Oceola — seminolu virsaitis

75. NODAĻA TRAUKSME

Bija daži apstākļi, kas, pārdomājot vēlreiz visu šo asiņaino notikumu, šķita savādi un neizprotami. Sā­kumā es, pēkšņā trieciena apstulbināts, nebiju tiem pie­vērsis uzmanību. Es vienkārši domāju, ka ir noticis indiāņu uzbrukums, kurā noslepkavota mana māte uin māsa aizvesta projām no imājām, ka mežoņi, neapmie­rinādamies tikai ar asinsizliešanu, pielikuši ēkām uguni un ka viņi šo ļaundarību pastrādājuši, atriebdamies par agrākajām pārestībām, ko itiem nācies ciest no balto ienaidnieku puses. Tādas lietas bija notikušas visur un vēl arvien notika gandrīz 'ik dienas. Kādēļ gan Suvoni krastus nevarēja piemeklēt tāda pati nelaime kā citus zemes novadus? Patiešām, taisni jābrīnās, ka mūsu ko­lonija tik ilgi bija palikusi neskarta. Citas, kas atradās daudz tālāk no seminolu nocietinājumiem, jau bija cie­tušais no šādiem drausmīgiem apmeklējumiem. Kādēļ mūsējā lai būtu izņēmums? Tas, ka indiāņi te līdz šim vēl nekad nebija parādījušies, bija padarījis iedzīvotā­jus bezrūpīgus^' un tiē jutās pārāk droši.

So faktu izskaidroja tā, ka indiāņu galvenie spēki bijuši aizņemti citur, un proti, — izsekojot Skota trīs grupējumos sadalītās armijas pārvietošanos, un, tā kā mūsu kolonija bija stipra, tad neviena mazāka grupa ■neuzdrošinājusies tai uzbrukt.

Bet ta'gad Skots bija aizgājis, viņa karaspēks at­griezies fortos — savās vasaras mītnēs, jo Floridā īstais laiks kara darbībai ir ziema, un indiāņi, kuriem visi gadalaiki vienādi, nu varēja brīvi izvērst savus siroju­mus pa pierobežas plantācijām.

Šis likās pamatots izskaidrojums, kāpēc Suvoni ko­lonija tik ilgi nebija piedzīvojusi indiāņu uzbrukumus.

Saņemot nelaimes vēsti, pirmajos sāpju uzplūdos es tā arī domāju: es un manējie bijām vienkārši kļuvuši par vispārējais atriebības upuriem.

Bet drīz vien sākotnējais apmulsums pārgāja, un dīvainie apstākļi, par kuriem es jau minēju, piesaistīja manu uzmanību un izraisīja pārdomas.

Vispirms — kādēļ indiāņi bija uzbrukuši tikai mūsu plantācijai, nodedzinājuši tikai mūsu māju, noslepkavo­juši tikai mūsu ģimenes locekļus?

Šis apstāklis mani pārsteidza un ne bez pamata. Gar upes krastu bija arī citas (tikpat neaizsargātas plantā­cijas, te dzīvoja daudzas citas ģimenes, kas bija -daudz naidīgāk noskaņotas pret seminoliem. Vēl mīkla ināk likās tas, ka Riingoldu plantāciju, kas, kā to liecināja pēdas, atradās laupītājiem tieši ceļā, viņi bija apgājuši ar līkumu, lai nokļūtu pie mūsu mājām. Bet kā Erenss Ringolds, tā viņa tēvs jau no seniem laikiem bija pazīs­tami ar savu nesamierināmo -naidu pret sarkanādaina- jiem un vardarbīgiem izlēcieniem pret viņu tiesībām.

Kādēļ tad Ringoldu plantācija bija palikusi neskarta, bet tieši mūsējā kā vienīgā izpostīta? Vai pret mums bija vērsusies kāda īpaša, personīga atriebība?

Tā tam vajadzēja būt. Bez šaubām, tā tas bija. Pēc i:>gām pārdomām es nonācu vienīgi pie šāda secinā­juma. Tikai tā varēja izskaidrot notikušo.

Ak, vai tas tiešām būtu bijis Pauels? Mans draugs kļuvis par ienaidnieku un izdarījis tādu zvērisku uzbru­kumu? Vai tas varēja būt? Vai tas bija iespējams? Nē, nekad!

Par spīti Spensa un Viljamsa liecībai, kurus abus es pazinu kā pēdējos neliešus, par spīti visam, ko viņi bija redzējuši un stāstījuši, mana sirds atteicās tam ticēt.

Kas Oceolu varētu būt pamudinājis uz šādu slepka­vību? Kādēļ viņš to būtu darījis?

Tiesa, mana māte bija bijusi pret viņu nelaipna, vēl vairāk — viņa kādreiz bija izturējusies pret viņu nici­noši. Es to labi atcerējos, un arī viņš to varēja .atcerēties.

Bet šis cildenais jauneklis, kuru es uziskatīju par varoņa ideālu, taču nebūtu atmaksājis par apvainojumu ar tādu .asiņainu .atriebību? Nē, nē, nē!

Bez tam — vai Paliels būtu .atstājis neskartu Rin- goldu mitekli? Erenss Ringolds taču bija viens no viņa nīstākajiem ienaidniekiem, viens no tiem četriem, kurus viņš bija zvērējis nogalināt. Tas likās pats neticamā­kais visā šajā lietā.

Ringolds bija mājās, indiāņi varēja viņu pārsteigt miegā — tā melnie saimes [audis diez vai būtu preto­jušies. Katrā ziņā tos varētu tikpat viegli pārspēt kā mūsējos.

Kādēļ tad viņam bija ļauts palikt dzīvam? Kādēļ viņa māj.a netika nodedzināta?

Pieņemot, ka bandas vadonis bijis Oceola, es .nekā nevarēju saprast, kāpēc viņš būtu atstājis dzīvu Erensu Ringoldu un nogalinājis tos, kas nemaz nebija viņa ienaidnieki.

Jaunas vēstis, ko es uzzināju ceļā, izraisīja jaunas pārdomas. Man pastāstīja, ka indiāņi mūsu plantāciju atstājuši steigā, patiesību sakot, atkāpušies. Ugunsgrēku pamanījusi patruļa, kas atradusies kārtējā apstaigā, un, šās lielās zemessargu nodaļas negaidītās ierašanās pār­steigti, indiāņi metušies bēgt uz mežu. Visi uzskatīja, ka vienīgi tas pasargājis pārējās plantācijas un varbūt arī Ringolda īpašumu no izpostīšanas.

Tas likās pilnīgi iespējams. Laupītāju banda nebija liela, spriežot pēc pēdām, — ne vairāk kā piecdesmit vīru, un tas izskaidrotu viņu atkāpšanos pat vēl mazākas balto grupas priekšā. Ļaudis apgalvoja, ka indiāņi tie­šām iztraucēti un aizbēguši.

Šī ziņa piešķīra notikumam citu nokrāsu. Es atkal sāku noņemties ar minējumiem, atkal manī pret paša grību pamodās aizdomas par Oceolu.

Varbūt es lāgā neizpratu viņa indiāņa dabu, varbūt galu galā tas briesmonis, kas izdarīja šo uzbrukumu, ••tomēr bija viņš?

Vēlreiz es jautaju pats sev: kādi varētu būt bijuši viņa rīcības iemesli?

На! Мала māsa Virdžīnija! Ak dievs, vai mīlestība un kaislība varētu . *.

— Indiāņi! Indiāņi! Indiāņi!