Oceola — seminolu virsaitis

55. NODAĻA brīvprātīgie

Mana māsa turēja vārdu. Es viņu vairāk neredzēju līdz pat nākošās dienas pēcpusdienai. Tad viņa iznāca no savas istabas, tērpusies jātnieces kostīmā, pavēlēja apseglot Balto Foksu un viena pati kaut kur aizjāja.

Es jutu, ka man nav varas pār šo kaprīzo ubūtni. Mēģināt viņu savaldīt bija veltīgi. Viņa nepakļāvās vecākā brāļa autoritātei, neatzina nevienu sev par pa­vēlnieku un acīm redzot bija nolēmusi izvest savu gribu.

Pēc vakardienas sarunas man vairs negribējās vēl­reiz iejaukties. Viņa tagad zināja manu .noslēpumu, un šādā situācijā mūsu izskaidrošanās varētu iznākt asa un jebkāds mans padoms tiktu uzņemts nelabvēlīgi. Tādēļ es nolēmu atturēties un nogaidīt, .kamēr pienāks kāds kritisks brīdis, kad mans .padoms būs īsti vietā.

Šīs vēsās attiecības turpinājās vairākas dienas, un mana māte bieži vien brīnījās, kas mūsu starpā noticis, taču tā arī neko neuzzināja. Man pat likās, ka arī viņa pret mani neizturas vairs tik mīļi kā agrāk. Varbūt, tā domādams, es nodarīju viņai pāri. Māte mazliet dus­mojās uz mani par divkauju ar Ringoldu. Pirmoreiz uzzinot par to, viņa bija jutusies ļoti apbēdināta un, kad es atgriezos mājās, apbēra mani ar pārmetumiem, jo uzskatīja, ka es vienīgais esmu vainojams šajā ķildā. Kādēļ es esot izturējies tik rupji pret Erensu Ringoldu? Un gluži ne par ko. Kaut kādas tur nenozīmīgas indiāņu skaistules dēļ. Kāda gan man daļa, kas par šo meiču ticis runāts? Droši vien tā bijusi tīra patiesība. Man vajadzējis izturēties saprātīgāk.

Es nopratu, ka mana māte ir diezgan sīki infor­mēta par notikušo divkauju. Taču vienu viņa nezināja: kas bija šī «nenozīmīgā indiāņu skaistule». Majumi vārdu viņa nebija dzirdējusi. To -apzinoties, es varēju mierīgāk noklausīties viņas skarbās piezīmes.

Tomēr mātes pārmetumi mani kaitināja, un es vairāk­kārt tik tikko atturējos, neizklāstījis viņai īsto iemeslu, kādēļ izaicināju Ringoldu uz divkauju. Taču zināmu apsvērumu dēļ es to nedarīju. Mana māte nebūtu man ticējusi.

Attiecībā uz pašu Ringoldu es uzzināju, ka nesen viņa dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Viņa tēvs bija miris pēkšņā nāvē, kad dusmu lēkmē pašreiz pēris vienu no saviem vergiem. Plīsis kāds asinsvads, un viņš nokritis uz vietas beigts, it kā dieva soda piemeklēts.

Kā vienīgajam dēlam Erensam tagad piederēja visa Ringoldu milzīgā, negodīgi iegūtā bagātība — plantā­cija .ar kādiem trīssimt vergiem. Un dzirdēja runājam, ka sakarā ar to viņš ..kļuvis vēl mantrausīgāks. Viņa mērķis bija tāds pats kā vecajam Ringoldam — dabūt savā īpašumā visu un visus, kas tam apkārt, kļūt par visvarenu, bagātu despotu. Dēls bija īsts sava tēva pēc­tecis.

Kādu laiku Erenss staigājis ar saitē iekārtu roku un, kā ļaudis runāja, bijis visai iedomīgs uz to, ka cīnījies divkaujā. Tie, kas zināja, kā šī divkauja beigusies, gan domāja, ka viņam nav pamata ar to lepoties.

Šķita, ka sanaidoša.nās ar mani nav neko izmainījusi viņa attiecībās pret mūsu ģimeni. Es uzzināju, ka viņš bieži vien ir ciemojies mūsu mājās, un vēl arvien visi viņu uzskatīja par labi ieredzētu Virdžīnijas pielūdzēju. Vēl vairāk — kopš jaunais Ringolds bija kļuvis bagāts un varens, mana godkārīgā māte izturējās pret viņu sevišķi mīļi un vēlīgi. Viss tas mani ļoti apbēdināja.

Vecās tēva mājas atmosfēra bija izmainījusies. Ģi­menē nebija vairs tā siltuma un saskaņas, kas agrāk. Es ļoti izjutu sava labā, cēlsirdīgā tēva trūkumu. Māte brīžiem man šķita vēsa un atturīga, it kā būtu ar manī neapmierināta. Mans tēvocis bija viņas brālis, pēc rakstura tāds pats kā viņa, un pat mana mīļā māsa šobrīd likās atsvešinājusies.

Es sāku justies kā svešinieks .pats savās mājās un tādēļ maz tur uzturējos. Lielāko dienas daļu es kopā ar Gallageru pavadīju ārpus mājas. Protams, mans draugs palika mūsu viesis visu laiku, kamēr mēs uzturējāmies Suvoni kolonijā.

Daļu mūsu laika aizņēma pienākumi, kurus veikt mēs bijām šurp atkomandēti, bet brīvajos brīžos mēs nodevā- mies medību priekiem. Gandrīz katru dienu mēs gājām

2.54 uz briežiem un lapsām, taču medības man vairs nesagā­dāja tādu patiku kā agrāk, un šķita, ka arī mans biedrs,, lai cik .kaislīgs mednieks viņš bija, neizjūta tādu baudī­jumu, kā bija cerējis.

Mūsu dienesta pienākumi nebija nekādi grūtie, un! parasti mēs ar tiem tikām galā jau priekšpusdienā. Mūsu uzdevums nebija tieši vervēt brīvprātīgos, bet galveno­kārt vadīt jau pieteikušos karavīru militārās apmācī­bas un pieņemt viņu svinīgo solījumu. Vienības formē­šana jau tuvojās nobeigumam, bija ievēlēti savi virsnieki un sakomplektēta lielākā daļa ierindnieku. Mūsu pienā­kums bija viņus instruēt, kontrolēt un vadīt.

Mazā baznīciņa, kas atradās gandrīz pašā kolonijas- centrā, bija brīvprātīgo vienības galvenais štābs, un tur tad arī notika apmācības.

Vairums no brīvprātīgajiem bija nabadzīgākie baltie kolonisti — nelielu plantāciju rentnieki un skvoteri, kas. bija apmetušies gar dumbrāja malu un kaut kā vilka- savu dzīvību, pelnīdamies meža darbos un ar medībām.. Viņu vidū bija arī vecais Hikmens. Vienības sarakstos- es atradu arī abu drauģeļu Spensa un Viljamsa vārdus,, un tas mani sevišķi nepārsteidza. Šos slaistus es nolēmu neizlaist no acīm un turēt no sevis pienācīgā attālumā.

Ierindnieku vidū netrūka arī augstāku aprindu ļaužu,, jo kopējās briesmas bija pamudinājušas visus ķerties pie ieročiem.

Virsnieki gandrīz visi bija bagāti un ietekmīgi plan- tatori, taču demokrātisko vēlēšanu rezultātā par koman­dieriem bija kļuvuši arī daži tādi, kam trūka jebkādu* militāru zināšanu.

Daudziem no šiem džentlmeņiem dienesta pakāpe- bija daudz augstāka nekā Gallageram un man. Pulkveži un majori te bija gandrīz tikpat lielā skaitā kā ierind­nieki. Neraugoties uz to, viņi necēla iebildumus pret mūsu virsvadību. Kara laikā tas nav nekas neparasts,, ja ierindas karaspēka leitnants v.ai regulārās armijas apakšvirsnieks komandē zemessargu vai brīvprātīga pulkvedi!

Viens otrs gan šo virsnieku vidū bija tāds, kas savos, jaunības gados mazliet paostījis Vestpointas gaisu vai arī kādu mēnesi piedalījies kaujās Kriku karos Vecā<

Hikori vadībā. Šie iedomājās sevi par lieliem kara mākslas speciālistiem, un ar viņiem bija grūtāk tikt galā, tā ka dažreiz Gallageram vajadzēja nelokāmas stingrības, lai tos pārliecinātu, ka viņš ir Suvoni vienī­bas virspavēlnieks.

Šeit jau iepriekš bija uzzinājuši, ka mans draugs ir slavens duelaints, un šim laktam bija tikpat liela nozīme viņa autoritātes nostiprināšanā kā pilnvarām, kuras viņš atveda sev līdz no galvenā štāba.

Visumā mēs ar šiem džentlmeņiem satikām pietie­kami labi, jo lielākā daļa ,110 viņiem vēlējās godam saga­tavoties dienestam un labprāt pakļāvās mūsu norādī­jumiem.

Mums netrūka šampanieša, degvīna un cigāru. Ap­kārtējie plamtatori bija viesmīlīgi ļaudis, un, ja man vai manam draugam būtu sliecība uz izlaidību, tad la­bākus apstākļus uzdzīvei nemaz nevarētu vēlēties.

Taču mēs ne viens, ne otrs tai nenodevāmies, un šī atturība neapšaubāmi izraisīja pret mums jo lielāku cieņu pat to stingro ie metēju vidū, kas bija ap mums.

Mūsu jaunā dzīve nekādā ziņā nebija nepatīkama, un, ja mani nenomāktu nesaprašanās, kas bija radusies mā­jās, es varētu šobrīd justies apmierināts un laimīgs.

Jā, situācija mājās man sagādāja sirdēstus: es tur vairs nejutos kā mājās.