Oceola — seminolu virsaitis

90. NODAĻA SADURSME TUMSĀ

Mežs turpināja degt visu nakti, nākošo dienu un vēl otru nakti. Pat trešajā dienā lielākā daļa koku vēl gruz­dēja. Liesmu gan vairs neredzēja, jo laiks bija pilnīgi rāms, un nebija vēja, kas uguni uzpūstu. Tās spēks pa­mazām izsīka, un tagad uz priežu stumbriem kvēloja tikai atsevišķi sarkani plankumi, kas lēnām izplēnēja, kļūdami arvien mazāki. Daudzi koki jau bija pilnīgi apdzisuši, un tie vairs nelīdzinājās kokiem, bet izska­tījās kā milzīgi, smaili stabi, pārogļojušies un melni, it kā pārklāti ar biezu ogļu darvas kārtu.

Tagad dažviet jau būtu bijis iespējams iziet cauri mežam, bet citur uguns vēl nebija apdzisusi un aizšķēr­soja mums ceļu. Mēs arvien vēl atradāmies uguns ielen­kumā — pilnīgi ieslēgti šā mazā, apaļā klajumiņa ro­bežās, it kā to ietvertu tūkstoš vīru lielas ienaidnieka armijas loks. Nekādi glābēji mūs nevarēja sasniegt. Toties šai svelmainajā aplenkumā mēs bijām droši arī pret ienaidnieka uzbrukumu.

Vecā mednieka tālredzība mums bija izdarījusi lielu pakalpojumu. Ja nebūtu šā zirga, daži no mums būtu zaudējuši pēdējos spēkus vai pat atrastos jau tuvu bada nāvei. Četras dienas mēs .nebijām nekā cita ēduši, iz­ņemot tās dažas saujas priežu sēklu un zirga gaļu, un vēl arvien .mūs turēja gūstā degošais mežs. Nebija citas izejas kā palikt uz vietas, kamēr, kā Hikmens izteicās, mežs atdzisīs.

Mūs -uzmundrināja cerība, ka varbūt jau nākošajā dienā būs tik tālu un mēs varēsim droši doties ceļā pāri melnajiem, izplēnējušajiem pelniem starp apdegušajiem koku stumbriem.

Taču mūsu nākotnes izredzes bija tikpat drūmas kā pašreizējais -stāvoklis. Jo mazākas kļuva uguns bries­mas, jo vairāk mums vajadzēja baidīties no saviem ienaidniekiem.

Bija maz cerību, ka .mu.ms izdosies tikt projām bez sadursmes. Tiklīdz mēs varēsim spert kāju mežā, to darīs arī indiāņi un noteikti mums uzglūnēs. Ar viņiem rēķini vēl nebija noslēgti, mūs vēl gaidīja sīva cīņa.

Taču mēs bijām kļuvuši kareivīgāki un bezbailīgāki. Vislielākajā mūsu pulciņa gļēvulī bija pamodusies dros­me, un neviens negribēja slapstīties vai atpalikt no ci­tiem. Lai kāds būtu mūsu liktenis, mēs bijām apņēmu­šies turēties visi kopā un izlauzties cauri ienaidnieka līnijām vai arī krist kaujā. Mūsu plāns bija tas pats vecais, tikai apstākļi mazliet .mainījušies.

Mēs gaidījām tumsas iestāšanos, lai tad sāktu rīko­ties. Mežs vēl nebija tā atdzisis, kā mēs būtu vēlējušies,, bet mokošais izsalkums skubināja mūs ātrāk doties ceļā. Zirgs bij.a nozudis. Tas nebija nekāds lielais un ne­spēja ilgi pabarot piecdesmit izbadējušos vēderus. Vis­apkārt mētājās tīri apgrauzti kauli, tie, kuros bija sma­dzenes, salauzti gabalos un iztukšoti. Pat no nejaukā rāpuļa bija palicis pāri tikai skelets!

Vēl riebīgāks izskats bija abu noziedznieku līķiem.. Karstumā tie bija uzpūtušies nedabiski lieli un jau sā­kuši sadalīties, piepildīdami gaisu .ar to pretīgo smaku* kas raksturīga trūdošiem cilvēku līķiem.

Kaujā kritušos biedrus mēs bijām apbedījuši, un daži ierunājās, ka vajadzētu aprakt arī šos divus. Neviens pret to neiebilda, bet neviens 'arī brīvprātīgi nepietei­cās to izdarīt.. Šādos brīžos cilvēkus pārņem dziļa apa~ tija, un tas ari bija galvenais iemesls, kādēļ nodevēju- līķi palika neaprakti.

Bažīgi pievērsuši skatienus rietumiem, unēs gaidījām noejam sauli. Kamēr spožais disks vēl bija virs hori­zonta, mēs varējām tikai minēt, kāds ir stāvoklis mežā. Tumsā mēs viegli varētu atšķirt, kur imežs vēl deg, un izvēlēties virzienu, kādā doties. Uguns pati mums rādītu, kā no tās izvairīties.

Nolaidusies krēsla sastapa mūs visus nepacietības un cerību pilnus. Mežā starp apdegušajām priedēm dzir­dēja vairs tikai niecīgu troksni, un dūmi šķita vieglāki nekā jebkad agrāk. Visi domāja, ka ugunsgrēks ir gan­drīz jau apdzisis un ka pienācis laiks, kad mēs varēsim iziet cauri degumam.

Negaidīts apstāklis izkliedēja pēdējās šaubas. Kamēr mēs tur stāvējām, gaidīdami tumsu, uznāca lietus — sākumā lija lielām, atsevišķām lāsēm, bet pēc dažām' minūtēm jau gāza tā, it kā visas debesu slūžas būtu vaļā.

Mēs priecīgi apsveicām šo dabas parādību, kas likās labu vēstījoša zīme. Vīri gribēja tūlīt doties ceļā, un nenācās viegli viņus atturēt, bet piesardzīgākie tomēr pierunāja pārējos vēl mazliet paciesties, kamēr kļūs pa­visam tumšs.

Lietus nemitējās, un apmākušās debesis paātrināja nakts tuvošanos. Kad sabiezēja tumsa, starp kokiem ne­redzēja vairs ne dzirkstelītes.

— Nu ir pietiekami tumšs, — nepacietīgākie skubi­nāja. Pārējie viņiem piekrita, un drīz vien mēs visi ieni­rām izpostītā meža tumšajā klēpī.

Mēs klusām virzījāmies uz priekšu, katrs cieši satvēris savu ieroci un turēdams to šaušanas gatavībā. Es savējo nesu vienā rokā, jo otra bija pakārta saitē.

Es nebiju viens cietušais. Kāds pusducis no maniem biedriem ari bija ievainoti, un mēs visi turējāmies aiz­mugurē. Pulciņa priekšgalā gāja spēcīgākie vīri, un Hikmens ar Vezerfordu atkal uzņēmās ceļvežu pienā­kumus.

Lietus mūs pamatīgi izmērcēja, jo nebija vairs koku lapotnes, kas to aizturētu. Ejot zem apdegušajiem za­riem, lietus lāses trieca mums sejās melnus ogļu putek- fus un tikpat ātri tos atkal nomazgāja. Vairums vīru soļoja kailām galvām, jo ar savām cepurēm bija apse­guši šauteņu aizslēgus, lai saglabātu tos sausus; citi sa­vus šaujamos turēja pabāztus zem svārku stūriem.

Šādā veidā mēs bijām nogājuši gandrīz pusjūdzi, paši nezinādami, kādā virzienā, jo izdegušajā mežā ne­viens ceļvedis nebūtu varējis atrast taku. Mēs tikai cen­tāmies turēties taisnā līnijā ar nolūku nokļūt ienaidnie­kam aiz muguras.

Tā kā līdz šim nekas aizdomīgs netika manīts, mēs sākām cerēt, ka viss beigsies labi.

Ak vai! Mūsu cerību stariņš drīz apdzisa. Mēs bijām pārāk zemu novērtējuši savu sarkanādaino ienaidnieku viltību.

Viņi visu laiku bija mūs novērojuši, izsekojuši katru mūsu soli, sadalījušies divās grupās un tagad virzījās paralēli mūsu pulciņam uz priekšu, ieslēgdami* to no abiem sāniem, bet pagaidām turēdamies pa gabalu. Domādami, ka esam drošībā, mēs patiesībā atradāmies ienaidnieku vidū.

Tūlīt arī mēs saņēmām pirmo vēsti par viņu tu­vumu — tumsā caur lietu pazibēja kādu simt šāvienu uguntiņas, un pār mums nobira ložu krusa.

Vairāki no mūsējiem krita, citi izšāva pretī, bet daži domāja tikai par bēgšanu.

Griezīgi aurodami, indiāņi nāca mums virsū, un tumsā likās, ka viņu ir vairāk nekā mežā koku.

Izņemot dažus atsevišķus pistoļu šāvienus, nekāda īsta apšaudīšanās nenotika — neviens nedomāja no jauna pielādēt savu ieroci. Ienaidnieks bija klāt, iekāms kāds no mūsējiem paguva izvilkt lādējamo stieni. Dun­cim un cirvim vajadzēja izšķirt kaujas iznākumu.

Cīņa bija īsa un asiņaina. Daudzi no maniem droš­sirdīgajiem biedriem te sastapās ar nāvi, bet katrs no viņiem pirms tam nogalināja vismaz vienu pretinieku, daži pat divus vai trīs.

Drīz vien mēs bijām pieveikti. Kā gan tas citādi va­rēja būt? Ienaidnieku bija piecreiz vairāk nekā mūsu. Viņi bija atpūtušies un stipri, mēs — bada novājināti, gandrīz izkāmējuši, daudzi no mūsējiem ievainoti. Kā gan tas citādi varēja būt?

Es maz ko redzēju .no kaujas, un pārējie droši vien tāpat, jo sadursme noritēja gandrīz necaurredzamā tumsā.

Tikai ar vienu roku, pie 'tam kreiso, es nebiju nekāds cīnītājs. Uz labu laimi es izšāvu no šautenes un biju izvilcis arī .pistoli, bet nepaguvu laist to darbā, kad trieciens ar tomahauku nogāza mani zemē bez samaņas.

Es biju tikai apdullināts un, kad atjēdzos, redzēju, ka kauja ir beigusies.

Kaut gan bija melna nakts, es varēju saskatīt netālu no sevis guļam zemē citu aiz cita tumšus ķermeņus — tie bija kritušie.

Daži bija mani nesenie biedri, citi — viņu ienaid­nieki. Daudzi pretinieki vēl miruši atradās viens otra dzelžainos apkampienos. Indiāņi locījās gar kritušajiem kaujiniekiem, it kā tos izšķirdami. Pie mūsējiem viņi izpildīja savu briesmīgo atriebības rituālu — noskalpēja līķus.

Man tuvāk stāvēja kāda grupa, kas skalpēšanā ne­piedalījās. Viens tās vidū, kā likās, deva pavēles. Pat pelēkajā tumsā es varēju saskatīt trīs līganas spalvas. Atkal Oceola!

Es nebiju brīvs, citādi šai pašā brīdī būtu meties uz priekšu un saķēries ar viņu izmisīgā, kaut arī bez­cerīgā cīņā. Bet es nebiju brīvs. Pār mani bija nolieku­šies divi indiāņi, it kā sargādami, lai es neizbēgtu.

Turpat tuvumā es pamanīju Melno Džeku, arī dzīvu un tāpat apsargātu. Kādēļ viņi nebija mūs nogalinājuši?

Vietai, kur es gulēju, tuvojās kāds vīrs. Tas nebija tas ar trim strausa spalvām, bet, ;kā likās, pēdējā sū­tīts. Kad viņš pienāca tuvāk, es redzēju, ka taun rokā ir pistole. Tātad mana stunda bija pienākusi.

Pienācējs noliecās pār mani un pielika ieroci man cieši pie auss. Taču, man par lielu izbrīnu, viņš izšāva gaisā.

Es domāju, ka viņš ir kļūdījies un šaus otrreiz. Bet es maldījos — viņš acīm redzot bija gribējis tikai ap­gaismot mani.

Šāviena uzliesmojumā es uz mirkli ieraudzīju viņa seju. Tas bija indiānis. Man likās, ka esmu šo seju kādreiz agrā'k redzējis, un pēc tās izteiksmes es nopratu, ka arī viņš mani pazīst.

Viņš ātri pagriezās un devās uz -to pusi, kur gulēja» sagūstītais Džeks. Pistolei acīm redzot bija divi stobri, jo es atkal dzirdēju viņu izšaujam, tagad noliekušos pār nēģeri.

Tad viņš atliecās taisns un iesaucās:

— Tie ir viņi, abi dzīvi!

Šī vēsts acīm redzot bija domāta tam ar melnajām spalvām, jo, izdzirdis šos vārdus, viņš kaut ko nesapro­tamu nokliedza un aizgāja projām.

Viņa balss atstāja uz mani pavisam savādu iespaidu. Man likās, ka tā nebij;a Oceolas balss.

Mēs tā nogulējām vēl tikai daža.s minūtes, kamēr atveda zirgus. Uz diviem no tiem uzsēdināja Džeku un mani un cieši piesēja pie segliem. Tad atskanēja pavēle doties ceļā, un, no abām pusēm indiāņu jātnieku ap­sargātus, mūs aizveda projām caur mežu.