Oceola — seminolu virsaitis

52. NODAĻA VĒSA PIEKLĀJĪBA

Mātes apskāvienu es uzņēmu ar mīloša dēla sirsnību, māsas — klusēdams un gandrīz vēsi. Mana māte to pamanīja un brīnījās. Arī Gallagers ar Virdžīniju ap­sveicinājās diezgan .atturīgi, un arī tas nepalika ne­ievērots.

No mums visiem četriem mana māsa šķita vismazāk samulsusi, viņa vispār nebija samulsusi. Tieši otrādi, Virdžīnija nepiespiesti čaloja, un tās acis jautri dzirk­stīja, it kā viņa patiešām priecātos par mūsu ierašanos.

— Vai tu biji izjājusi ar zirgu, māsiņ? — es jautāju tādā tonī, it kā atbilde man būtu diezgan vienaldzīga.

— Saki labāk — ar poniju. Mans mazais Foksijs jau nav cienīgs lepnā zirga vārda. Jā, es biju izjājusi ieelpot svaigu gaisu.

— Viena pati?

— Gluži viena — solus bolus, kā mēdz teikt melnie ļaudis.

— Vai tas nav neapdomīgi, māsiņ?

— Kāpēc gan? Es bieži tā .daru. No kā .man jābai­dās? Vilki un panteras visi nomedīti, un Balto Foksu nevar panākt ne lācis, ne aligators.

— Mežā var sastapt radījumus, kas ir bīstamāki par plēsīgiem zvēriem.

To teikdams, es vēroju viņas sejas izteiksmi, bet ne­pamanīju tajā ne mazāko izmaiņu.

— Kādus radījumus, Džordž? — viņa jautāja, mani atdarinot, tāpat .stiepdama vārdus.

— Sarkanādainos, indiāņus, — es strupi atbildēju.

— Nieki, brālīt! Sajā .apkaimē .nav neviena indiāņa. Vismaz 'neviena tāda, — viņa piemetināja, tīšām mirkli vilcinājusies, — no kura mums būtu jābaidās. Vai es tev par to nerakstīju? Tu esi tikko ieradies >no ienaid­nieku teritorijas, kur droši vien no katra krūma glūn pa indiānim, bet atceries, Džordžij, tu taču esi nojājis tālu ceļu, un, ja jūs neesat atveduši mežoņus sev līdz, tad šeit ari neviena neatradīsiet. Tātad, džentlmeņi, jūs šonakt varat gulēt 'mierīgi, nebaidoties, ka jūs uzmo­dinās «jo-ho-ehī!».

— Vai tas ir .tik droši, miss Rendolfa? — jautāja Gallagers, tagad pievienodamies sarunai un vairs ne­runādams savā īru dialektā. — Jūsu brālim un man ir pamats domāt, ka daži, ,kas jau ir izklieguši šo kara saucienu, neatrodas vis tik tālu no Suvoni kolonijas.

Te mazliet jāpaskaidro, kādas bija Gallagera un ma­nas māsas savstarpējās attiecības. Viņš nebija svešs ne viņai, ne .mūsu mātei. Uzturoties ziemeļos, tās abas bija ar viņu tikušās, bet Virdžīnija itin bieži. Tā kā mēs ar GaHageru bijām gandrīz nešķirami draugi, tad viņam netrūka izdevības būt kopā ar manu māsu, un viņš patiešām bija kļuvis tai par tuvu paziņu. Viņu attiecības bija ļoti draudzīgas, tie pat atļāvās viens otru saukt pamazināmos vārdos, un es varēju saprast, kādēļ tagad manai māsai šī uzruna «miss Rendolfa» šķita pārāk atturīga, bet es arī sapratu, kādēļ Gallagers Vir- džīniju tā uzrunāja.

jKādu laiku es pat domāju, ,ka mans draugs ir Virdžī- nijā iemīlējies. Tas bija īsi pēc viņu iepazīšanās, bet vēlāk es nospriedu, ka esmu maldījies. Viņu attiecības nebija tādas kā mīlētājiem, vismaz man tā likās. Viņi bija pārāk draudzīgi, lai būtu iemīlējušies. Viņi mēdza kopīgi draiskoties un lasīt humoristiskas grāmatas, stun­dām ilgi smējās un tērzēja par dažādiem niekiem, pa jokam saukāja viens otru visādos vārdos un tamlīdzīgi. Patiešām, kad viņi bija kopā, tos reti varēja dzirdēt runājam nopietni. Viss tas it nemaz neatbilda manam priekšstatam par divu iemīlējušos izturēšanos un arī tam, kā es pats tādā gadījumā būtu izturējies, tādēļ manas sākotnējās aizdomas izgaisa, un turpmāk es uz­skatīju, ka Virdžīnija un Gallagers ir cilvēki ar saderī­giem raksturiem un viņu sirdis vieno tikai draudzība, bet ne mīlestība.

Vēl kāds cits apstāklis apstiprināja šo manu pār­liecību. Es ievēroju, ka Gallagera prombūtnes laikā ma­nai māsai nav sevišķas sliecības uz jautrību, kas meite­nes gados bija viena no raksturīgākajām viņas rakstura īpašībām. Bet, tiklīdz ieradās Carlijs, viņa piepeši pār­vērtās un ar aizrautību nodevās draiskām izpriecām.

Mīlestība, es domāju, tā nemēdz izpausties. Ja bija kāds, kam piederēja viņas sirds domas, tad tas .neatra­dās šeit. Nē, Gallagers tas nebija, un viņu rotaļīgā tu­vība bija tikai sirsnīga divu cilvēku draudzība, ko izraisījusi savstarpēja cieņa un kurā nav ne vēsts no mīlestības jūsmas.

Viņš sāpīgi pārdzīvoja ļaunās aizdomas, kas tagad nomāca mūs abus. Tā nebija greizsirdība, bet tīra, draudzīga līdzjūtība pret mani, varbūt arī pret Vir- džīniju. Viņa izturēšanās pret manu māsu, gan ne­pārkāpdama visizsmalcinātākās pieklājības likumus, bija izmainījusies, ļoti izmainījusies — un nebija ko brīnīties, ka viņa to ievēroja un prasīja paskaidrojumus.

— Ātrāk! — viņa sauca, kapādama ar savu pātagfj vīnāju lapas. — Vai tā ir nerrošanās vai jūsu nopiet­nība? Izkratiet abi savas .sirdis, citādi es palikšu pie saviem vārdiem — jūs nedabūsiet pusdienas! Es pati došos uz virtuvi un pavēlēšu tās nepasniegt.

Lai cik sadrūmis bija Gallagers, Virdžīnijas tonis un jocīgie draudi piespieda viņu iesimieties, taču šiem smiekliem nebija nekā kopīga ar to sirsnīgo zviegšanu, kādu viņa bija pieradusi no tā dzirdēt.

Arī es pats piespiesti pasmaidīju un, redzēdams, ka jāapvalda savas jūtas, stostīdamies kaut kā atrunājos, jo pašreiz nebija īstais laiks izklāstīt mūsu atturības patieso iemeslu.

— Tik tiešām, māsiņ, — es sacīju, — mēs esam pā­rāk noguruši un arī pārāk izsalkuši, lai spētu būt jautri. Padomā, cik tālu ceļu mēs esam veikuši zem dedzino­šiem saules stariem! Kopš atstājām fortu, mēs neesam ne .kumosiņa ēduši, un mūsu brokastis tur nebija no lepnajām — kukurūzas plāceņi ar sālītu cūkgaļu un plāna kafija. Kā es ilgojos pēc krustmātes Šebas Vir­džīnijas biskvītiem un cāļa cepeša! Lūdzama, ļauj mums paēst pusdienas, un tad tu redzēsi, kā mēs pārvērtīsi­mies! Mēs abi pēc tam sprēgāt sprēgāsim aiz jautrības!

Mana māsa šķita apmierināta ar šo paskaidrojumu un, jautri iesmējusies un apsolījusi ļaut mums paēst pusdienas, aizgāja pārģērbties, bet mēs ar Galiageru

devāmies uz mūsu rīcībā nodotajām istabām.

*

Pēc pusdienām un vēlāk es visiem spēkiem centos apslēpt savu nemieru un izlikties bezrūpīgs un jautrs. Es ievēroju, ka arī Gallagers darīja to pašu.

Varbūt mums izdevās apmānīt manu māti, bet ne Virdžīniju. Jau pēc neilga laika es manīju, ka viņa aizdomīgi vēro kā Galiageru, tā mani. Viņa nojauta, ka kaut .kas nav kārtībā, un, sarunājoties ar mums, pie­ņēma aizvainotu, gandrīz vai naidīgu toni.