Oceola — seminolu virsaitis

56. NODAĻA NEIZPROTAMĀS IZMAIŅAS

Nepagāja necik ilgs laiks, kad es ievēroju, ka Galla- gera izturēšanās piepeši ir pārmainījusies — ne attie­cībā pret mani vai māti, bet gan pret Virdžīniju.

Pirmoreiz es to pamanīju otrā dienā ;pēc manas saru­nas ar māsu. Tai pašā laikā man uzkrita, ka arī Virdžī- mijas attieksme pret viņu ir kļuvusi citāda.

Pieklājīgās atturības ledus, kas līdz šim bija vēro­jams viņu attiecībās, šķita pēkšņi izkusis un viņu vecā,

sirsnīgā draudzība atjaunojusies visā savā agrākajā spēkā.

Tagad viņi atkal kopīgi spēlēja, dziedāja, smēja» lasīja un tērzēja par visādiem niekiem, gluži tāpat kā agrāk.

«Ak!» es nodomāju. «Carlijam ir viegli aizmirst, viņš ir tikai draugs, un viņam, protams, nevar būt tādas jūtas kā brālim. Viņam ir vienalga, lai ar ko un kādi būtu Virdžīnijas slepenie sakari. Kas viņam ko raizēties par viņas nepiedienīgo uzvešanos? Carlijam ir patīkami •uzturēties manas māsas sabiedrībā, .un viņas pievilcība to ir apmānījusi, izkliedējot ļaunās aizdomas, kas viņam noteikti bija radušās tāpat kā man. Viņš ir vai nu aiz­mirsis, piedevis, vai arī atradis viņas rīcībai kādu iz­skaidrojumu, kas acīm redzot to apmierina. Lai nu kā, bet es, šķiet, esmu zaudējis viņa līdzjūtību, turpretim Virdžīnija ir atguvusi viņa uzticību un draudzību.»

Sākumā es jutos pārsteigts par šo jauno pavērsienu viņu savstarpējās attiecībās, bet vēlāk lauzīju galvu, kāds gan tam varētu būt cēlonis.

Es biju pārāk lepns un arī aizskarts, lai Gallageram kaut ko jautātu, un, tā kā viņš pats neatrada par vaja­dzīgu man to paskaidrot, biju spiests palikt neziņā.

Es redzēju, ka arī mana māte brīnījās par šo iz­maiņu viņu attiecībās un vēroja tās ar zināmām aiz­domām.

Es varēju uzminēt to cēloni. Viņai likās, ka mana māsa un Gallagers kļūst pārāk tuvi un ka Virdžīnija var iedomāties apprecēties ar brašo karavīru, kaut arī viņš nav bagāts un dzīvo tikai no savas virsnieka algas.

Protams, mana māte, kam jau bija savi plāni .attie­cībā uz meitas izprecināšanu, nevarēja .samierināties ar šādu domu -un tādēļ, gluži dabiski, raudzījās šķībi uz jautro tuvību, kas bija izveidojusies starp viņiem.

Es būtu juties laimīgs, ja varētu ticēt mātes aizdo­mām; es priecātos, ja mana māsa būtu iemīlējusi Gal- lageru. Viņu es labprāt būtu saucis par savu brāli. Kaut arī viņš nebija bagāts, es nebūtu ne vārda iebildis pret šīm laulībām.

Taču man ne prātā nenāca domāt, ka viņus saista kaut kas vairāk kā tikai vecā, draiskulīgā draudzība.

Mīlestība izpaužas pavisam citādi. Kas attiecās uz kap­teini Gallageru, tad es būtu varējis savai mātei apzvērēt, ka viņas bažas ir pilnīgi,nepamatotas.

Un tomēr, no malas skatoties, ikvienam, izņemot mani, varēja likties, ka Gallagers un Virdžīnija ir viens otrā iemīlējušies. Viņi pavadīja kopā augas pēcpusdienas un vakarus, kopīgi devās izjājienos uz mežu un dažreiz stundām ilgi bija projām. Es redzēju, ka mana sabied­rība Galla,geram ar katru dienu kļūst vienaldzīgāka. Vēl vairāk — .pat medības viņam vairs nesagādāja nekādu prieku! Pret saviem dienesta pienākumiem viņš izturē­jās gaužām nevērīgi, un, ja nebūtu «leitnanta», tad, man šķiet, ar brīvprātīgo vienības apmācībām būtu gājis diez­gan bēdīgi.

Pēc kāda laika man likās, ka Gallagers atkal kļūst atturīgāks. Kad manas māsas nebija klāt, viņš izskatī­jās domīgs un nopietns. Tā nebija tāda atturība kā pir­majās dienās pēc mūsu ierašanās, bet pavisam citāda.

Tagad viņš tiešām izturējās kā iemīlējies cilvēks. Izdzirdot manas māsas balsi ārā, viņš .satrūkās un cen­tās uztvert katru teikto vārdu, un, kad Virdžīnija ienāca istabā, viņa acis priecīgi iemirdzējās. Pāris reižu es ievēroju, ka mans draugs skatījās uz viņu ar tādu sejas izteiksmi, kas neliecināja tikai par draudzību.

Manī atkal pamodās vecās aizdomas. Galu galā var­būt viņš tomēr bija iemīlējies Virdžīnijā?

Protams, viņa bija pietiekami pievilcīga, lai spētu savaldzināt pat šā dimantcietā .karavīra sirdi. Gallagers nebija dāmu cienītājs un nepiederēja pie tiem virsnie­kiem, kas tiecās pēc uzvarām šajā frontē, taisni otrādi — viņš sieviešu sabiedrībā jutās diezgan neveikli. Mana māsa bija vienīgā, ar kuru viņš tērzēja tik brīvi un ne­piespiesti.

Neraugoties uz to, viņš taču galu galā varēja reiz arī iemīlēties.

Mani tas būtu tikai iepriecinājis, ja vien es varētu nodrošināt viņam pretmīlestību, bet tas, diemžēl, nebija manos spēkos.

Es netiku skaidrībā, vai Virdžīnija jebkad ir domā­jusi par viņu kā par savu līgavaini. Nē, tas nevarēja būt, ja viņa sapņoja par … .

Un tomēr viņas izturēšanās pret manu draugu daž­reiz bija tāda, ka svešākam cilvēkam, kas nepazina Virdžīnijas untumainību, varēja rasties iespaids, ka viņa to mīl. Pat mani reizēm mulsināja viņas rīcība. Vai nu Virdžīnijas sirdī tiešām bija pamodušās kādas dziļākas jūtas, vai arī viņa tikai izlikās. Ja Gal.lagers manu māsu mīlēja un viņa to zināja, tad viņas izturēšanās bija ļoti cietsirdīga.

Es nereti noņēmos ar šādiem minējumiem, kaut gan centos tos atvairīt. Šīs domas bija nepatīkamas, dažbrīd pat mokošas.

Es dzīvoju īstā šaubu labirintā, .nevarēdams tikt ne­kādā skaidrībā par to, kas notiek man apkārt, bet tad mūsu ģimenes vēsturē negaidīti pavērās jauna lappuse, kura bija tik neizprotama, ka aizēnoja visas pārējās. Manās ausīs nonāca tāda vēsts, kas, ja tikai varēja ticēt, .ar vienu rāvienu izgaisināja visus nesenos prātojumus.

Es uzzināju, ka mana māsa mīl Erensu Ringoldu, ci­tiem vārdiem — ka šis .pielūdzējs viņai nav vienaldzīgs.