Oceola — seminolu virsaitis

96. N OdAĻA OCEOLAS LIKTENIS. NOBEIGUMS

Mēs bijām apmetušies mazā iklajumiņā un sēdējām vienā tā malā. Gaiss šajā jaukajā vietiņā bija pilns tūkstoš puķu smaržām, un mēness lēja lejup sudrabotas gaismas straumi, kas padarīja apkārtni gandrīz tikpat gaišu kā dienā. Augsto palmu lapas, magnoliju vaskai- nie ziedu kausi, dzelteno sandalkoku atvērusies pum­puri — viss bija skaidri saskatāms spožajos mēness staros.

Mēs visi četni — brāļi un māsas — sēdējām kopā, tērzēdami tāpat ka senos laikos, un jaukā ainava dzīvi atsauca atmiņā pagātni.

Taču atmiņas tagad izraisīja tikai skumjas, jo lika domām pievērsties nākotnei. Varbūt mēs visi četri nekad vairs nesatiksimies. Lūkojoties uz nāvei nolemto jau­nekli savā priekšā, es nespēju nodoties priecīgam at­miņām.

Mēs laimīgi bijāim pajājuši garām Kinga fortaui, nesatiekot nevienu balto — dīvaini, ka man vajadzēja baidīties no savējiem! — un tagad vairs nebažījāmies par varbūtēju ienakinieka slēpni vai atklātu uzbrukumu. Indiāņi un Melnais Džeks rosījās ap ugunskuru gandrīz pašā klajuma vidū, gatavodami vakariņas. Virsaitis ju­tās tik drošs, ka nebija pat izlicis sargposteni uz takas. Viņš šķita vienaldzīgs pret jebkurām briesmām.

Bija jau vēla nakts, un mēs taisījāmies atgriezties pie teltīm, kuras indiāņu karavīri bija mums uzstādījuši, kad piepeši izdzirdām mežā savādu troksni. Man tas izklausījās pēc ūdens šņākšanas, it kā stipri lītu lietus vai tālumā šalkotu upes krāces.

Oceola to iztulkoja citādi. Pēc viņa domām, tā bija nepārtraukta lapu švīkstēšana, lielam cilvēku vai dzīv­nieku baram lienot cauri krūmiem.

Mēs tūlīt pielocām kājās un stāvējām, saspringti klausīdamies.

Troksnis nenorima, bet tagad mēs varējām sadzir­dēt arī sausu zaru brīkšķēšanu un ieroču metālisko šķindoņu.

Bija par vēlu atkāpties. Troksnis tuvojās mums no visām pusēm. Apbruņoti vīri ielenca klajumu.

Es paskatījos uz Oceolu. Es domāju, ka viņš metīsies pēc savas šautenes, kas atradās turpat tuvumā. Man par lielu pārsteigumu viņš nekustējās no vietas.

Oceolas nedaudzie pavadoņi jau bija kaujas gata­vībā un atsteidzās pie virsaiša, lai saņemtu pavēles. Viņu žesti un vārdi pauda apņēmību mirt, aizstāvot savu vadoni.

Atbildot uz viņu steidzīgo valodu, virsaitis deva signālu, kas likās visus pārsteidzam. Šauteņu Iaides pēkšņi noslīdēja uz zemes, un karavīri nostājās apatis- kās pozās, it kā būtu atteikušies no sava .nodoma aiz­sargāties.

— Ir par vēlu, — Oceola mierīgā balsī sacīja, — par vēlu! Mēs esam jau pilnīgi ielenkti. Var tikt izlietas, nevainīgas asinis, bet šie uzbrucēji tīko vienīgi pēc ma­nas dzīvības. Lai viņi nāk, tagad es ar prieku to atdošu. Paliec sveika, manā māsa! Ardievu, Rendolf! Ardievu, Virdž… '

Majumi un Virdžīnijas žēlabainie kliedzieni, manis paša nevaldāmās un vairs nenoklusējamās sirdssāpes apslāpēja balsi, kas izrunāja šos satriecošos atvadu vārdus.

Cieši saspiedušies ap virsaiti, mēs neredzējām, kas notika mums apkārt. Visa mūsu uzmanība bija pievērsta viņam, kamēr skali kliedzieni un virsnieku komandas pavēstīja, ka mēs atrodamies kareivju bataljona ielen­kumā. Atskatījušies mēs redzējām, .ka mūs ciešā lokā ieslēdz zili tērpti kareivji, kuru spožie durkļi izveido ap mums necaurejamu barjeru.

Tā kā mūsu pulciņa vīri neizrādīja nekādu pretestību,, (neatskanēja neviens pats šāviens, bija dzirdami vienīgi kliedzieni un tērauda šķindēšana.

Šāvieni rībēja vēlāk, bet tie vairs nenesa nāvi. Tas bija kareivju salūts par godu veiksmīgajai operācijai, kurā izdevās sagūstīt slaveno Oceolu.

Drīz vien viss bija gala. Divu kareivju saturēts, Oceola stāvēja savu 'balto ienaidnieku vidu kā gūsteknis.

Ari visi pārējie indiāņi tika saņemti gūsta, un tad kareivju ķēde mazliet pavirzījās atpakaļ, izveidojot ap gūstekņiem plašāku loku.

Sai brīdī ierindas priekšā ap to vietu, kur stāvēja gūstekņi, parādījās kāds vīrs. Viņš sarunājās ar ko­mandējošo virsnieku. Pēc .apģērba viņu varētu noturēt par indiāni, bet dzeltenā sejas krāsa to noliedza. Viņam galvā bija turbāns un pāri pierei nokarājās trīs melnas spalvas. Tas nebija neviens cits kā Dzeltenais Džeks.

Sis skats satracināja seminolu virsaiti un ar jaunu spēku pamodināja viņa cīņas .sparu. Atsviedis, nost ka­reivjus, it kā tie būtu mazi bērni, Oceola izrāvās no viņu rokām un metās virsū mulatam.

Par laimi pēdējam, Oceola nebija apbruņots. Viņam nebij.a atstāts klāt neviens ierocis — ne pistole, ne duncis, un, kamēr viņš norāva durkli no kāda kareivja šautenes, nodevējs paguva izbēgt.

Virsaitim izlauzās smaga nopūta, redzot, ka nelietis izslīd caur cieši sakļauto karavīru ķēdi un kļūst neaiz­sniedzams viņa atriebībai.

Taču tā bija tikai šķietama drošība. Nodevējam bija lemts mirt, tikai nāve tam piesteidzās no pavisam ne­gaidītas puses.

Kad viņš tur tā stāvēja aiz karavīru loka, pavērsis seju pret gūstekņiem, no aizmugures redzēja zogamies tam klāt kādu tumšu stāvu. Tā bija sieviete — majestā­tiskā sieviete, kuras skaistums bija saskatāms pat mē­ness gaismā, kaut gan neviens šobrīd nepamanīja ne viņu pašu, ne viņas daiļumu. Vienīgi gūstekņi, kas at­radās ar sejām pret to pusi, redzēja viņas tuvošanos.

Sī aina ilga tikai 'dažas sekundes. Sieviete pielavī­jās cieši klāt mulatam, un uz mirkli viņas rokas it kā ■apvijās tā kaklam.

Mēness gaismā kaut kas pavizēja ar metalam līdzīgu spīdumu. Tas bija nāves ierocis — drausmīgā klaburčūska.

Skaidri varēja sadzirdēt spalgo čūskas tarkšķi, un tūlīt pēc tam atskanēja mežonīgs šausmu kliedziens, kad tās upuris juta auksto rāpuli pieskārāmies savam kaklam un asos zobus iecērtamies miesā.

Sieviete spēji atrāva čūsku un, pacēlusi tās vizuļo­jošo ķermeni pār galvu, skaļi iesaucās:

— Neskumsti, Oceola! Tu esi atriebts! Chitta mičo ir tevi atriebis!

To pateikusi, sieviete ātri aizslīdēja projām un, iekāms pārsteigtie šās ainas liecinieki paguva viņu aiz­turēt, bija jau nozudusi starp krūmiem.

Šausmu pārņemtais mulats grīļodamies stāvēja uz vietas bāls un pārbiedēts, nedabiski izvalbītām acīm. Viņam apkārt sapulcējās 'kareivji un pūlējās kaut kā palīdzēt. Izmēģinājās gan ar šaujamo pulveri, gan ta­baku, bet neviens nezināja līdzekli, kas spētu viņu iz­dziedēt.

Ievainojums izrādījās nāvīgs, un otrā dienā jau pirms saulrieta mulats bija beidzis dzīvot.

Ar Oceolas sagūstīšanu karš vēl nebeidzās, bet es tajā vairs nepiedalījos. Indiāņi turpināja cīnīties arī pēc viņa nāves, kas sekoja dažas nedēļas vēlāk. Viņam nepiesprieda nāves sodu kara tiesa, jo viņš nebija dum­pinieks un baudīja ,kara gūstekņa tiesības. Jauno vir­saiti pieveica slimība, kuras iznīcinošo spēku viņš pats jau sen apzinājās. Varbūt gūsts paātrināja viņa nāvi. Nebrīve salauza Oceolas lepno garu, un līdz ar to ātrāk gāja bojā miesīgais .satvars, kurā tas mita.

Nāves stundā ap viņu stāvēja kā draugi, tā ienaid­nieki un klausījās viņa pēdējos vārdos. Visi raudāja. Lūkojoties uz mirstošo seminolu virsaiti, neviens ne­spēja novaldīt asaras, un daudziem kareivjiem acis kļuva mitras, dzirdot klusināto bungu rīboņu pie cildenā Oceo­las kapa.

Galu gala izrādījās, ka manas untumainās māsas sirdi bija iekarojis dzīvespriecīgais kapteinis Gallagers. Pagāja vēl krietni ilgs laiks, iekams es atklāju šo viņu noslēpumu, kas ienesa .skaidrību daudzos man līdz tam neizprotamos notikumos, uin es bijiu 4ā saskaities uz abiem mīlētājiem par savu attiecību slēpšanu, ka gan­drīz vai atteicos dalīt ar viņiem mantoto plantāciju.

Kad beidzot es to toimēr izdarīju, — Virdžī.nijas pa­šas draudu, ne viņas aizbildņa spiests, — tad plantā­cijas labāko daļu paturēju sev un Majumi.

Vecās mājas vieta palika mums, un drīz vien tur pacēlās jauna dzīvojamā ēka — piemērots šķirstiņš dārgakmenim, .kas tajā bija glabājams.

Man tagad piederēja vēl otrs īpašums — vecā, skaistā spāņu plantācija pie Tupelo upes, un bija vaja­dzīgs kāds cilvēks vai — vēl labāk — «uzticams precēts pāris ar labu raksturu», kas tur saimniekotu.

Kas gan šim nolūkam būtu piemērotāki par Melno Džeku un Violu, kuri visā pilnībā atbilda iepriekš minē­tajām prasībām?

Vēl manā rīcībā bija .kāds dzimtīpašums, gan ļoti mazs. Tas atradās pašā purvāja malā, kur apaļa kla­juma vidū stāvēja baļķu būda. Taču tur jau dzīvoja rentnieks, kas gan renti man nemaksāja, bet kuram es ne par kādu naudu nebūtu uzteicis. Tas bija vecs aliga­toru mednieks, vārdā Hi.kmens.

Otrs viņa amata brālis, vārdā Vezerfords, dzīvoja turpat netālu kaimiņu plantācijā, bet abi večuki daudz biežāk bija kopā nekā katrs savās mājās.

Viņi abi savā mūžā bija pieredzējuši daudz briesmu un grūtumu, cietuši gan no lāču nagiem, aligatoru žok­ļiem un astēm, gan indiāņu tomahaukiem. Draugu pul­ciņā viņi labprāt stāstīja par saviem piedzīvojumiem un daudzkārtējo izglābšanos no gandrīz drošas nāves, un bieži vien dzirdēja abus apgalvojam, ka «visbriesmī­gākā ķeza, no kuras tiem izdevies tikt laukā ar veselu ādu, bijis degošais nolādēto slotu priežu mežs, kurā tos ielenkuši kādi desmit tūkstoši sarkanādaino».

Taču viņi bija laimīgi izglābušies arī toreiz un dzī­voja vel ilgi, lai varētu pastāstīt citiem šo notikumu krietni vien izpušķotu ar izdomas bagātiem pārspī­lējumiem.