasīja vairāki vīri, kas arī bija piejājuši mums blakus.

— Šādā vīzē jāt uz priekšu nav idroši. Man ienāca prātā, ka tie mūdži var būt pie dīķa. Noteikti viņi būs tur apmetušies, jo tas ir vienīgais ūdens šai apkārtnē. Man tā vien rādās, ka taisni tur viņi būs salasījušies atkal kopā un apmetušies pārlaist nakti. Ja nu tā būtu un mēs tik jātu šitā uz priekšu, viņi mūs izdzirdētu un atkal nozustu krūmos. Ej tad meklē vilku mežā! Vai tā nevar iznākt, puiši, a?

Visi viņam piekrita.

— Nu, re, •— mūsu ceļvedis turpināja, — tāpēc būs labāk, ja jūs visi paliksiet šite, bet mēs ar Dzimu Vezer- fordu laidīsimies uz priekšu paraudzīt, vai indiāņi tur ir vai nav. Tagad mēs atradīsim dīķi. Zirgs mani uz­veda uz pareizā ceļa, nu es zinu, kur tas atrodas. Tas nav vairs tālu. Ja sarkanādaino pie dīķa nebūs, mēs drīz atgriezīsimies, un tad jūs varēsiet jāt turpu.

Sis saprātīgais priekšlikums tika pieņemts bez ieru­nām, abi mednieki atkal nokāpa no zirgiem un devās uz priekšu kājām. Viņi nekā neiebilda, kad arī es izteicu vēlēšanos iet tiem līdz, jo nelaime, kas bija mani pie­meklējusi, deva man tiesības būt par atriebēju pulciņa vadoni. Iespiedis kādam no vīriem rokā sava zirga pa­vadu, es pievienojos vecajiem mežiniekiem viņu izlūk­gājienā.

Mēs devāmies uz priekšu nedzirdamā gaitā. Zemi biezā kārtā klāja garās priežu skujas, izveidodamas mīkstu paklāju, kas apslāpēja soļu troksni. Pameža te gandrīz nebija, un tādēļ mēs varējām iet ātri. Desmit minūtēs mēs jau bijām krietni tālu no saviem biedriem.

Mūsu vienīgās raizes bija nepazaudēt pareizo vir­zienu. Tas gandrīz jau bija noticis, vismaz mums tā šķita, kad mēs piepeši pamanījām starp kokiem spīdam gaismu. Tā bija ugunskura liesmu atblāzma.

Hikmens tūlīt apgalvoja, ka tas ir indiāņu nometnes ugunskurs.

Pirmajā brīdī mēs gribējām griezties atpakaļ un atvest šurp pārējos, bet tad apdomājāmies un nolēmām pieiet ugunskuram tuvāk, lai pārliecinātos, vai tiešām tā ir ienaidnieka nometne.

Tagad mēs vairs negājām stāvus, bet līdām četrrā­pus. Kad uzšāvušos liesmu atblāzma iespīdēja mežā, mēs ierāvāmies koku ēnā. Ugunskurs dega kāda kla­juma vidū. Mednieki atcerējās, ka dīķis atradies līdzīgā vietā, bet tad jau mēs ieraudzījām priekšā pavizam ari ūdeni un sapratām, ka tam jābūt tam pašam, ko mēs meklējām.

Mēs līdām arvien tuvāk un tuvāk, līdz sasniedzām klajumu ietverošā meža malu. Tālāk doties bija bīstami. Tagad mēs varējām pārredzēt visu klajumu. Tur, zālē piesieti, ganījās zirgi, un visapkārt ugunskuram redzēja guļaim tumšus stāvus. Tie bija miegā iegrimuši slepka­vas.

Blakus ugunskuram uz segliem sēdēja kāds vīrs, kas šķita esam nomodā, kaut gan galva tam bija noslī- gusi līdz ceļgaliem. Uguns apspīdēja viņa seju, un ne­būtu grūti saskatīt tās vaibstus un ādas krāsu, ja to nesegtu krāsojums un neaizēnotu spalvas. Sī seja bija tumši sarkana, un tris melnas strausa spalvas līgani nokarājās pāri deniņiem, ar.1 galiem gandrīz skardamas vaigus. Es pazinu šis simboliskās spalvas, un mana sirdis sažņaudzās sāpes — tā bija Oceolas galvasrota.

Es pavēros tālāk. Aiz ugunskura atradās vairākas grupas, īstenībā viss klajums bija pilns ar guļošu cil­vēku ķermeņiem.

Taču viena no šīm grupiņām drīz vien piesaistīja visu manu uzmanību. Tajā bija trīs vai četri cilvēki, kas sēdēja vai gulēja zālē. Viņi atradās ēnā, un no tās vietas, kur mēs stāvējām, nevarēja pazīit sejas, bet baltie tērpi un maigās auguma kontūras, ko nespēja noslēpt pat dziļā krēsla, liecināja, ka tās ir sievietes. Divas sē­dēja mazliet atstatu no pārējām; viena atbalstīja otru, kuras galva bija noslīgusi tai klēpī.

Ārkārtīgi satraukts, es lūkojos uz šīm divām sievie­tēm — man nebija ne mazāko šaubu, ka tās ir mana māsa un Viola.