Oceola — seminolu virsaitis

87. NODAĻA TIEšā UGUNS IELENKUMā

Saļimstot mana pēdējā doma bija, ka mana dzīve ir beigusies, ka pēc dažām sekundēm manu ķermeni ap­skaus liesmas un es iešu bojā briesmīgā nāvē.

Šī doma lika man vēl nevarīgi iekliegties, un tai pašā mirklī es zaudēju samaņu. Es nejutu vairs absolūti nekā, it kā būtu jau miris, un, ja tajā brīdī mani būtu skā­rušas liesmas, es to nebūtu jutis. Droši vien es būtu sa­dedzis un pārvērties pelnos, vairs neciezdams nekādas sāpes.

Es biju kā miris, bet mani vēl varēja atgriezt dzīvē, un, par laimi, tuvumā atradās atdzīvināšanas līdzeklis un arī kāds, kas to pielietoja.

Kad es atguvu samaņu, mana pirmā sajūta bija, ka esmu līdz kaklam ūdenī. Es atrados dīķī pusguļus,

manas kājas un ķermenis bija zem ūdens, tikai galva virspusē, atbalstīta pret krastu. Kāds cilvēks, pats līdz pusei ūdenī, bija noliecies pār mani. Es drīz vien pilnīgi atģidos un pazinu viņu — tas bija mans uzticamais nē­ģeris. Viņš taustīja manu pulsu un klusēdams nopietni raudzījās man sejā.

Kad es atvēru acis un atbildēju viņa skatienam, Mel­nais Džeks priecīgi iekliedzās:

— Nudie, massa Džordž, jūs ir dzīvs! Slavēts dies, jūs ir dzīvs! Nezaudējiet dūšu, jaunais massa, jūs ne­mirsiet, jūs droši paliksiet dzīvs!

— Es ceru, Džek, — es atbildēju vārgā balsī, bet, lai cik tā bija nespēcīga, mans uzticamais biedrs sāka gavi­lēt priekā un turpināja mani uzmundrināt.

Tagad es jau spēju pacelt galvu un paskatīties ap­kārt. Manām acīm pavērās baismīga aina, un, lai to ap­lūkotu, gaismas bija papilnam.

Mežs vēl arvien bija liesmās un dega ar nemitīgu, pērkonam vai stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kurai pie­jaucēs šņācoši trokšņi un skaļi sprakšķi, kas atgādināja musketu šāvienus. Varētu iedomāties, ka indiāņi tur­pina mūs apšaudīt, bet tas nebija iespējams. Visu apri­jošais ugunsgrēks, izplezdams savu loku, noteikti jau sen bija piespiedis viņus atkāpties.

Liesmas tagad bija mazākas nekā pirmīt un arī dūmu gaisā mazāk. Sausās skujas bija ātri pārvērtušās pelnos un sadegušo zaru atliekas nokritušas zemē, iz­veidodamas tur kvēlojošu ogļu paklāju.

No tā augšup pacēlās garie stumbri ar lielāko zaru stumbeņiem, visi liesmu apņemti. Sačervelējusies, pus- nolobījusies miza bija ātri aizdegusies, un sveķainā koksne viegli padevās liesmām. Daudzi koki jau dega dziļi iekšienē un izskatījās kā milzīgas kolonas no sar­kani nokaitētas dzelzs. Skats bija briesmīgs un atgādi­nāja pārdabisku pekles ainu.

Arī sajūta bija tāda, ka varēja iedomāties sevi atro­damies pazemes valstībā. Karstums bija neciešams, viss gaiss virmoja no strāvojošā siltuma. Man mati uz gal­vas bija sačokurojušies, āda šķita pārklājusies tulznām, un gaiss, ko es ieelpoju, līdzinājās no lokomotīves ven­tiļa izplūdušam tvaikam.

Instinktīvi es palūkojos -apkārt, meklēdams savus biedrus. Neliela grupiņa, kāds ducis vai vairāk, atradās klajumā pie pašas dīķa malas, bet tur nebija visi. Mūsu taču bija ap piecdesmit. Kur gan pārējie? Vai viņi būtu gājuši bojā liesmās? Kur viņi ir?

Mehāniski es izteicu skali šo jautājumu.

— Tur, massa, — Džeks atbildēja, norādīdams uz leju. — Viņi visi dzīvi, man domāt, ka visi.

Es palūkojos uz dīķi un ieraudzīju virs ūdens trīs dučus tumšu ovālu — tās bija manu biedru galvas.

Tāpat kā manējais, viņu ķermeņi bija iegremdēti ūdenī, gandrīz visiem līdz kaklam. Viņi bija salīduši dīķī, lai paglābtos no dūmiem un neciešamā karstuma.

Bet pārējie, tie, kas atradās krastā? Kādēļ arī viņi nebija rīkojušies tikpat gudri? Kādēļ viņi vēl arvien stāvēja drausmīgajā karstumā un dūmos, kas vāliem vēlās no degošā meža?

Dūmi tagad bija kļuvuši gaišāki un vieglāki. Cauri tiem skaidri varēja redzēt vīru stāvus, palielinātus tā­pat kā miglā. Kā milži viņi kustējās šurp un turp, un šautenes viņu rokās izskatījās nedabiski lielas.

Vīru kustības pavadīja enerģiski žesti, un visa viņu izturēšanās liecināja par ārkārtīgu satraukumu. Tas šā­dos apstākļos bija pilnīgi saprotams. Es redzēju, ka tur bija mūsu grupas vadoši'e vīri, to skaitā arī Hikmens un Vezerfords, kas abi sparīgi žestikulēja. Acīm redzot viņi apspriedās, kā mums tālāk rīkoties.

Tāds bija mans pirmais iespaids, bet, ielūkojies uzmanīgāk, es sapratu, ka esmu maldījies.

Tur nenotika apspriede par mūsu turpmākajiem plā­niem. Brīžiem, kad degošo priežu sprakšķēšana kļuva klusāka, es varēju sadzirdēt viņu balsis. Tās liecināja, ka vīri ir iekarsuši nežēlīgā strīdā, jo sevišķi Hikmens un Vezerfords, kuri runāja abi reizē un, pēc toņa sprie­žot, bija par kaut ko briesmīgi sašutuši.

Šai mirklī dūmu mākonis aizvēlās sānis un atklāja skatienam otru grupiņu, kas atradās tālāk no dīķa ma­las. Tur bija seši cilvēki — trīs un atkal trīs, un es ievē­roju, ka abus vidējos, cieši sagrābuši, turēja malējie. Tā­tad šie divi bija gūstekņi!

Vai tie bija indiāņi? Divi no mūsu ienaidniekiem, kas ugunsgrēka izraisīta apjukuma laikā ieklīduši klajumā un sagūstīti?

Tā bija mana pirmā doma, bet šai mirklī kāda liesmu strēle, uzšaudamās augšup starp koku galotnēm, pielēja klajumu ar spožu gaismu. Tagad šī grupa bija redzama tikpat skaidri kā dienā. Man vairs nevajadzēja minēt, kas ir šie gūstekņi. Es ieraudzīju viņu sejas — krīta bal­tas aiz bailēm, bez vienas asins lāsītes. Pat sarkanā gaisma nespēja tās padarīt sārtākas, taču neparastais bālums man netraucēja pazīt šo cilvēku vaibstus. Tie bija Spenss un Viljanīss.