Oceola — seminolu virsaitis

69. NODAĻA VEL VIENA «PURVA KAUJA»

Pēc šās kaujas armijas noskaņojums 'pilnīgi izmainī­jās. Vairs nedzirdēja lielīšanos, un kareivju dedzību do­ties cīņā pret ienaidnieku nenācās grūti apvaldīt. Ne­viens neizteica vēlēšanos piedalīties atkārtotā ekspedīcijā uz Uitlakuči, un lielajam dumbrāja.m vajadzēja .palikt (neizpētītam, kamēr ieradīsies papildspēki. Brīvprātīga­jiem dūša bij.a pavisam .saplakusi .un .karot vairs negri­bējās. Indiāņu negaidītā un drosmīgā pretošanās bija viņus krietni vien nobaidījusi, jo tik asiņainas .kaujas tie nekādā ziņā nebija paredzējuši. Līdz šim nicinātais ienaidnieks .ar savu rīcību bija izraisījis lielu niknumu un atriebības kāri, bet tai pašā laikā arī iemācījis sevi respektēt.

Uitlakuči kauja Savienoto Valstu armijai maksāja gandrīz simt .kareivju dzīvības. Domāja, ka seminolu zaudējumi ir daudz lielāki, kaut .gan nekādu ziņu par to nebija un šis uzskats pamatojās tikai uz minējumiem. Neviens nebija redzējis ienaidnieka kritušos, bet to iz­skaidroja tā, ka viņi kaujas laikā savus mirušos un ie­vainotos aizgādājuši projām.

Cik bieži šis absurdais apgalvojums ir parādījies kā uzvarējušu, tā sakautu ģenerāļu ziņojumos! Tas ir parastais izskaidrojums, ja kaujas laukā atrod pārāk maz kritušo ienaidnieku. Pieņemot šādas rīcības iespējamību, jāatzīst viens no diviem: vai nu kauja ir bijusi viegla, vai arī indiāņu vidū valda tāds savstarpējs biedriskums un pieķeršanās, uz kādu cilvēka daba diez vai spējīga. Pēc savas kara gaitu pieredzes es varu teikt, ka nekad neesmu redzējis ne mūsējos, ine ienaidniekus aiznesam projām kādu krituša karavīra līķi, iekāims nav noklusis pēdējais šāviens.

Protams, Uitlakuči kaujā nolika galvas arī daži no mūsu ienaidniekiem, bet indiāņu zaudējumi bija daudz mazāki nekā mums. Man netrūka izdevības novērot kaujas lauku, bet es nevarētu zvērēt, ka tiku redzējis tur kaut vienu pašu kritušu indiāni, un neesmu arī sati­cis nevienu no mūsējiem, kas to varētu.

Neraugoties uz to, šī kauja ir iegājusi vēsturē kā liela «uzvara», un vēl arvien ir saglabājies virspavēl­nieka ziņojums — ļoti interesants militārās literatūras paraugs. 5ajā dokumentā var atrast gandrīz visu vir­snieku vārdus, kas piedalījās Uitlakuči kaujā, un ikviens no tiem dr attēlots kā nepārspējams varonis! Tas ir īsts uzpūtības un lielības piemineklis!

Patiesībā sarkanādainie bija mūs krietni samizojuši.

Armija valdīja drūms noskaņojums, kareivji bija tikpat sarugtinati, cik nikni.

Vecais labais ģenerālis Klinčs, kuru'vēsturnieki dēvē par «kareivju draugu», vairs netika uzskatīts par lielu karavadoni Viņa slavas zvaigzne bija norietējusi. Ja Oceola turēja uz viņu Jaunu prātu, tad varēja justies ap mierināts ar to, ko bija panācis, un vairāk neapgrū­tināt veco veterānu. Kaut ari vel dzīvs, slavai viņš bija miris.

*

Tagad Kinga fortā ieradās jauns virspavēlnieks, un lidz ar to atkal atdzīvojās cerības gūt uzvaru. Šis ģe­nerālis, vārdā Geinzs, sava ilggadīgā dienesta dēļ arī skaitījās veterāns. Valdība viņu nebija norīkojusi šajā postenī, bet, tā kā Florida ietilpa viņa militārajā apga­balā, tad Geinzs pats bija brīvprātīgi uzņēmies kara vadību.

Tāpat kā viņa priekštecis, Geinzs loloja cerības ba­gātīgi plūkt slavas laurus, un, tāpat kā Klinčam, viņam bija lemts piedzīvot vilšanos. Arī viņš lauru vietā sa­ņēma ciprešu vainagu.

Bez kavēšanās mūsu armija, papildināta ar jaunām karaspēka daļām no Luiziiānas un citurienes, atkal de­vās Uitlakuci .dumbrāja virzienā.

Mēs sasniedzām Amazuras krastus, bet nepaguvām šķērsot šo upi, kas izrādījās tik liktenīga mūsu slavai un dzīvībām. Šoreiz bija pārcēlušies indiāņi.

Gandrīz tai pašā vietā, kur iepriekšējā reizē, tikai pretējā upes krastā, mums uzbruka sarkanādainie kara­vīri un pēc dažu stundu ilgas niknas apšaudīšanās pie­spieda mūsu lepnos bataljonus meklēt patvērumu aiz steigā uzceltas baļķu sētas. Tur mēs ielenkumā pavadī­jām deviņas dienas, neuzdrošinādamies parādīties ārpus sava nocietinājuma. Bads mums vairs nedraudēja, bet bija jau pienācis, un, ja mūsu rīcībā nebūtu zirgu, ar kuriem mēs bijām šurp atjājuši un kuru gaļu tagad bi­jām spiesti izmantot sava mokošā izsalkuma apmierinā­šanai, tad puse no Izarda nometnes armijas būtu nomi­rusi badā.

Mūs no bojā ejas iziglāba lielu papildspēku savlaicīgā ierašanās. Tie tika 'sūtīti .murns palīgā Kl'inča vadībā, kurš arvien vēl komandēja brigādi. Mūsu agrākajam ģenerālim uzsmaidīja laime: nākot tieši no Kinga forta, viņš ar savu brigādi nokļuva ienaidnieka aizmugurē un, pārsteidzot to, atbrīvoja mūs ino bīistamā ielenkuma.

Mūsu atbrīvošanas >diena bija ievērojama vēl ar vienu neparastu notikumu — indiāņi uzsāka ar mums pamiera sarunas.

Agni no rīta, kad bija vēl tumšs, mēs izdzirdējām tālumā kādu balsi skaļi saucam: — Ei, jūs tur! Hallo!

Sauciens atskanēja no ienaidnieka puses — tā kā mēs bijām ielenkti, tad citādi nemaz nevarēja būt, — ta­ču, ispriežot pēc intonācijas, kliedzējs nebija indiānis, un tas ļāva cerēt, ka ieradusies Kl'inča brigāde.

Sauciens tika atkārtots, un mēs uz to atbildējām, bet cerības uz glābiņu izgaisa, jo tagad pazinām, ka griezī­gās balss īpašnieks ir Ābrams, melnais virsaitis Un agrā­kais indiāņu tulks sapulcē.

— Ko jūs vēlaties? — virspavēlnieks pavēlēja jautāt.

— Sarunas, — skanēja strupa atbilde.

— Kādā nolūkā?

— Mēs gribam pārtraukt karošanu.

Priekšlikums bija patīkams un negaidīts. Ko tas va­rēja nozīmēt? Vai indiāņi cieta badu tāpat ka mēs un bija apnikuši karot? Tas bija pilnīgi iespējams, jo kāda gan cita iemesla dēļ viņi gribētu tik pēkšņi izbeigt karu? Viņi vēl nebija sakauti, taisni otrādi — visās līdzšinējās sadursmēs tie bija uzvarējuši.

Varēja gan iedomāties vēl kādu iemeslu. Mēs katru brīdi gaidījām ierodamies Klinča brigādi. Skrējēji bija atnesuši nometnē ziņu, ka viņš ir jau tuvu, un ar šo pa­pildspēku palīdzību mēs spētu ne tikai izlauzties no aplenkuma, bet arī uzbrukt indiāņiem ar drošām izre­dzēm tos sakaut. Varbūt viņi, tāpat ikā mēs, zināja par Klinča tuvošanos un tagad gribēja mums uzstādīt savus noteikumus pirms viņa ierašanās.

Tā priekšlikumu uzsākt sarunas izskaidroja virspa­vēlnieks, kurš tagad cerēja, ka spēs dot indiāņiem izšķi­rošu triecienu. Viņš vienīgi bažījās, ka ienaidnieks ne­aiziet, pirms Klinčs būs paguvis sasniegt kaujas vietu.

Pamiers aizkavētu indiāņus šeit, un tādēļ bez ilgas do­māšanas ģenerālis lika tālajam saucējam paziņot, ka mēs esam ar mieru uzsākt sarunas.

Tika nolemts, ka abu 'pušu parlamentāra — trīs no indiāņiem un trīs no mums — sastapsies, tiklīdz kļūs gaišs.

Mūsu nocietinājuma priekšā izpletās maza savanna, kas dažu simt jardu attālumā robežojās ar mežu. Tiklīdz uzausa diena, mēs ieraudzījām trīs vīrus iznirstam no kokiem un iznākam klajumā. Tie bija indiāņu virsaiši savos greznajos itērpos — ienaidnieka parlamentāri. Mēs pazinām visus trīs — tie bija Ābrams, Koa Hadžo un Oceola.

Nepienākuši tuvāk par musketes šāviena attālumu, viņi apstājās un, nostādamies plecu pie pleca ar sejām pret nometni, ieņēma staltas pozas.

Trīs virsnieki, no kuriem divi prata seminolu valodu, devās viņiem pretī. Es biju viens no tiem.

Pēc dažāiiļ sekundēm mēs stāvējām vaigu vaigā ar i ena iidin i ek a virsaiši em.