Oceola — seminolu virsaitis

2. NODAĻA INDIGO PLANTĀCIJA

Manam tēvam piederēja indigo plantācija. Viņu sauca par Rendolfu. Mani sauc tieši tāpat kā viņu — Džordžs RendoMs.

Manās dzīslās rit indiāņu asinis. Mans tēvs bija no Roanokas Rendolfiern, kas sevi uzskata par princeses Pokahontas[3] pēcnācējiem. Viņš bija lepns, gandrīz vai iedomīgs uz saviem indiāņu senčiem.

Tas varbūt izklausās dīvaini, jo sevišķi eiropieša ausīm, bet patiešām Amerikas baltie iedzīvotāji, kam ir indiāņu asiņu piejaukums, ar to tikai lepojas. Pat būt metisam[4] nav nekāds negods, it īpaši, ja viņš ir pietie­kami bagāts. Visas daudzās grāmatas, kas uzrakstītas par indiāņu rakstura cildenumu, nepierāda to tik spilgti kā šis fakts, ka mēs nekaunamies atzīt viņus par saviem senčiem.

Simtiem balto dzimtu apgalvo, ka cēlušās no Virdžī- nijas princeses. Ja viņu pretenzijas uz šo radniecību ir pamatotas, tad daiļā Pokahontas gan būs bijusi nenovēr­tējama sieva savam vīram.

Es domāju, ka mans tēvs patiešām bija šās slavenās princeses pēcnācējs. Katrā ziņā viņš piederēja pie senas un lepnas Virdžīnijas kolonistu dzimtas, un jaunībā viņa rīcībā bija bijis simtiem melno vergu. Taču viņš neprata kārtīgi apsaimniekot lieMs mantotās zemes platības un savas izšķērdīgās viesmīlības dēļ gandrīz vai izputēja. Nespēdams samierināties ar šādu pazemojošu stāvokli, viņš savāca savas bijušās bagātības atliekas un devās uz dienvidiem, lai sāktu dzīvi no jauna.

Es biju ieradies šai pasaulē jau pirms tam un tādēļ skaitos dzimis virdžīnietis, taču manas pirmās bērnības atmiņas par tēva mājām saistās ar skaistās Suvonī upes krastiem Floridā. Tur aizritēja mani zēna gadi, tur es izbaudīju jaunības priekus un iepazinu pirmās mīlestības burvību.

Es pastāstīšu, kādas bija manas tēva mājas. Es visu, visu labi atceros, jo tik jaukas ainas ilgi neizgaist no atmiņas.

Iedomājieties glītu, balti krāsotu koka ēku ar zaļām žalūzijām virs logiem un plašu terasi visapkārt mājai. Terases jumtu atbalsta griezumiem rotātas koka kol'onas, un zema balustrāde ar vieglām margām norobežo to no pagalma. Tieši mājas priekšā ir zālājs ar puķu dobēm, labajā pusē atrodas apelsīnu birzs, bet pa kreisi aizstiep­jas ipl.ašs dārzs. Aiz puķu laukuma sākas līdzena, zaļa pļaviņa, kas jūs aizved lejup līdz upes krastam. Šai vietā upe ir plata un līdzinās paprāvam ezeram ar kokiem apaugušiem tāliem krastiem un mazām, it kā gaisā pa­kārtām saliņām. Netrūkst arī putnu, tie bariem Minās visapkārt un peld ūdenī.

Pļaviņā aug staltās, slaidās oreodoksa palmas ar mil­zīgām, plūksnainām lapām un arī mazās dienvidu pun- durpalmiņas ar platām vēdekļveida lapām. Turpat līdzās zaļo magnolijas, smaržīgā anīsa puduri un daudzstarainie jukas vainagi. Tiem visiem šī zeme ir īstās mājas. Maz­liet tālāk redzams vēl viens iezemietis — varens ozols, kas, plati izpletis savus horizontālos zarus ar mūžam zaļajām, spīdīgajām lapām, met platu ēnas loku uz zāles. Zem ozola es redzu skaistu meiteni gaišā vasaras tērpā. Balts lakatiņš viegli uzmests viņas matiem, un no tā spraucas ārā garas, zeltaini mirdzošas cirtas. Tā ir mana māsa Virdžīnija, mana vienīgā un jaunākā māsa. Viņas zeltainie mati neliecina par mūsu indiāņu senčiem, tos viņa mantojusi no mātes. Viņa rotaļājas ar saviem mīluļiem — dzeltenbrūno stirnu un tās jauko, raibo mazuli1 . Virdžī­nija baro tos ar saldu apelsīnu, kas zvēriņiem ārkārtīgi garšo. Turpat līdzās, piesiets smalkā ķēdītē, ir vēl viens viņas mīlulis — melnā vāvere ar spožu kažociņu un dre­bošu asti. Vāveres draiskulīgie lēcieni sabaida mazo stirnenu, tramīgais dzīvnieciņš pabēg nost un spiežas klāt mātei vai meklē aizsardzību pie V.irdžīnijas.

Visapkārt skan putnu balsis. Dzeltenā vālodze, kuras ligzda ir kaut kur apelsīnu birzī, ik pa brīdim nosvilpj savu plūstošo dziesmu, un mēdītājs putns, tupēdams bū­rītī uz terases, atkārto to dažādās variācijās. Starp mag- nolijas ziediem laidelējas sarkanais kardināla putns un zilais sīlis, un jautrais atdarinātājs ņemas mēdīt arī viņus abus. Reizēm tas atdarina zaļo papagai'līšu pļāpā­šanu, kuri lejā pie upes ķīvējas ap lielo ciprešu sēklām, vai arī atkārto meža ibisu kliedzienus, kas atskan no tā­lajām ezera saliņām. Laiku pa laikam viņš spalgi ieķēr­cās, tāpat kā spāniešu slokas, kas sidrabotiem spārniem lidinās virs pļaviņas. Suņa riešanu, kaķa ņaudēšanu, mūļu kluso īdēšanu un zirgu zviegšanu, pat cilvēku balsis — visas dzirdētās skaņas mēģina atdarināt šis daudzpusī­gais un nepārspējamais dziedonis.

Aiz dzīvojamās mājas paveras citāds skats, varbūt gan ne tik krāšņs, bet možuma un rosmes pilns. Tur kūsā indigo plantācijas darba dzīve.

Liel's, ar sētu iežogots laukums veido plantācijas plašo pagalmu. Gandrīz pašā tā vidū atrodas milzīga nojume, kas aizņem apmēram pusakra platību un balstās uz stip­riem koka stabiem. Nojumē redzami lieli, iegareni toveri, kas izcirsti no resniem ciprešu stumbriem. Tie ir salikti pa trīs cits uz cita un savienoti ar spundēm. Tajos vēr­tīgais augs tiek mērcēts un iegūta skaistā zilā krāsa.

Aiz nojumes rindās stāv mazas, jaukas, pilnīgi vie­nādas būdiņas, un pie katras no tām ir sava apelsīnu birzīte. Briestošie augļi un baltie, vaskainie ziedi pie­pilda gaisu ar patīkamu smaržu. Sajās būdiņās dzīvo nēģeri. Šur un tur, kā torņi paceldamās augšup vai maigi nolīkdamas pār jumtiem, aug tās pašas dižciltīgās pal­mas, kas rotā pļaviņu mājas priekšā. Iežogojumā ir vēl arī citas ēkas — smagnējas neaptēstu baļķu būves ar dēļu jumtiem — stallis, labības klēts un virtuve, kuru ar dzīvojamo ēku savieno gara, vaļēja galerija ar skaidu jumtu, kas atbalstīts uz smaržīgā sarkanā ciedra stabiem.

Ai'z iežogojuma paveras plaši lauki, ko tālumā kā melna siena norobežo ciprešu mežs, aizsegdams apvārsni.

Šajos tīrumos tiek audzēta galvenā plantācijas kultūra — vērtīgais indigo, bet viens otrs stūrītis ierādīts arī citiem augiem. Tur ir kukurūza un saldie kartupeļi jeb batātes, nedaudz rīsa un cukurniedru. Tie nav domāti pārdošanai, bet tikai pašu uztura vajadzībām.

Indigo ir iesēts taisnās rindās ar vienādām atstarpēm. Te var redzēt šo augu dažādās attīstības pakāpēs: vienā laukā stādiņi tikko sadīguši virs iesarkanās zemes un to lapiņas izskatās līdzīgas jaunam āboliņam, citur indigo ir jau vairāk nekā divu pēdu garumā, atgādina papardes un lepojas ar gaiši zaļām, plūksnainām lapām, kādas rak­sturīgas lielākajai daļai pākšaugu, tā apliecinot savu piederību pie šās dzimtas. Dažiem augiem jau nobrieduši tauriņiem līdzīgo ziedu pumpuri, bet reti kad tiem ļauts uzplaukt pilnā krāšņumā. Tos gaida cits liktenis, un pļā­vējs nesaudzīgi pārtrauc sārto ziedu nedzīvoto mūžu.

Vīrieši ir tērpušies savās darba drēbēs: platās kok­vilnas biksēs un rupjos, krāsainos kreklos. Galvā viņiem ir no palmu lapām pītas cepures. Vienam otram redz ari švītīgāku apģērbu. Dažiem ķermeņa augšdaļa ir kaila, un viņu melnā āda laistās saulē kā ebenkoks. Sievietes ar saviem svītrainajiem katūna brunčiem un aubītes veidā sasietajiem spilgti rūtotajiem lakatiņiem izskatās košāk ģērbušās. Dažām ir pavisam gaumīgi un glīti tērpi, un turbānveidīgi uzspraustie mati padara tās ļoti pievil­cīgas.

Kā vīrieši, tā sievietes plantācijā tiek nodarbināti indigo apstrādāšanā un krāsas iegūšanā. Daži pļauj au­gus ar sirpjiem un sien kūlīšos, citi nes tos no tīruma uz lielo nojumi. Tur kāds pāris strādnieku samet augus augšējā toverī izmērcēšanai; daži rosās pie citiem tove­riem, novadot ūdeni un to sakuļot; vēl citi ar liekšķerēm sagrābj radušās nogulsnes notecināmos maisos, bet daži jau žāvē tās un taisa krāsu. Katram ir savs pienākums, un šķiet, ka visi strādā ar prieku. Viņi smejas, tērzē, ap­mainās jokiem un dzied, un gandrīz nepārtraukti dzirda­mas viņu jautrās balsis.

Un tomēr viņi visi ir vergi — mana tēva vergi. Viņš apietas ar tiem labi, un pavisam reti pie mums tiek cilāta pletne. Tādēļ ari ļaudis ir tik labā noskaņojumā un priecīgi.

Man spilgti un neizdzēšami iespiedušās atmiņā šīs senās, jaukās ainas. Tā bija mana bērnu dienu pasaule.