Oceola — seminolu virsaitis

12. NODAĻA BARGS SPRIEDUMS

Šie ārkārtējie notikumi, protams, izraisīja satrauku­mu arī ārpus mūsu plantācijas robežām. Gar upes krastu cita aiz citas atradās vesela virkne plantāciju, kas izvei­doja mūsu «koloniju». Vēsts par mulata ļaundarībām aplidoja to zibens ātrumā. Jau pēc kādas stundas no visām pusēm uz mūsu māju plūda baltie cilvēki. Daži nāca kājām — tie bija nabadzīgie mednieki, kas dzīvoja uz. lielo plantāciju robežām; citi — paši plantatori vai viņu uzraugi — ieradās jāšus. Visiem līdz bija ieroči — šautenes un pistoles. Nezinātājs varētu nodomāt, ka te uz pārbaudi pulcējas zemessargu nodaļa, taču, ielūkojoties vīru nopietnajās sejās, radās cits iespaids: drīzāk izska­tījās, ka te lasās kopā pierobežas novada karotāji, saņē­muši-vēsti par indiāņu iebrukumu.

Stundas laikā mūsu pagalmā jau bija vairāk nekā piecdesmit balto vīru — gandrīz visi, kas dzīvoja šai kolonijā.

Ātri vien tika izvēlēta tiesa, kuras priekšā bija jā­stājas Dzeltenajam Džekam. Šī tiesāšana nenoritēja stingri pēc likuma, kaut arī primitīvā veidā tika ievērota viena otra juridiska formalitāte. Šie vīri bija paši savi pavēlnieki, šīs zemes kungi, un šādos gadījumos varēja uz vietas iecelt tiesnesi. Drīz vien izvēle krita uz plan- tatoru Ringoldu, mūsu tuvāko kaimiņu. Mans tēvs at­teicās tiesāšanā piedalīties.

Tiesas process nevilkās ilgi. Fakti bija tikko kā no­tikuši un skaidri. Visu acu priekšā stāvēju es, smagi sa­durts, ar saitē iekārtu roku. Pārējie apstākļi, kas bija noveduši pie šās sadursmes, tika sīki iztirzāti. Par mulata vainu nebija vairs nekādu šaubu. Viņš bija gribējis no­galināt baltos cilvēkus. Spriedums varēja būt tikai viens — nāve.

Bet kāda nāve? Daži balsoja par pakāršanu, taču lie­lākajai daļai no šiem vīriem tas tikās pārāk žēlsirdīgi. Vairākums bija par sadedzināšanu. Arī pats tiesnesis balsoja par bargāko spriedumu.

Mans tēvs lūdza kaut drusciņ iežēloties par vainīgo, vismaz nonāvēt to bez mocīšanas, taču bargie tiesneši uz viņu nemaz neklausījās. Viņi visi pēdējā laikā bija zau­dējuši vergus, tika dzirdēts par daudziem bēgšanas gadījumiem, jo indiāņu tuvums tos iedrošināja uz šādu rīcību. Viņi pārmeta manam tēvam pārlieku mīkstsir­dību — kolonijai vajadzēja brīdinoša piemēra, un par tādu labi varēja noderēt Dzeltenā Džeka bēdīgais gals. Tas būs biedinājums visiem, kas iedomātos rīkoties tāpat kā viņš. Un spriedums skanēja: sadedzināt dzīvu!

Tā viņi nosprieda un tā arī pasludināja.

Uzskats, ka Ziemeļamerikas indiāņi mēdz mocīt savus sagūstītos ienaidniekus, ir dziļi maldīgs. Gandrīz visos gadījumos, kad viņi tiešām izturējušies nežēlīgi, tam par iemeslu ir bijis kāds sens apvainojums, kāds smags pāri­darījums, un mocīšana bijusi tikai atmaksa. Visos laikos cilvēka daba ir padevusies atriebības tieksmēm, un zvē- riskumā tikpat labi var apvainot baltos kā sarkanādainos. Ja Amerikas iekarošanas vēsturi būtu uzrakstījuši indiāņi, tad droši vien par viņu tā saukto nežēlību pasaule do­mātu pavisam citādi.

Jāšaubās, vai visā viņu vēsturē atradīsies tādi gadī­jumi, kur tie būtu rīkojušies tikpat mežonīgi kā baltie cil­vēki attiecībā pret nēģeriem. Daudzi no melnajiem vergiem ir tikuši sakropļoti, spīdzināti, nogalināti par vienu pašu apvainojošu vārdu un par sitienu jau noteikti, jo tāds nu reiz ir likums!

Ja indiāņi ir izturējušies nežēlīgi, tad gandrīz vien­mēr tas noticis aiz atriebības, bet civilizētie tirāni ir likuši mocīt cilvēkus pat bez šā daļēji attaisnojošā iemesla. Un ari viņu atriebība nav bijusi tā dabiskā dziņa, kam cilvēks ļauj vaļu, jūtot lielu pāridarījumu, bet gan drīzāk zemiskas dusmas, ar kādām gļēvs despots mēdz vērsties pret vājāko, kas atrodas viņa varā.

Dzeltenā Džeka noziegums bija smags, un viņš, bez šaubām, bija pelnījis nāvi. Taču tiesnešiem ar to nepie­tika, tie gribēja, lai viņš mirtu mokās.

Mans tēvs un vēl daži pret to protestēja, taču veltīgi. Viņi neko nevarēja iespēt pret vairākumu. Briesmīgais spriedums tika pieņemts, un bargie lēmēji tūlīt sāka ga­tavoties tā izpildīšanai.

Džentlmeņa mājas pagalmā šādas lietas nemēdz darīt, sodīšanai vajadzēja notikt kaut kur tālāk, un drīz vien ezera malā kādu gabaliņu no mājām tika atrasta piemērota vieta. Turp aizveda noziedznieku, kam, pro­tams, sekoja viss pūlis.

Pāris simt jardu atstatumā no krasta kā soda vietu izvēlējās kādu koku, pie kura tad nu bija jāpiesien nāvei nolemtais un apkārt viņam jāsakrauj pamatīgs sārts.

Mans tēvs negribēja būt klāt soda izpildīšanā, un no mūsu ģimenes es vienīgais sekoju pārējiem. Mulats ieraudzīja mani un sāka nikni lamāties. Viņš pat izsmēja mani par sadurto roku, lepodamies, ka spējis to izdarīt. Acīm redzot Dzeltenais Džeks mani uzskatīja par vienu no saviem lielākajiem ienaidniekiem. Protams, es biju tas, kas nejauši redzēja viņa noziegumu, un mana liecība bija izšķirošā viņa notiesāšanā, taču es nekāroju atrieb­ties. Tā nebija mana griba, ka viņu gaidīja tik šausmīgs liktenis, vismaz mokas es būtu viņam aiztaupījis.

Mēs nonācām soda vietā. Vīri jau vāca kopā malkas bluķus un krāva tos ap koka stumbru, citi sāka kurināt uguni. Daži jokoja un smējās, un vienu otru dzirdēja iz­runājamies naidīgi par visu krāsaino rasi.

Jaunais Ringolds izrādīja sevišķu rosību. Tas bija trakulīgs jauneklis, gandrīz jau vīrs, skarbs un nežēlīgs pēc dabas kā visi viņa ģimenē.

Es zināju, ka jaunais kaimiņš nav vienaldzīgs pret manu māsu Virdžīniju. Es bieži vien biju novērojis, ka viņš pievērš tai īpašu uzmanību un ir greizsirdīgs uz katru, kas Virdžīnijai tuvojas. Viņa tēvs bija bagātākais plantators visā mūsu kolonijā, un dēls, lepodamies ar savu stāvokli, iedomājās, ka ir gaidīts viesis ikvienā mājā. Man šķita, ka Virdžīnijai viņš diez kā nepatika, taču droši apgalvot es to nevarēju. Un kaut ko jautāt būtu bijis pārāk nesmalkjūtīgi, jo mazā dāma sevi uzska­tīja jau par pieaugušu.

Ringolds nebija ne skaists, ne patīkams, taču par dumju viņu nevarēja saukt. Kā to parasti mēdz darīt bagātnieku dēli, viņš izturējās kundziski pret visiem ze­mākas kārtas ļaudīm un bija jau ieguvis atriebīga cilvēka slavu. Bez tam viņš dzīvoja visai izlaidīgi un pārāk bieži šaubīgās kompānijās tika redzēts meža krodziņā, sarī­kojot gaiļu cīņas.

Man viņš nepatika. Es ar viņu nedraudzējos un ne jau tāpēc, ka viņš bija vecāks par mani, — man vienkārši nepatika viņa raksturs. Taču mans tēvs un māte domāja citādi — viņi abi vienmēr laipni uzņēma jauno Ringoldu un aicināja biežāk mūs apciemot. Iespējams, ka mani vecāki vēlējās viņu redzēt kā savu nākamo znotu. Viņi nesaskatīja tā sliktās īpašības, jo zelta spožums nereti apžilbina cilvēkiem acis.

Sis jauneklis bija viens no visrosīgākajiem ļaužu pulkā un sparīgi gatavojās mulata sodīšanai. Viņa de­dzību daļēji varēja izskaidrot ar iedzimto tieksmi uz ne­žēlību. Viņi abi ar tēvu bija pazīstami kā bargi saim­nieki, un ikviens kolonijas vergs uzskatīja, ka nevar būt ļaunāka likteņa kā tikt pārdotam uz Ringoldu plantāciju.

Bet jaunā Ringolda uzkrītošajai rosībai bija arī vel citi motīvi — viņš iedomājās, ka izturas ļoti bruņnieciski, šādi izrādīdams savu draudzību mūsu ģimenei un jo sevišķi Virdžīnijai. Taču viņš maldījās. Nevienam no mums nepatika šī nevajadzīgā nežēlība pret noziedznieku, un manas labsirdīgās māsas smaidu viņš ar to gan ne­būtu izpelnījies.

Šeit bija arī jaunais metiss Pauels. Izdzirdis pakaļ­dzīšanās sacelto troksni un ļaužu klaigāšanu, viņš bija atgriezies un tagad stāvēja barā un skatījās, bet saga­tavošanas darbos nepiedalījās.

Šai brīdī jaunais Ringolds ieraudzīja indiāņu jaunekli, un es pamanīju, ka viņa acīs iedegas dīvaina izteiksme. Viņš jau zināja visos sīkumos, kas bija noticis, un melnīg­snējā puisī pazina drosmīgo Virdžīnijas dzīvības glābēju. Taču viņš neuzlūkoja to ar pateicību. Nicīgi saviebtās lūpas skaidri liecināja, ka Ringolda krūtīs pamodušās pavisam citas jūtas, un rupjie vārdi, kas sekoja, to ap­stiprināja.

— Ei, sarkanādainais! — viņš uzkliedza jaunajam indiānim. — Vai tikai tu arī neesi iejaukts šajā lietā? Vai dzirdi, sarkanādainais!

— Sarkanādainais! — metiss sašutis iesaucās un lepni nostājās pretī savam apvainotājam. — Tu mani sauc par sarkanādaino? Manai ādai ir labāka krāsa nekā tavējai, tu dzeltenais bālģīmju lempi!

Ringoldam patiešām bija dzeltenīga sejas krāsa, un apvainojums trāpīja vārīgā vietā. Tas iedarbojās kā pulverim pielikta uguns, taču pirmajā momentā Ringolds bija tik pārsteigts par indiāņa pārdrošību un arī sanik­nots, ka nespēja izteikt ne vārda.

Citi aizsteidzās viņam priekšā, iesaukdamies:

— Ak kungs! Un tā runā indiānis!

— Atkārto to vēlreiz! — kliedza Ringolds, tikko bija kaut cik atģidies.

— Atkārtošu, ja tu vēlies — dzeltenais bālģīmju lempi! — sauca metiss, īpaši uzsvērdams pēdējos vārdus.

Viņš tikko paguva to izteikt, kad atskanēja Ringolda pistoles šāviens, taču lode netrāpīja mērķi. Nākošajā mirklī viņi abi metās uz priekšu un sagrāba viens otru aiz rīkles.

Saķērušies pretinieki novēlās zemē, bet metisam bija tā priekšrocība, ka viņš atradās virsū. Droši vien viņš būtu ātri ticis galā ar savu balto ienaidnieku, jo gaisā jau pazibēja triecienam pacelts dunča asmens, taču pē- deja bridi kāds to viņam izsita no rokas. Ļaužu pūlis metas uz kautiņa vietu un izšķīra, abus pretiniekus.

Daži skaļi izteica savu sašutumu par indiāņu jaunekļa rīcību un pieprasīja sodīt viņu ar nāvi. Taču citi ķildas aculiecinieki, kam bija vairāk izpratnes par godīgu un negodīgu izturēšanos, neraugoties uz Ringolda varenību, negribeja to pieļaut. Es apņēmos aizstāvēt metisu, cik vien tas būs manos spēkos.

Grūti pateikt, kāds būtu bijis šā strīda iznākums, jo pašā kritiskākajā brīdī to pārtrauca kliedzieni, kas vēs­tīja, ka aizbēdzis Dzeltenais Džēks!