Oceola — seminolu virsaitis

62. NODAĻA SITIENS PA GALVU

Izņemot vienas īsas laimes stundas atceri, man ar Kinga fortu nesaistījās nekādas patīkamās atmiņas. Ma­nas prombūtnes laikā te bija ieradušies vairāki jauni virsnieki, taču ne ar vienu no tiem nebija vērts draudzē­ties. Viņi tikai pasliktināja dzīves apstākļus, jo pārējiem vajadzēja mītnēs vairāk saspiesties un atteikties no ērtī­bām. Markitants un spekulanti, kas ātri iedzīvojās mantā, tāpat arī intendants, komisārs[61] un gaļas sagā­dātājs šķita vienīgie cilvēki, kam šeit klājās labi.

«Skaistulis Skots» vēl arvien bija virspavēlnieka ad­jutants un staigāja tikpat švītīgs kā vienmēr, bet par viņu es gandrīz nemaz vairs nedomāju.

Tūlīt pēc ierašanās mani jau norīkoja uzdevumā un kā parasti — visai nepatīkamā. Es nedabūju ne mirkli at­pūsties pēc garā jājiena, nebiju paguvis nomazgāt pat ceļa putekļus, kad mani izsauca uz galvenā virspavēl­nieka mītni.

Kādēļ es viņam tik ārkārtīgi steidzīgi biju ievaja­dzējies? Varbūt sakarā ar manām divkaujām? Vai mani gaida sods par šiem vecajiem grēkiem?

Ne bez bažām es nostājos ģenerāļa priekšā.

Taču izrādījās, ka izsaukumam nav nekāda sakara ar pagātni, kaut gan, uzzinot, kāds -pienākums man būs jāveic, es labprātāk būtu saņēmis rājienu.

Es atradu virspavēlnieku apspriežamies vienatnē ar aģentu. Viņi bija nolēmuši vēlreiz sastapties ar Omatlu un Melno Mālu. Man atkal vajadzēja izpildīt tulka pie­nākumus.

Šīs jaunās sastapšanās nolūks tika pārrunāts manā klātbūtnē. Ar virsaišiem vajadzēja vienoties par kara­spēka un draudzīgo indiāņu kopīgas rīcības plānu, jo pēdējie nu būs mūsu sabiedrotie pret viņu pašu tautie­šiem, kuri, kā tagad no drošiem avolieiu bija zināms, Uitlakuči dumbrājā bija sakoncentrējusi lielus spēkus. Viņu atrašanās vieta vēl precīzi nebija zināmā, bet pa stāvēja drošas cerības, ka ar draudzīgo virsaišu un viņu spiegu palīdzību, kuri nemitīgi bija uz kājām, tā tiks atklāta.

Sastapšanās bija jau iepriekš noorganizēta. Virsai­šiem, kas, kā jau tika itelikts, bija aizbēguši uz Bruka fortu un dzīvoja tur garnizona apsardzībā, vajadzēja slepus ierasties šeit un satikties ar aģentu un ģenerāli norunātā vietā —- turpat, kur pirmoreiz, homokā pie dīķa.

Satikšanās bija paredzēta šo pašu vakaru, tiklīdz būs pietiekapii satumsis, lai pie dīķa nemanīti varētu ieras­ties ir kārdinātāji, ir nodevēji.

Gandrīz tūlīt, tiklīdz norietēja saule, kļuva tumšs, jo pašreiz mēness bija trešajā ceturksnī un lēca vēlākā stundā.

Tādēļ, tikko sabiezēja krēsla, mēs visi trīs devāmies uz norunāto vietu — ģenerālis, aģents un tulks, gluži tāpat kā iepriekšējā reizē.

Virsaišu pie dīķa vēl nebija, un tas mūs mazliet pārsteidza. Indiāņi vienmēr precīzi ierodas uz norunātu tikšanos.

— Kas gan viņus varēja aizkavēt? — pilnvarotais un ģenerālis viens otram jautāja.

Jau nākošajā brīclī viņi saņēma atbildi.

Nakts vēsma atnesa līdz mums kaujas troksni — spalgos šauteņu un pistoļu šāvienu sprakšķus, kurus pārskanēja skaidri sadzirdams griezīgais «jo-ho-ehi».

Skaņas bija ļoti tālas, bet pietiekami skaidras, lai saprastu, ka kaut kur dziļi meža vidū .notiek cīņa uz dzīvību un nāvi.

Tā nevarēja būt kara viltība ar nolūku sacelt trauk­smi un izvilināt kareivjus no forta vai nobaidīt sarg­posteņus. Šajos griezīgajos, mežonīgajos kliedzienos jautās itāda nopietnība, kas pārliecināja klausītāju, ka tur tiešām tiek izlietas cilvēku asinis.

Mani pavadoņi noņēmās ,ar minējumiem. Es redzēju, ka neviens no viņiem neizceļas ar drošsirdību, jo, lai kļūtu par ģenerāli, tas nav nepieciešams. Savās kara­vīra gaitās es esmu redzējis ne vienu vien ģenerāli mek­lējam glābiņu aiz koka vai sienas. Vienu, kas vēlāk tika ievēlēts par divdesmit miljonu lielas tautas vadoni, man gadījās redzēt ložņājam pa igrāvi, lai izsargātos no no­maldījušās lodes, kamēr viņa pamestā brigāde pusjūdzi tālāk drošsirdīgi cīnījās jaunākā leitnanta vadībā.

Bet kādēļ te runāt par šīm lietām? Pasaule ir pilna ar šādiem vairoņiem.

— Tie ir viņi, velns lai parauj! — iesaucās pilnvaro­tais. — Viņiem ir uz-glūnējuši un uzbrukuši to preti­nieki — tas blēdis 'Pauels, es varu derēt!

— Tas ir ļoti iespējams, — atbildēja otrs, kas iztu­rējās aukstasinīgāk un runāja mierīgāk. — Jā, tiem jābūt viņiem. Tajā virzienā nav ne karaspēka, ne ari balto — neviena paša. Tātad tur var kauties tikai indiāņi paši savā starpā, un kas 'gan cits tas varētu būt, ja ne uz- b rukums draudzīgajiem virsaišiem? Jums taisnība, Tompson, tā ir, kā jūs sakāt.

— Tādā gadījumā, ģenerāl, mums nav nozīmes uz­kavēties šeit. Ja viņi ir uzglūnējuši Omatlam, tad to noteikti ir vesels bars, un viņš dzīvs nepaliks. Mums -nav viņu ko gaidīt.

— Jā, viņš droši vien neieradīsies, ne viņš, >ne Lusta. Jums taisnība, mums nav nozīmes palikt šeit. Man šķiet, mēs varam atgriezties fortā.

Kādu brīdi viņi vēl vilcinājās, un man likās, ka abi ģenerāļi pie .sevis apsver, vai tas būs viņu augstā stā­vokļa cienīgi — tā atteikties no sava uzdevuma un no­domiem.

— Ja viņi tomēr atnāktu… — Klinčs atsāka.

— Ģenerāl, — es teicu, atļaudamies viņu pārtraukt, — ja jūs vēlaties, es kādu laiku palikšu šeit un nogai­dīšu. Ja viņi tomēr atnāktu, — es piebildu, turpinādams viņa nepabeigto teikumu, — es došos uz fortu un jums paziņošu.

Šai brīdi viņiem nekas nevarēja būt patīkamāks par šo manu priekšlikumu. Tas tūlīt tika pieņemts, un abi oficiālie varoņi devās projām, atstādami mani vienu.

Taču drīz vien man nācās nožēlot savu augstsirdīgo, bet pārsteidzīgo rīcību. Ģenerālis un aģents varbūt vēl nebija sasnieguši fortu, kad piepeši kaujas troksnis ap­klusa un es izdzirdu seminolu uzvaras kliedzienu. Es vēl klausījos tā mežonīgajās skaņās, kad no krūmiem izdrāzās kāds pusducis melnīgsnēju vīru un ielenca mani ciešā lokā.

Zvaigžņu blāvajā gaismā es varēju saskatīt pamir­dzam dunčus, šautenes, pistoles un tomahaukus. Šie ieroči bija pārāk tuvu man pie acīm, lai es tos noturētu par spīguļmušiņām, kas visu laiku lidinājās man ap galvu, bez tam es dzirdēju tērauda šķindu.

Uzbrucēji izturējās pavisam klusu, varbūt tāpēc, ka atradās pārāk tuvu fortam, un manus kliedzienus drīz vien apslāpēja sitiens, kas nogāza mani gar zemi, lau­pīdams kā samaņu, tā runas spējas.