Oceola — seminolu virsaitis

37. N O D A Ļ A PĒDĒJĀ SAPULCE

Viss bija tāpat kā vakar: karaspēks cieši saslēgtās rindās kā zila, tēraudā mirdzoša siena, virsnieki pilnā parādes tērpā ar spīdošiem uzplečiem, centrā ģenerālis un ap viņu štāba virsnieki visā savā spožumā, cieši aiz­pogātos formas svārkos; tiem pretī — virsaišu pusloks, kam aizmugurē koncentriskās rindās sastājušies kara­vīri, spalvām izgreznojušies, izkrāsojušies un eksotiski gleznaini; turpat tuvumā redzami zirgi, daži apsegloti un zviedz, citi piesieti un mierīgi ganās; indiāņu sievie­tes savos garajos brunčos skraida šurp turp, maurā ro­taļājas zēni un m,azuļi; pāri kareivju ierindai plīvo ka­rogi, virs sarkanādaino karavīru galvām plandās semi- nolu karogi un vimpeļi; dārd bungas, spalgi skan taures.

Aina bija impozanta, bet tomēr ne tuvu tik iespai­dīga kā iepriekšējā dienā. Vērīga ,aos uzreiz pamanīja, ka virsaišu pusloks sarāvies mazāks un indiāņu kara­

vīru rindas kļuvušas gandrīz uz pusi retākas. Sapulce vairs neatstāja (grandiozu iespaidu, šodien te bija tikai tāds viduvējs pūlis, tā ka visiem pietika vietas virsaišu tuvumā.

Uzreiz bija redzams, ka daudzi virsaiši nav ieradu­šies. Karaļa Onopas te nebija. Britu misiņa kronis — karaliskās varās spožais simbols, kas vakar uzkrītoši bija rēgojies pusloka centrā, — vairs nebija saskatāms. Trūka arī Holatas Miko un citu mazāk ievērojamu vir­saišu, un vienkāršo karavīru sarukušās rindas liecināja, ka šie virsaiši aizveduši līdz arī savus ļaudis. Lielākā daļa no klātesošajiem indiāņiem, kā likās, piederēja Omatlas, Melnā Māla un Ohalas klaniem.

Es redzēju, ka kopā ar saviem karavīriem šeit bija arī Hoitl-metti, Arpiuki, nēģeris Ābrams un Pošaila — punduris. Bet viņi taču nebūs palikuši, lai parakstītu līgumu?

Es pārlaidu skatienu virsaišiem, meklēdams Oceolu. Cilvēku ar tādu augumu un seju nebija grūti ieraudzīt. Viņš stāvēja kā pēdējais tagad sarukušā virsaišu loka pašā kreisajā malā. Pēc sava stāvokļa viņš bija viszemā­kais, bet tas nenozīmēja, ka tāpēc viņam tieši tur būtu bijis jānostājas. Varbūt viņš šo necilo vietu bijia izvēlē­jies aiz sev tik raksturīgās neiebildības un vienkāršības. Oceola patiešām bija visjaunākais no virsaišiem un pēc savas izcelšanās varēja mazāk pretendēt uz pavēlnieka tiesībām nekā pārējie, taču, redzot, kā viņš tur stāvēja, kaut ,arī pašā malā, ikviens gribot negribot juta, ka šis vīrs ir viisu vadonis.

Tāpat kā iepriekšējā dienā, Oceolas izskatā nebija nekā no bravūrības. Viņa poza, kaut gan stalta un cēla, bija brīva un nemākslota. Rokas sakrustotas virs pla­tajām krūtīm, ķermeņa svars balstās uz vienas kājas, etra viegli pavirzīta sānis, sejā miers, un brīžiem vaib­stos pavīd gandrīz vai maiguma izteiksme. Viņš izskatījās gluži kā Apolons vai, nemeklējot salīdzinājumus mitolo­ģijā, kā labi audzināts džentlmenis, kas gaida kādu cere­moniju, kurā tam jābūt vienkārši skatītājam. Līdz šim vēl nebija noticis nekas tāds, kas viņu uztrauktu, vēl nebija atskanējuši vārdi, kuri spētu pamodināt šķietami snaudā iegrimušo garu.

Nepaies ilgs laiks, un nebūs vairs šās miera apdves­tās pozas, šo maigo smaidu nomainīs skarba dusmu iz­teiksme.

Raugoties Oceolas sejā, bija grūti iedomāties šādas pārvērtības iespēju, un tomēr uzmanīgs vērotājs saskatī­tu, ka visa viņa būtne ir kā rāmas debesis pirms tuvojo­šās vētras, kā kluss okeāns, kas vienā mirklī var saban- goties aukas brāzmā, kā guļošs lauva, kurā mazākais iz­aicinājums spēj pamodināt nevaldāmu niknumu.

Dažas minūtes, kas bija palikušas līdz sapulces svinī­gai atklāšanai, es nenovērsu acis no jaunā virsaiša. Arī citi raudzījās uz viņu. Šodien Oceola atradās daudzu klātesošo uzmanības centrā, bet es viņu vēroja ar īpašu interesi.

Es gaidīju, vai viņš ar skatienu vai galvas mājienu neliks manīt, ka ir mani pazinis, taču veltīgi. Pāris reižu viņa acis apstājās pie manis, bet tad skatiens aizslīdēja tālāk, it kā es būtu tikai viens no daudziem viņa balto ienaidnieku pūlī. Šķita, ka viņš mani vairs neatceras. Vai tas tiešām tā bija, vai arī, aizņemts ar svarīgākām do­mām, viņš vienkārši mani nepamanīja?

Es ļāvu skatienam aizklīst tālāk, pāri līdzenumam, uz indiāņu telšu pusi, kur grupiņās stāvēja sievietes, un uzmanīgi nopētīju tās citu pēc citas.

Man likās, ka es viņu vidū redzu ārprātīgo karalieni, kas šķita atrodamies pārējo uzmanības centrā. Manas ce­rības Hadž-Evas tuvumā ieraudzīt meiteni, par kuru viņa bija vakarnakt runājusi, izrādījās veltīgas. Neviens no sieviešu stāviem nelikās man pazīstams, tās visas izska­tījās pārāk tipiskas indiānietes, pārāk mazas vai pārāk lielas, pārāk pilnīgas vai pārāk kalsnas. Viņas tur nebija. Pat garajos, vaļīgajos indiāniešu brunčos es pazītu Majumi brīnišķīgo augumu, ja vien tas nebūtu izmai­nījies.

Ja nebūtu izmainījies … Šī piebilde jūs pārsteidz. Jūs jautājat: kādēļ izmainījies? Vai /tā-pēc, ka viņa pa šiem gadiem būs uzziedējusi visā savā plaukumā? Nē taču, šai dienvidu klimatā meitene ātri kļūst par pieaugušu sievieti.

Jeb vai es baidījos, ka viņa varētu būt novājējusi aiz slimības vai bēdām? Arī tas ne.

Es nevaru izskaidrot aizdomas, kas mani mocīja un bija radušās, dzirdot nejaušu sarunu. Šis niekkalbis, kas vaikardien tik jautri čivināja, bija ielējis indi manā sirdī. Taču nē, tā nevarēja būt Majumi. Viņa bija pārāk nesa­maitāta. Ak, kādēļ es tā trakoju! Mīlestība nav grēks. Ja arī tā patiešām būtu Majumi, tad viņa neko nav noziegu­sies, viņš vienīgais ir vainīgs.

Es esmu te vāji aprakstījis mokas, ko pārdzīvoju pēc šīs nelaimīgās sarunas noklausīšanās. Visu iepriekšējo dienu tā bija man sagā.dājusi patiesas ciešanas. Es atra­dos tajā kļūmīgajā stāvoklī, kad cilvēks ir dzirdējis par daudz un par maz.

Jūs droši vien nebrīnīsieties, ka Hadž-Evas vārdi mani iepriecināja. Tie izkliedēja manas necienīgās aizdomas un deva jaunas cerības. Taisnība, viņa neminēja meitenes vārdu, kamēr es pats to nosaucu, bet uz ko citu gan va­rēja zīmēties viņas vārdi: «Nabaga meža putniņš, viņas sirds asiņos un sa lūzīs!» Viņa runāja par Uzlecošo Sau­li —tas bija Oceola. Kura cita varēja būt šī «haintclitz», ja ne Majumi?

Bet varbūt tas bija tikai aizgājušo dienu stāsts, pa­gātnes ainas, kas dziļi iespiedušās ārprātīgās smadzenēs un vēl arvien dzīvoja viņas atmiņā? Tas bija iespējams. Hadž-Eva toreiz zināja, ka mēs draudzējamies, un bieži vien bija mūs satikusi uz salas, jo ārprātīgā karaliene prata izveicīgi irties savā laiviņā un jāt uz sava mežo­nīgā zirga, varēja nokļūt visur un nokļuva visur.

Varbūt tās bija tikai atmiņas par šīm laimīgajām die­nām, kas lika viņai tā runāt, savā aptumšotajā apziņā sajaucot pagātni ar tagadni. Lai dievs pasarga!

Šī doma mani satrauca, bet ne uz ilgu laiku, jo es centos to atvairīt. Es pieķēros patīkamākajai varbūtībai. Hadž-Evas vārdi bija saldi kā medus un deva man spēku pārvarēt bailes, kas varbūt citos apstākļos, atklājot sa­zvērestību pret manu dzīvību, būtu mani sagrābušas. Zi­not, ka Majumi ir mani mīlējusi un vēl arvien mīl, es būtu varējis droši skatīties acīs vēl simtreiz lielākām briesmām. Tikai ļoti gļēva sirds nekļūst drosmīga mīles­tības ietekmē. Skaistas mīļotās smaida uzmudināts, pat bailīgais var būt drošsirdīgs.

Man blakus stāvēja Erenss Ringolds. Ļaužu drūzmā musu drebes saskarās. Mēs pat pārmainījām dažus vār­dus.

Viņš izturējās pret mani vēl pieklājīgāk nekā parasti, vel draudzīgāk! Šoreiz jaunā plantatora vārdos bija ma­zāk jūtams viņam raksturīgais cinisms, bet, kad es ielū­kojos viņam sejā, tā acīs pavīdēja bailes un viņš nodūra skatienu.

Neraugoties uz to, viņam nebija ne mazāko aizdomu, ka es zinu, ka stāvu plecu pie pleca ar cilvēku, kurš grib mani nogalināt.