Oceola — seminolu virsaitis

67. NODAĻA UITLAKUCI KAUJA

Pilnvarotā noslepkavošana prasīja tūlītēju .atmaksu. Nekavējoties pa dažādiem ceļiem ,uz Dreina fortu tika nosūtīti ziņneši, no kuriem daži krita ienaidnieka rokās, bet pārējie laimīgi nonāca galā un pavēstīja, kas noticis.

Jau nākošās dienas rītausmā vairāk nekā tūkstoš vīru liela armija kaujas gatavībā devās Amazuras vir­zienā. Ekspedīcijas nolūks bija uzbrukt naidīgo indiāņu ģimenēm — viņu tēviem un mātēm, sievām, māsām un bērniem, kuru paslēptuvi lielā Uitilakuči dumbrāja vidū ģenerālim bija izdevies uzzināt. Bija nolemts viņus sa­gūstīt, ja tas būs iespējams, un paturēt kā ķīlniekus, lai •tādā veidā piespiestu indiāņu karavīrus padoties.

Kopā iar visiem oitiem, bez kuriem fortā varēja iz­tikt, es saņēmu pavēli piedalīties šai operācijā un devos līdz karaspēkam. No apkārtējo sarunām es drīz vien uz­zināju kareivju noskaņojumu. Viņiem nepavisam nene­sās prāts ņemt indiāņus gūstā. Sašutuši par neseno uz­brukumu forta pievārtē un vēl vairāk saniknoti par tā saukto «Deida asinspirti», viņi pat nedomāja noņemties ar gūstekņiem, bet bija gatavi bez žēlastības apkaut visus pēc kārtas — jaunus un vecus, sievietes un bērnus.

Man kļuva nelabi, jau iedomājoties vien drausmīgo slaktiņu, kāds bija paredzams. Šo nelaimīgo ģimeņu uzturēšanās vieta bija noskaidrota, indiāņu izlūki, kas to zināja, veda mūs tieši uz turieni. Kas gan mūs varēja aizkavēt?

Uzbrukumam vajadzēja pārsteigt indiāņus. Bija sa­ņemtas ziņas, ka seminolu karavīri vai vismaz lielākā daļa no tiem pašreiz atrodas kādā tālākā sirojumā, pie tam citā rajonā, tā ka mēs ceļā ar viņiem nevarējām sastapties. Mums vajadzēja iebrukt ligzdā ērgļu prom­būtnes laikā, tādēļ karaspēks virzījās klusi un pa no­maļām taciņām.

Vēl dienu iepriekš mūsu kareivjiem šis uzdeveims būtu licies viegli veicams — nekas vairāk kā satraucoša izprieca bez jebkādām briesmām, bet vēsts par Deida sakāvi bija iedarbojusies uz viņiem ar maģisku spēku, reizē tos saniknojot un arī iebiedējot. Pirmoreiz viņi sāka just kaut ko līdzīgu respektam ipret savu ienaid­nieku, un varbūt šīm jūtām piejaucās jau mazliet bai­les. Vismaz nogalināt indiāņi prata.

Garastāvoklis vēl vairāk saplaka, kad ieradās jauni ziņneši no Deida kaujas lauka, atnesdami sīkākas zi­ņas īpar notikušo asinsizliešanu. Ne bez bažām kareivji devās tik dziļi ienaidnieka teritorijas iekšienē, un pat pārdrošie brīvprātīgie turējās kārtīgi ierindā un klusē­dami jāja uz priekšu.

A.p pusdienas laiku mēs sasniedzām Amazuras kras­tus. Lai piekļūtu Uitlakuči dumbrājam, mums vajadzēja šķērsot upi, jo plašais, ar lagūnām izrobotais purvu masīvs, kas nesa šo vārdu, atradās pretējā pusē.

Ģenerālim bija apsolīts, ka mēs upi pāriesim īpa braslu, bet šeit nekāda brasla nebija, un izlūki paši šķita nonākuši neziņā. Vietā, kur mēs sasniedzām upi, tā plūda plata, tumša un dziļa — pārāk dziļa, lai to varētu pār- brist pat mūsu zirgi.

Vai šie izlūki būtu nodevēji un tīšām vestu mūs ne­pareizi? Gandrīz tā izskatījās, bet tas tomēr nevarēja būt. Tiesa, viņi bija indiāņi, bet pārbaudīti un balta­jiem uztioami cilvēki. Bez tam viņi jau bija pietiekami sakompromitējušies patriotu acīs, pie savējiem tos gai­dīja nāve, un mūsu sakāve nozīmētu arī viņu galu.

Kā vēlāk izrādījās, nodevības nebija, viņi vienkārši bija sajaukuši takas un paši nomaldījušies.

Tā bija mūsu laime, ka izlūki mūs aizveda pa ne­pareizu ceļu! Ja viņi nebūtu kļūdījušies, ģenerāļa Klinča armijai nākftos piedzīvot tādu pašu drāmu kā Deidam ar savu nodaļu, tikai daudz plašākā mērogā.

Ja imēs būtu sasnieguši īsto upes pāreju, kais atradās pāris jūdžu lejāk, tad neglābjami uzdurtos ienaidnieka slēpoim. Par šīm lamatām bij.a laikus parūpējies tas pats serninolu vadonis, ikurš tik labi pārzināja kara tak­tiku meža .apstākļos. Ziņas par indiāņu karavīru prom­būtni tālākā sirojumā bij.a tikai kara viltība, viens no pirmajiem Oceolas stratēģiskajiem manevriem.

Šajā brīdī indiāņi jau bijia priekšā tur, kur būtu ieradušies mēs, ja izlūki nebūtu nomaldījušies. Brasls no abām pusēm bija ienaidnieka ielenkts, indiāņu kara­vīri gulēja neredzami, paslēpušies zālē kā čūskas un gatavi mesties uz priekšu, tiklīdz mēs sā.ktu pāriet upi. tā bija ģenerāļa Klinča un viņa armijas laime, ka mūsu. izlūki izrādījās tik nemākulīgi.

Ģenerālis šobrīd to nez'imaja; ja viņš apzinātos briesmu tuvumu, tad droši vien būtu rīkojies citādi. Ta­gad viņš deva pavēli apstāties, un pēc īsas apspriešanās tika nolemts celties pāri upei šai pašā vietā, kur bijām pienākuši.

Tika atrastas dažas veca.s laivas un vairākas indiāņu smailītes. Tās noderēja kājnieku pārcelšanai, bet jāt­nieki varēja upi pārpeldēt uz saviem zirgiem.

Drīz vien bija sanagloti vairāki baļķu plosti, un sākās pārcelšanās. Tā ritēja organizēti un bez kavēk­ļiem, tā ka nepilnas stundas laikā puse karaspēka jau bija pāri upei.

Es biju starp tiem, kas pirmie sasniedza otru krastu, taču nemaz nepriecājos par veiksmīgo operāciju. Mani nomāca ,tias, ka drīz vien būšu spiests piedalīties neaiz­sargātu cilvēku — sieviešu un bērnu apkaušanā, jo, spriežot pēc kareivju noskaņojuma, nekas cits nebija sagaidāms. Tādēļ es jutu lielu atvieglojumu, gandrīz vai prieku, kad izdzirdu cauri mežiem atskanam serninolu mežonīgo kara saucienu — labi pazīstamo «jo-ho-ehī».

To .pavadīja šāvienu dārdi, kuros varēja saklausīt gan šauteņu asos sprakšķus, gan skaļākos musketu rī­bienus, un lodes, kas sāka džinkstēt gaisā un kapāt ap-1 kārtējo koku zarus, liecināja, ka mums nopietni uzbrūk lieli ienaidnieka spēki.

Tā armijas daļa, kas atradās šajā pusē, bija ievēro­jusi piesardzību un ieņēmusi drošas pozīcijas biezajā mežā netālu no upes krasta, itādēļ pirmā indiāņu zalve nenodarīja sevišķu postu, tomēr vairāki krita, un tiem, kuni nebija koku aizsegā, vēl arvien draudēja briesmas.

Karaspēks atbildēja uz indiāņu uguni, tie savukārt nepalika parādā, un sākās savstarpēja apšaudīšanās. Brīžiem tā dārdēja nepārtraukti, brīžiem atsevišķām zalvēm, bet laiku pa laikam apklusa pavisam vai ari norībēja tikai viens otrs šāviens.

Tā tas turpinājās ilgu laiku, ne vienai, ne otrai pusei neciešot lielus zaudējumus, bet bija skaidrs, ka indiāņi ■pameža aizsegā cenšas ieņemt izdevīgākas pozicijas, un proti — mūs ielenkt. Mūsu karaspēks turpretim ne­iedrošinājās izkustēties no vietas, iekā.ms šai krastā nebūs pārcēlušies pārējie. Pēc tam bija paredzēts doties uzbrukumā un tuvcīņā izdzīt indiāņus no viņu paslēp­tuves.

Otra armijas daļa vēl arvien turpināja pārcelšanos. Līdz šim viņus bija aizsargājusi! šai krastā esošo kara­vīru uguns, bet tagad indiāņi izdarīja tādu manevru, kas draudēja izjaukt pārcelšanos un mūsu karaspēka apvienošanos.

Mazliet d ej pus mūsu pozioijām upē iestiepās šaura ze­mes strēmele, izveidodama miniatūru puss>aliiņu. Tas bija smilšu sēklis, radies pretējā straumes pusē virpuļojošā atvara ietekmē. Šī zemes joma bija zemāka par krastu un bez kokiem, tikai pašā tās galā pacēlās tāda kā sa­liņa, ko klāja palmu, ozolu un magnoliju biezoknis.

No mūsu puses būtu bijis ļoti prātīgi ieņemt šo sa­liņu tajā pašā brīdī, kad sākām pārcelšanos, bet ģene­rālis nebija rīkojies pietiekami tālredzīgi. Indiāņi tūlīt .to ievēroja, un, pirms imēs spējām viņus aizkavēt, grupa karavīru jau pārskrēja pāri šaurumam un nozuda bie­zoknī.

Šā veiklā manevra rezultāti tūlīt kļuva acīm redzami. Laivas, kas cēlās pāri upei, straume pienesa .meža klā­tajai saliņai šāviena attālumā* un tagad uz tām no krēs­lainā biezokņa cauri zilam pulvera dūmu mākonim sāka birt ložu krusa, nesdama līdz nāvi. Kareivji cits pēc cita saļima uz plostiem vai arī, pārvēlušies pāri laivas malai, iegāzās ūdenī ar smagu blīkšķi, 'kas liecināja, ka viņi vair.s nav dzīvi. Mēs no šā krasta sparīgi apšaudījām biezokni, taču nespējām izsist no pozicijām drosminieku pulciņu, kuri bija to ieņēmuši.

Mēs zinājām, ka viņu tur nav daudz, jo redzējām tos skrienam pāri šaurumam, bet acīm redzot tie bija izla­sīti vīri, visi pirmklasīgi šāvēji. Katra viņu lode trāpīja mērķi.

Tas bija ārkārtīgi uztraucošs brīdis. Krastā kauja ritēja vienlīdzīgā^, jo abas puses cīnījās koku aizsegā un cieta apmēram vienādus un diezgan niecīgus zaudē­jumus, bet šī grupa uz saliņas viena pati nogalināja vairāk mūsējo nekā visi pārējie indiāņi kopā.

Nebija citas izejas kā izsist viņus no turienes, ar durkļiem izdzīt tos no biezokņa. Tāds vismaz tagad bija virspavēlnieka plāns.

Tas likās pilnīgi bezcerīgi. Ikviens, kas tuvotos sali­ņai no krasta puses, pakļautu sevi iznīcinošai paslēpu­šos ienaidnieku ugunij, un katrs solis uz priekšu nozī­mētu riskēt ar dzīvību.

Es jutos pārsteigts, ka ģenerālis šo kaujas operā­ciju vadīt uzdeva man. Nezinu, kādēļ viņš to darīja, jo līdz šim es nebiju cīņā izcēlies ne ar sevišķu drošsir­dību, ne dedzību. Bet tieši tāda bija paša virspavēlnieka pavēle, un man gribot negribot vajadzēja to nekavējo­ties izpildīt.

Kopā ar kareivju pulciņu, kas skaitliski nebija neko lielāks par ienaidnieka grupu, kurai mums vajadzēja uzbrukt tik ļoti neizdevīgos apstākļos, es ne bez bažām sirdī devos uz pussaliiņu.

Es jutos tā, it kā soļotu pretī savai nāvei, un, šķiet, lielākā daļa no kareivjiem, kas man sekoja, pārdzīvoja to pašu. Pat ja mēs skaidri zinātu, ka dzīvi nepaliksim, tagad vairs nevarēja griezties atpakaļ, jo visas armijas skatieni bija pievērsti mums. Mums vajadzēja iet uz priekšu un uzvarēt vai krist.

Pēc dažām sekundēm mēs jau bijām sasnieguši pus­salas galu un lieliem, ātriem soļiem tuvojāmies biezok­nim. Mēs klusībā cerējām, ka varbūt indiāņi nav mūs ieraudzījuši un mums izdosies nepamanītiem piekļūt vi­ņiem no aizmugures.

Taču tās bija veltīgas cerības. Ienaidnieki bija bijuši modri, jau no 'paša sākuma novērojuši mūsu manevru, pavērs,ušies uz šo pusi un tagad ar 'pielādētām šaute­nēm gaidīja mūs tuvojamies.

īsti neapjauzdami savu bīstamo situāciju, mēs tur­pinājām skriet uz priekšu un bijām vairs tikai kādus divdesmit jardus no meža malas, kad piepeši imums pretī no kokiem izšāvās zilu dūmu mutuļi un sarkanas liesmas. Es dzirdēju gar ausīm nodžinkstam lodes un izdzirdu savu kareivju kliedzienus uin vaidus, kad tie cits pēc aita saļima man aiz muguras. Atskatījies es re­dzēju, ka viņi visi līdz pēdējam nokrituši zemē — vai nu beigti, vai nāvīgi ievainoti.

Tai pašā mirklī no meža atskanēja baiss: — Atpakaļ, Rendolf! Ejiet atpakaļ! Jūsu dzīvība ir tikusi saudzēta tā simbola dēļ, ko jūs nesat uz savām krūtīm, bet mani vīni ir satraukti un viņu asinis iekar­sušās cīņā. Neizaiciniet viņu dusmas! Pazūdiet no še­jienes!