Oceola — seminolu virsaitis

59. NODAĻA steidzīgais vēstnesis

Mēs ar Hikmenu bijām pagājuši tālāk mo kareivju bara, lai mūsu saruna noritētu nepiespiesti.

Ar katru brīdi vecais mednieks kļuva valodīgāks, un pēc viņa izturēšanās es .nopratu, ka viņam vēl ir kas man s;a,kārns. Es nešaubījos par viņa sirsnīgo pieķerša­nos mūsu ģimenei un draudzības jūtām pret mani per­sonīgi, tādēļ pāris reižu mūsu sarunas laikā biju jau gandrīz gatavs atklāt viņam savas aizdomas, kas mani tā nomāca. Viņš bija piedzīvojis un gudrs vīrs, kaut arī neizglītots, un labāku padomdevēju man būtu grūti atrast. Es nezināju neviena, kam būtu kaut puse tās dzī­ves gudrības, kas viņam, jo Hifcmens nebija vienmēr mi­tis purva malā starp aligatoriem, bet gan tieši otrādi — savā mūžā daudz ko pieredzējis un izbaudījis. Es droši varēju paļauties uz viņa draudzību un tikpat droši uz­ticēties viņa spriedumiem.

To apzinādamies, es būtu viņam atklājis savus no­slēpumus, kas kā akmens nospieda man sirdi, vai vismaz dažus no tiem, ja vien man nebūtu licies, ka viņš jau vienu otru no tiem zina. Piemēram, Dzeltenā Džeka at- kalparādīšanās Hikmenam nebija nekas jauns: viņš ap­galvoja, ka nekad neesot juties idrošs par mulata nāvi un sen jau dzirdējis, ka tas esot dzīvs. Taču es negribēju runāt par viņu, bet gan par Erensa Ringolda ļaunajiem nolūkiem. Varbūt Hikmens par tiem kaut ko zināja. Es ievēroju, ka, pieminot Riingolda vārdu sakarā ar Spensu un Viljamsu, viņš uzmeta man dīvaini nozīmīgu ska­tienu, it kā tam būtu kaut kas sakāms par šiem ne­liešiem.

Es gaidīju, ko viņš man .atklās, kad pēkšņi izdzirdu auļojoša zirga pakavu dipoņu. Atskatījies es ieraudzīju no upes krasta puses tuvojamies jātnieku, kas dzina zirgu tādos aulekšos, it kā jātu īsdistance-s sacīkstēs.

Zirgs bija balts un jātnieks melns. No viena .acu uz­metiena es pazinu abus — jātnieks bija Melnais Džeks.

Es iznācu no koku pudura, lai viņš mani pamanītu un neaizdrāztos garām uz baznīcu, kas atradās mazliet tālāk. Kad viņš piejāja tuvāk, es tam_uzsaucu.

Viņš mani ieraudzīja un arī izdzirdēja un, strauji pa­griezis zirgu, auļoja šurp, kur stāvējām mēs ar veco mednieku.

Acīm redzot Džekam bija kaut kas man -pavēstāms, bet Hikmena klātbūtnē viņš negribēja skaļi to teikt. Taču lieta bija steidzīga, un viņš, nolēcis no zirga, pie­nāca man klāt un iečukstēja ausī dažus vārdus. Tā bija tieši tā vēsts, ko es 'gaidīju, — mūsu mājās bija ieradies Erenss Rimgolds.

— Tas sasodītais melnais ir klāt, massa Džordž!

Burtiski tā Džeks man to pateica.

Es šo vēsti uzņēmu, ārēji cenzdamies palikt tik mie­rīgs, cik vien varēju, jo negribēju, ka Hikmens uzzinātu vai pat tikai nojaustu, ka runa ir par kaut ko ārkārtēju. Tadeļ, ar pāris vārdiem atlaidis melno ziņnesi, es kopā ar mednieku devos atpakaļ uz iežogojumu .pie baznīcas un tur karavīru drūzmā nemanot no viņa nošķīros.

Drīz vien es atraisīju savu zirgu un, neteicis nevie­nam ne vārda, pat Gallageram ne, ielēcu seglos un ne­uzkrītoši devos projām.

Es nejāju p,a taisnāko ceļu, kurš veda tieši uz mūsu plantāciju, bet ar nelielu līkumu cauri mežam, kas pie­nāca tuvu klāt baznīcai. Es to darīju, lai maldinātu veco Hikmenu vai kādu citu, kas varbūt bija ievērojis steidzī­gā vēstneša ierašanos un, redzot mani aizjājam tam līdz. varētu nākt uz -domām, ka mūsu mājās kaut kas nav kārtībā. Tagad ziņkārīgām acīm palika iespaids, ka es esmu aizjāijis tieši pretējā virzienā.

Caur krūmiem es varēju jāt tikai soļiem, bet drīz vien izkļuvu uz lielā ceļa, ,kas veda augšup gar upi, un tad, iecirtis zirgam piešus, auļoju tā, it kā uz spēles būtu likta ma,na dzīvība. Es tik ļoti steidzos vienkārši tāpēc, Lai šis slepenais ciemiņš — manas mātes iun mā­sas mīļais viesis — nepagūtu aiziet -pirms manas iera­šanās.

Neraugoties uz to, ka man bija nopietns pamats ienīst šo cilvēku, es neslāpu pēc viņa asinīm. Mans no­lūks nebija nogalināt Erensu Ringoldu, kaut gan tas varbūt būtu vispiemērotākais veids, kā atbrīvoties no tik neģēlīga un bīstama rāpuļa kā viņš. Zinot viņa ne­krietnību un Hikmena stāsta ietekmē no jauna iededzies niknumā par viņa zvērisko rīcību, šai brīdī es būtu varē­jis bez vilcināšanās un sirdsapziņas pārmetumiem at­ņemt šim nelietim dzīvību.

Taču, lai cik liels bija manis sašutums, es negribēju rīkoties pārsteidzīgi un nezaudēju savaldīšanos. Mani atturēja pašaizsardzības instinkts, un man ne prātā ne­nāca nospēlēt Samsona dzīves traģēdijas pēdējo ainu.

Mans rīcības plāns bija daudz saprātīgāks.

Mans nodoms bija šāds: neviena nepamanītam, ja vien tais būs iespējams, sasniegt māju, taisnā ceļā doties uz viesistabu, kur droši vien atradās ciemiņš un abas mājasmātes, ar savu pēkšņo ierašanos tos pārsteigt un pieprasīt paskaidrojumus no visiem trim, lai tādējādi darītu reiz galu šim neizprotamajam juceklim mūsu ģi­menes attiecībās, kurš mani tik mokoši mulsināja. Es nostāšos aci pret aci ar šo trijotni — māti, māsu un pre­cinieku — un piespiedīšu viņus visus trīs atzīties.

«Jā!» es teicu pats sev, kvēlā apņēmībā iecirzdams zirgam piešus sānos. «Jā, viņi atzīsies, viņiem jāatzīs­tas … visiem, citādi…»

Attiecībā uz abām pirmajām es vēl noteikti nezināju, ko darīšu, ja viņas neatzīsies, kaut gan, aizskartās dēla un brāļa mīlestības rosināts, manās krūtīs jau brieda kāds ļauns nodoms.

Ringoldu, ja viņš atteiktos runāt patiesību, es biju nolēmis vispirms nopērt ar pātagu, tad izmest pa dur­vīm un beidzot stingri piekodināt nekad vairs nespert kāju šajā mājā, kurā es vienīgais turpmāk būšu no­teicējs.

Te vairs nevarēja būt ne runas par labo toni; šai bridi es nepavisam nebiju noskaņots ievērot smalkas ce­remonijas. Pret cilvēku, kas bija mēģinājis mani noslep­kavot, es varēju atļauties visrupjāko izturēšanos.