Mobijs Diks jeb Baltais valis

9. nodaļa sprediĶis

Tēvs Mepls piecēlās un maigā, neuzbāzīgā balsī vēlēja izklīdu­šajiem ļaudīm sanākt vienkopus: "No labā borta - uz kreiso laipu - šurpmāk! No kreisā borta - uz laipu pa labi! Uz vidu! Uz vidu!"

Sākās dobja smago zvejnieku zābaku klaudzoņa ejās starp soliem, tik tikko dzirdama sieviešu kurpju švīkstoņa, un atkal iestājās klusums, kad katrs acu skatiens apstājās pie sludinātāja.

Viņš brīdi kavējās pārdomās; tad, nometies ceļos kanceles priekšgalā, sakrustoja lielās, brūnās rokas uz krūtīm un, paceldams augšup aizvērtas acis, ņēmās skaitīt lūgšanu - tik dziļi dievbijīgi, itin kā piesauktu debesis, stāvēdams uz ceļiem jūras dibenā.

Lūgšanu beidzis, viņš stieptā un svinīgā balsī - tik sērīgā kā grimstoša kuģa zvans miglā - sāka lasīt sekojošu himnu, turklāt mainīdams izteiksmi lasīšanas gaitā, un, ticis līdz noslēguma pantiem, nobeidza skanīgi un pacilāti:

Virs manis valzivs ribu jumts

Jūt drūmās velvēs šausmas dzimstam,

Kad debess saule vilnī gulst,

Tā mani atstāj, lai es grimstu.

Vai pati pekle rīkli ver,

Kur rūpesti un bēdas mita.

Par redzēto jums stāstīt der, Kā es tur izmisumā kritu.

Sai postā steidzu pielūgt Dievu, Ja biju cienīgs, lai tas dzird.

Dievs uzklausīja, ko tam lūdzu:

Mans cietums - valzivs — beigta ir.

Kungs steidzās palīgā pa jūru, To tiesa delfīns starojošs,

Tik cienīgs, gaišs un briesmīgs sejā Dievs mani žilbināja spožs.

Lai mana dziesma mūžam sveiciens

Tam brītiņam, kas baiss un vēlīgs;

Dievs kungs, lai tevi augstu teicu, Kas esi visvarens un žēlīgs.

Gandrīz visi klātesošie pievienoja savas balsis šai himnai, kas pletās plašumā, celdamās augšup un pārmākdama vētras gaudas, pēc tam iestājās īss klusuma brīdis, sludinātājs lēnām pāršķīra Bībeles lapas, līdz beidzot, salicis rokas uz aizvērtās grāmatas, sacīja: "Dārgie brāļi kuģinieki, lai ņemam, piemēram, pēdējās rin­diņas no pravieša Jonas grāmatas pirmās nodaļas: "Un radīja Dievs lielu zivi un sūtīja to aprīt Jonu.""

Brāļi kuģinieki, šī grāmata, kas aptver nieka četras nodaļas - četrus stāstus - ir tikai smalkākais pavediens varenajā Svēto Rakstu tauvā. Toties kādas dvēseles dzīles aizsniedz Jonas dziļumu mērī­tāja lote! Cik pamācošu piemēru mums rāda šis pravietis! Kāda cēla himna tapusi zivs vēderā! Kā tā atgādina jūras viļņošanos un cik diža paceļas savā varenībā! Mēs jūtam pludus gāžamies sev pāri; mēs kopā ar to nogrimstam jūras dūņainajā dibenā, kur visapkārt mums tikai jūraszāles un dūņas! Bet -kāds ir tas piemērs, ko mums māca Jonas grāmata? Brāļi kuģinieki, piemērs ir divējāds; piemērs visiem mums, grēcīgajiem ļautiņiem, un ari man, dzīvā Dieva stūresvlram. Grēcīgiem ļaudīm tāpēc, ka te runāts par grēku, bezjūtlbu, piepeši mostošām bailēm, drīzu sodu, nožēlu, lūgšanām, un, visbeidzot, par Jonas glābšanos un iepriecināšanu. Gluži kā pie citiem grēciniekiem Amitājusa24 dēla apgrēcība bija paštaisnā nepaklausībā Dieva gribai - šobrīd nav svarīgi, kāda bija šī griba un kādā veidā tapa viņam darīta zināma, - ka viņš atrada to par grūti izpildāmu. Taču viss, ko Dievs no mums sa­gaida, ir grūti pildāms, - ielāgojiet to - tas tāpēc, ka viņš biežāk pavēl mums, nekā cenšas mūs pārliecināt. Un, paklausīdami Dieva gribai, mēs neklausām paši savējai; lūk, šajā nepaklausībā sev pašiem ari ir visa dievbijības jēga.

"Bet Jona cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Tarsisā, un nonāca līdz Jafai" - uzņēmies nepaklausības grēku, mēģināja izbēgt no Visvarenā, domādams, ka cilvēku būvēts kuģis var nogādāt viņu zemēs, kur valdītu nevis Dievs, bet šis pasaules Kapteiņi. Viņš ložņāja pa Jafas piestātnēm, meklēdams kuģi, kas dotos uz Tarsisu! Te, iespējams, slēpjas kāda sevišķa, vēl neizprasta jēga. Pēc visa spriežot, Tarsisai jābūt tagadējai Kadisai un nekam citam. Tāds ir mācītu vīru viedoklis. Un kur atrodas Kadisa, mani brāļi? Kadisa ir Spānijā - tik tālu no Jafas, cik tālu vien Jona varētu pa jūru aizkuģot tajās senajās dienās, kad cilvēce Atlantiju tikpat kā nepazina. Tādēļ, ka Jafa - šodienējā Java, brāļi kuģinieki, atrodas vistālāk Vidusjūras austrumu krastā, Sīrijā; turklāt Tarsisa jeb Kadisa atrodas vairāk nekā divtūkstoš jūdžu attālumā uz rietumiem, jau aiz Gibraltāra šauruma. Mani brāļi, jūs redzat, ka Jona mēģināja bēgt no Dieva Tā Kunga uz otru pasaules galu? Nelaimīgais! Ak, nožēlojamais un nicināmais cilvēks, kas ar cepuri uz acīm un vai­nīgu skatienu slapstās no sava Dieva un lodā gar kuģu piestātnēm līdzīgi zemiskam ļaundarim, steigdamies šķērsot jūru. Viņš izskatās tik nemierīgs un pašapsūdzošs, ka, bijusi tolaik policija, Jona jau sava izskata dēļ vien tiktu saņemts ciet, uz kuģa neuzkāpis. Viņā viegli sazīmēt noziedznieku: viņam nav bagāžas, nevienas cepuru kārbas, nedz ceļasomas vai maišeļa, nedz pavadītāju draugu, kas atvadītos no viņa piestātnē. Galu galā, pēc gariem briesmu pilniem meklējumiem vīrs atrod kuģi uz Tarsisu brīdī, kad iekraušanas darbi tuvojas beigām; kad viņš uzkāpj uz klāja, lai kajītē aprunātos ar kapteini, visa kuģa komanda uz mirkli pārtrauc darbu, pamana, ka svešiniekam ir ļauna acs. Jona to ievēro, bet velti viņš cenšas izlikties mierīgs un pārliecināts par sevi, velti mēģina pasmaidīt samocītu smaidu. Cilvēka nemaldīgā nojauta iedveš jūrniekiem, ka viņš nevar būt nevainīgs. Savā rotaļīgajā, bet tajā pašā laikā nopietnajā toni viņi pačukst cits citam: "Džek, tas būs aptīrījis kādu atraitni" vai "Džo, ievēro viņu, tas būs piekopis divsievību", vai "Klau, Harij, man rādās, ka šis te laulības pārkāpējs izmucis no vecās Gomoras cietuma vai ir slepkava no Sodomas!" Kāds no jūrniekiem steidzas uz piestātni, kurai šis kuģis pietauvojies, lai pārlasītu stabam uzlīmētu sludi­nājumu, kas apsola piecsimt zelta gabalus par tēva slepkavas notveršanu un aprāda noziedznieka pazīmes. Viņš lasa un blenž te Jonā, te papīrā, bet viņa līdzbiedri tobrīd drūzmējas ap Jonu, gatavi kuru katru brīdi viņu aizturēt. Nobiedētais Jona drebēdams sauc talkā visu savu drosmi un mēģina rādīt savaldīgu seju, taču izska­tās vēl gļēvulīgāks. Viņš nevēlas pat sev pašam atzīties, ka tiek turēts aizdomās, bet tas vien jau liekas aizdomīgi. Un viņš turpina tā stāvēt, kamēr jūrnieki, pārliecinājušies, ka šis virs nav tas, par kuru sludinājumā rakstīts, ļauj viņam paiet garām un nokāpt kajītē.

"Kas tur ir?" sauc kapteinis, noliecies pār savu apkrauto galdu, pie kura viņš steigšus kārto muitas papīrus. "Kas tur ir?" Šis nevainīgais jautājums, kā tas ievaino Jonu! Šajā brīdī viņš ir gatavs apgriezties un doties prom. Bet viņš savaldās.

"Es gribētu ar šo kuģi nokļūt Tarsisā, - vai jūs drīz dodaties ceļā?"

Līdz tam aizņemtais kapteinis nemaz nebija palūkojies augšup uz Jonu, kas stāv tepat, viņa priekšā; bet tagad, izdzirdis aizsma- kušo balsi, viņš tūdaļ ieurbjas Jonā ar savu pētošo skatienu.

"Mēs dosimies ceļā līdz ar nākamo paisumu," beidzot skan nesteidzīga atbilde; viņš joprojām uzmanīgi noskata ienācēju.

"Un nekādi ne drīzāk, ser?"

"Tas ir pietiekami drīz jebkuram godīgam pasažierim." Tā! Jona, tevi trāpījis vēl viens spēriens. Bet viņš steigšus novirza sarunu citā gultnē.

"Es braukšu jums līdzi!" viņš saka. "Cik man jāmaksā? Es tūdaļ pat iedošu naudu."

Tādēļ te taisni tā arī rakstīts, brāļi kuģinieki, un tas nav bez jēgas šinī līdzībā, ka viņš "samaksāja braucamo naudu" pirms tam, kad kuģis pacēla enkuru. Un šajā sakarībā tas ir ļoti nozīmīgi.

Šis Jonas kapteinis, brāļi kuģinieki, bija tāds cilvēks, kas redzētu cauri jebkuram noziedzniekam, taču savā alkatībā atmas­kotu tikai tos, kam nav ne penija. Šajā saulē, brāļi, grēks, kam pietiek naudas, var ceļot brīvi un bez pases, kurpretī tikums, būdams nabadzīgs, tiks aizturēts pie ikkatras robežas. Tā nu Jonas kapteinis gatavojas pārbaudīt, cik dziļas ir Jona kabatas, pirms izsaka savas domas par viņu. Viņš pieprasa trīskārtīgu samaksu, un abi ir vienojušies. Kapteinis domājas esam pārliecinājies, ka Jona ir izbēdzis noziedznieks; un tajā pašā laikā nolemj palīdzēt bēglim, kas bruģē sev ceļu ar zeltu. Tomēr, kad Jona bez svārstīšanās attaisa maku, kapteinis top piesardzīgs un aizdomīgs. Katru naudas gabalu viņš met galdā, lai pārbaudītu, vai tas nav viltots. "Vismaz naudas viltotājs tas nebūs," viņš saka pats sev, un tā Jona iekļūst pasa­žieru skaitā. "Ierādiet man manu kajīti, ser," Jona saka. "Esmu piekusis, šurp nākdams, man jāizguļas!" - "Tā izskatās," kapteinis atbild. "Tu vari ierīkoties, lūk, tur." Jona ieiet kajītē un grasās aiz­slēgt durvis, taču neatrod atslēgu. Dzirdot viņu muļķīgi grābājamies gar durvīm, kapteinis klusītēm irgājas un murmulē kaut ko par cietuma kameru durvīm, kuras nav atļauts slēgt ciet no iekšpuses. Neizģerbies un putekļains, kā bijis, Jona atstiepjas kojā un redz, ka mazā kambarīša griesti turpat vai skar viņa pieri. Saspiestajā gaisā Jonam trūkst elpas jau šobrīd, šajā šaurajā alā, kas atrodas zem ūdenslīnijas, Jonu pārņem viedīgas nojautas par to smacējošo stundu, kad valzivs ieslodzīs viņu savu iekšu šaurajā cietumā.

Pie starpsienas pieskrūvētā lampa šūpodamās apgaismo Jonas kajīti; kuģis pēc pēdējo saiņu iekraušanas sasvēries uz piestātnes pusi, tādēļ lampa ar visu liesmiņu šobrīd attiecībā pret kajīti atrodas nedaudz slīpi; īstenībā tā piestiprināta pilnīgi taisni, tikai dara acīm redzamu to līmeņu melīgumu, kuru starpā karājas. Lampa uztrauc un biedē Jonu; zvilnēdams savā kojā, viņš ciešanu pilnām acīm lūkojas apkārt, bet šimbrīžam veiksmīgā bēgļa nemierpilnās acis nekur neatrod patvēruma. Un šī pretrunīgā lampa iedveš viņam aizvien lielākas bailes. Grīda, griesti, sienas - viss ir greizs. "Ak! Gluži tāpat sašķiebusies sirdsapziņa manī!" bēglis vaid. "Taisni augšup pavērsta lampas liesma, bet manas dvēseles kambari sagrie­zušies šķērsām."

Kā cilvēks, kas pēc uzdzīvē aizvadītas nakts steidzas nokļūt gultā - ar apreibušu galvu, kamēr pašpārmetumi jau cērt viņā savus kāšus līdzīgi dzeloņiem romiešu zirgu iejūgā: jo auļotājs diktāk raujas uz priekšu, jo tie dziļāk iegraužas krūtīs; gluži tāpat kā šis cilvēks paģiru nelabumā lokās un grozās savā guļamvietā, izlūdzoties no Dieva nebūtību, līdz ciešanu lēkme pāri, un beigu beigās nelaimīgo pārņem dziļš stingums līdzīgi tam, kāds mēdz pārmākt noasiņojušu mirēju, jo sirdsapziņa ir ievainota, un šo asiņošanu nekas nespēj apturēt - raugiet, tā pēc mokošas mētāšanās pa koju bēdas briesmīgā smaguma nospiestais Jona visbeidzot nogrimst, noslīkdams miega dziļumos.

Un, lūk, paisuma laiks ir pienācis; kuģa kabeļtauvas atraisītas; no tukšās piestātnes, uz vieniem sāniem nošķiebies, gāzelēdamies aizpeld kuģis, kas dodas uz Tarsisu. Šis kuģis, mani draugi, bija pirmais grāmatā aprakstītais kontrabandistu kuģis. Un kontra­banda bija Jona. Bet jūra dumpojas, tā nevēlas nest nolādētu kravu. Uznāk drausmīga vētra, un kuģis grasās salūst. Bet šajā brīdi, kad bocmanis sauc visus vīrus palīgā, kad kastes, saiņi un krūkas dārdē­damas krīt pār kuģa malu, vējam kaucot un ļaudīm gaužoties, kad pa grīdas dēļiem virs Jonas galvas rībina smagi soļi - visā šajā negantajā kņadā Jona guļ savu šausmīgo miegu. Viņš neredz satumsušās debesis un trakojošo jūru, nejāt, kā sagriežas šķērsām sijas, un nedz jauš, nedz mana iztālēm tuvojamies vareno valzivi, kas jau tagad ar atplestu rīkli šķeļ jūru, sekodama viņam. Kā teikts, brāļi kuģinieki, "Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā," un pārbaidītais šķiperis skrien pie viņa, kliegdams taisni miegpilnajā ausī: "Ka tu vari tik cieši gulēt? Celies!" Šo drausmīgo kliedzienu sadzirdējis, Jona atmos­tas no sava nāves miega, slejas kājās, klupdams un grīļodamies izrāpjas uz klāja, kur, pie tauvas pieķēries, lūkojas uz jūru. Tajā pašā mirklī viņam pār kuģa malu uzgāžas panterai līdzīgs milzu vilnis. Vilnis pēc viļņa brāžas pār kuģi, neatrodot izeju - tas rēkdams veļas te uz priekšgalu, te pakaļgalu, - līdz jūrnieki gandrīz apslīkst, kaut kuģis vēl turas virs ūdens. Un ikreiz, kad bālais mēness parāda savu baiļpilno seju iz bezdibenīgajām gultnēm, no tumsas tur, augšā, drausmu pārņemtais Jona redz bugspritu izslejamies taisni augšup, lai tas tūdaļ no jauna nirtu lejup pretī satrakotajiem dziļumiem.

Bailes un vēlreiz bailes kliegdamas urbjas cauri viņa dvēselei. Lai kā viņš līstu un lodātu, šis no Dieva bēgošais šobrīd stāv kails un ieraugāms visu acu priekšā. Kuģinieki ievēro bēgli, viņu aizdomas aizvien pieņemas spēkā, līdz beidzot, galvenokārt tālab, lai šo acīm redzamo patiesību pārbaudītu, paļaujoties uz debesu taisno spriedumu, viņi teic cits uz citu, ka būtu jāmet kauliņi, lai izzinātu, kurš ir vainīgs, ka viņiem klājas tik ļauni. Kad, kauliņus metot, vaina krīt uz Jonu, viņi neganti uzbrūk nelaimīgajam ar saviem jautājumiem: "Kāda tava nodarbošanās, no kurienes tu nāc? Kādas tu zemes un tautas?" Tagad ielāgojiet, mani brāļi, ko nabaga Jona dara. Uztrauktie jūrnieki taujā tikai, kas viņš ir un no kurienes ieradies, tomēr viņi saņem ne tikai atbildes uz saviem jautājumiem, bet arī pavisam citu atbildi, ko no Jonas krūtīm izrāvusi pār viņu paceltā Dieva roka.

"Es esmu ebrejs," viņš kliedz un nerimstas, "es bīstos Tā Kunga, debesu Dieva, kas radījis jūru un sauszemi!" Tu bīsties viņa, ak Jona? Tā gan, tev tagad nākas Dievu Kungu bijāt! 1 epat uz vietas viņš nekavējoties metas izsūdzēt nodarījumu; viņu uzklausīdami, jūrnieki izbīstas aizvien vairāk, taču tajā pašā laikā žēlo viņu. Kad Jona, vēl neuzdrīkstēdamies lūgt Dievu apžēloties, jo viņam paša apgrēcības smagums vislabāk zināms, kad nelaimī­gais Jona kliegšus kliedz uz tiem, lai tie ņem viņu un iesviež jūrā, jo viņa vainas dēļ sacēlusies šī lielā vētra, viņi, Jonu saudzēdami, aizgriežas un mēģina glābt kuģi citiem līdzekļiem. Bet viss velti; satrakotā jūra bija saviļņojusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām; un tad, vienu roku pacēluši pret debesīm, lai piesauktu Dievu, otru paši pret savu gribu viņi pacēla pret Jonu. Un Jona top pacelts kā enkurs un mests jūrā; topašbrīd miers kā eļļa sāk plūst no austrumpuses, līdz jūra kļūst gluži mierīga; Jona ar visu vētru ir palicis aiz borta, aiz sevis atstādams visnotaļ mierīgus ūdeņus. Viņš iet dibenā negantam virpulim pa vidu un, pagalam apmulsis būdams, ne manīt nemana, ka nonāk gaidošajos, plati atplestajos žokļos; valzivs mute aizkrīt, nospīdot baltiem zobiem, itin kā cietuma durvju aizšaujamiem bez skaita, un Jona no zivs ķermeņa iekšienes raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības. Bet pievērsiet uzmanību viņa lūgšanai un lieciet vērā to derīgo mācību, kas no tās izriet. Lai cik grēcīgs būdams, Jona negaužas un neizlūdzas svabadībā tikt. Viņš sajūt, ka šis drausmīgais sods ir pelnīts. Viņš atstāj savu atbrīvošanu Dieva Tā Kunga ziņā, apmierinādamies ar to, ka no mokām un ciešanām ceļ savu skatienu uz Viņa augsto dievnamu. Un šeit, kuģabiedri, ir tā patiesā un īstenākā grēku nožēla, kas nediedelē pēc piedošanas, bet pateicas par saņemto taisno sodu. To, cik tīkama tāda Jonas rīcība bija Dievam, rāda viņa vēlākā atpestīšana un paglābšana no juras un valzivs. Brāļi kuģinieki, es neminu Jonu jums visiem par atdarināšanas cienīgu paraugu viņa grēku dēļ. Nebūt ne; bet, ja jūs esat grēcīgi bijuši, tad nožēlojiet to līdzīgi Jonam."

Sludinātājam šos vārdus sakot, sniegputeņa sirdi plosošās gaudas tur, ārā, likās piešķiram viņa runai jaunu, sevišķu spēku; viņam aprakstot Jonas dēkas vētrainajā jūrā, varēja iedomāties viņu pašu trakojošās aukas apņemtu. Viņa platās krūtis cilājās kā viļņiem viļņojoties; paceltās rokas šķita divas nevaldāmas stihijas; pērkoni ducināja sarauktajā pierē, bet acis mētāja zibeņus. Tas viss lika vientiesīgajiem klausītājiem uzlūkot viņu ar bailīgu cienību, kādu tie nebija raduši izjust.

Te viņa skatienā parādījās apsīkums; vīrs klusēdams pāršķīra Svēto Rakstu lapaspuses un, visbeidzot, acis aizvēris, brīdi palika nekustīgi stāvam, droši vien sazinādamies ar Dievu un sevi pašu.

Tad mācītājs atkal pievērsās savai draudzei, aizvien zemāk noliecot galvu visdziļākajā un vīrišķīgākajā pazemībā, un teica tādus vārdus: "Brāļi kuģinieki, Dievs uzlicis jums tikai vienu roku, bet mani viņš spiež pie zemes abām rokām. Es nolasīju jums šajā niecīgajā gaismā, kāda man dota, to mācību, ko Jona devis visiem grēciniekiem, tostarp arī jums, bet vēl jo vairāk - man, tāpēc ka esmu grēcīgākais jūsu starpā. Cik laimīgs es būtu, ja drīkstētu nokāpt no šā masta un apsēsties uz klāja, kur jūs sēžat, lai klausītos, kā jūs klausāties, kamēr kāds no jums lasītu man priekšā to otro, vēl ietekmīgāko mācību, kādu Jona radījis par pamācīšanu man kā dzīvā Dieva stūrmanim. Tā, būdams svaidīts par stūresvīru - pravieti, tiesas un taisnības sludinātāju, Jona, Dieva sūtīts izteikt netīkamas patiesības grēkos grimušajai Nīnivei, bet, bīdamies ienaida, kādu viņš varētu izraisīt, vairījās savas misijas, cenzdamies aizbēgt no pienākuma un sava Dieva, kāpdams kuģī Jafā. Taču Dievs ir visur, un Tarsisu bēglis nesa­sniedza. Kā mēs redzējām, Dievs viņu panāca valzivs izskatā un nogrūda pazudināšanas mutuļainajā bezdibenī, pēc tam ātri ierija un aizrāva sev līdzi dzelmē pašā jūras vidū, kur straumes viņu apņēma, iesūkdamas tūkstoš jūdžu dziļumos, kur niedres bija apvijušās ap viņa galvu, bet visas skumju bangas un viļņu kalni vēlās pāri. Bet arī no turienes, no pazemes dziļumiem, kurus ne ar kādu loti25 neaizsniegt, no pekles dziļumiem, kur valis nolaidās līdz pat zemes aizsprostiem - no turienes Dievs izdzirda iz dziļumiem grēku nožēlnieka pravieša balsi saucam. Un Tas Kungs pavēlēja zivij - no saltās, mutuļojošās jūras tumsības tā iznira pretī siltajai, tīkamajai saulei, visiem debess un zemes brīnumiem, lai izspļautu Jonu malā. Tad Dieva vārds atskanēja otrreiz, un Jona - savainots un apdauzīts, jo viņa ausīs kā divās gliemežnīcās joprojām daudzbalsīgi dudināja okeāns, - Jona pildīja visaugstākā pavēli. Un kas bija viņam vēlēts, brāļi kuģinieki? Vēstīt Taisnību, Nepatiesībai sejā lūkojoties! Tā tas bija!

Šī, brāļi kuģinieki, šī ir tā otrā mācība; posts un bēdas pie­meklēs to dzīvā Dieva stūresvīru, kas neliks šo mācību lietā. Posts un bēdas pār to, kas pasaulīgā dēļ no dievišķā pienākuma novērsis vaigu! Posts un bēdas pār viņu, kas izlies elji pār ūdeņiem, kad Dievs noteicis vētrai būt! Posts un nelaime tam, kas meklē glaimu runas teikt, lai biedinātu! Vai viņam! kas labo vārdu augstāk par labiem darbiem turēs! Vai tam! kas šajā pasaulē vairījies bezgodību tiesāt! Vai tam! kas no patiesības novērsies, pat tad, ja meli būtu pēdējais glābiņš! Jā gan, posts tam, kas, lielā stūresvīra Pāvila vārdiem runājot, uzmetas citiem par sludinātāju, pats necie­nīgs palikdams!"

Viņš nodūra galvu un, kā šķita, kādu brīdi gremdējās aiz­mirstībā; tad atkal, pievērsis tiem dziļas apskaidrības skarto vaigu, dievišķā aizrautībā iesaucās: "Ak, brāļi kuģinieki! Uz laba borta līdzās jebkurai nelaimei neizbēgami atrodama laime - un laimes virsotne sniedzas jo augstāk, jo nelaimes dziļumi dziļāki. Vai gan grotmasts nesniedz tālāk par visgarāko ķīli? Svētlaime, kas augstu uzbango un dziļi dziļumos ietiecas - svētlaime tam, kas vienmēr nelokāms stājas pretī lepnīgiem dievekļiem un šīs­zemes valdniekiem. Svētlaime viņam, kura stiprās rokas vēl cenšas turēties, kad nodevīgās, nelietīgās pasaules kuģis grimst dibenā zem viņa kājām. Apskaidrots tas, kas neatkāpsies ne soli no taisnības, bet kaus, dedzinās un graus grēku, pat tad, ja nešķīs­tība slēptos zem senatoru un tiesnešu mantijām. Svētlaime kā marss26 , svētlaime tam, kas neatzīst cita likuma, nedz kunga, vien savu Kungu Dievu, par savu vienīgo tēviju turēdams debesis. Svētlaime tam, kuru nekādu drūzmu viļņojumi ļaužu jūrā nespēj noskalot no šā drošā gadsimtu kuģa. Mūžīga svētlaime un prieks ir viņa daļa, ja tas, savu pēdējo dvašu izdvesdams, varēs teikt: "Ak, Tēvs! Visbiežāk pamanītais pēc tavu rikšu sitieniem,

2 Marss (hol.) - izbūve masta galā apvāršņa novērošanai. (Tulk. piezīme.)

mirstīgs vai nemirstīgs, te nu es dodos pie Tevis. Es centos būt piederīgs Tev viscaur, drīzāk kā šai pasaulei vai sev pašam. Bet tas nav nekas, es atstāju mūžību Tev, jo kas gan ir cilvēks, ka viņam butu jāpārdzīvo savs Dievs?"

Dieva kalps nesacīja vairāk neko, tikai lēnām ar žestu svētīja klātesošos, paslēpa seju rokās un palika tā, nometies ceļos, līdz visi izklīda un viņš bija viens.