Mobijs Diks jeb Baltais valis

108. nodala AHĀBS UN GALDNIEKS

Klājs - Pirmā naktssardze.

(Galdnieks stāv pie sava ēvelsola un divu lukturu gaismā darbīgi apzāģē kājai domāto kaula šķēpeli, kas stingri iespiesta skrūvspīlēs. Uz ēvelsola mētājas kaula šķembas, ādas sloksnītes, pakojumi, skrūves un visvisādi darbarīki. Pašā priekšā sarkani kvēlo ēze, pie kuras darbojas kalējs.)

- Velns lai parauj gan vīli, gan šito kaulu! Tas, kam jābūt cietam, ir mīksts, bet tas, kam jābūt mīkstam, ir ciets. Šitā klājas tādiem kā mums, kas vīlējam vecus žokļus un stilbakaulus. Pamēģināsim citu. Palūk, ar šito iet labāk (šķauda), un šitie kaula putekļi (šķauda), šitie te (šķauda), jā gan, šie (šķauda), pie velna, nemaz neļauj man runāt! Redz, šitā ir, kad vecais zēns skrubina miroņkaulu. Pazāģē dzīvu koku, un nekādu putekļu nebūs; nozāģē dzīvu kaulu un arī nebūs (šķauda). Nāku, nāku, vecais Šmuli, ķeries klāt un lūko pēc kniedes un maiglēm; tūdaļ būšu gatavs ar šiem noņemties. Par laimi (šķauda), nav jātaisa ceļa locītava; tur būtu, ko palauzīt galvu, bet visparastākais lielakauls - tas ir tikpat vienkārši kā darināt apiņu maiksti, tikai gribētos labi nostrādāt. Vajadzētu laiku, mazliet vairāk laika, tad es viņam sameistarotu tik smalku kāju (šķauda), kas piedienētos salonlēdijai. Tās ziemišķādas kājas un lieli, ko man gadījies redzēt skatlogos, nevarētu šitai līdzināties. Tās uzsūc ūdeni un, protama lieta, dabū reimatismu, kas jādakterē (šķauda) ar vannošanām un ierivēšanām, tāpat kā īstās kājas. Bet tagad, pirms zāģēju, man būtu jāpaaicina viņa vecā mogoliskā augstība un jāap­skatās, vai garums pietiekams; man rādās, ka būs par īsu! Ahā! Pēda klaudz; mums veicas, viņš ir klāt — vai arī kāds cits, kā likts.

Ahābs (tuvojas).

(Turpmākā cēliena laikā galdnieks Laiku pa laikam turpina šķaudīt.)

- Kā sviežas, cilvēkdari?

- Jūs nākat tieši laikā, ser. Ja kapteinis atļautu, es tūdaļ atzīmētu garumu. Ļaujiet man nomērīt, ser!

- Noņemt mēru kājai? Labs ir. Šitā nav pirmā reize. Ķeries klāt! Liec pirkstu šite virsū. Tev te stāv pamatīgas spīles, galdniek- meistar, dod palūkot satvērienu. Tā, tā, kniebienu mazliet jūt.

- Vai, ser, tās var salauzt kaulus - piesargieties taču!

- Nav ko bīties, man patīk ciešs tvēriens; šajā slidenajā pasaulē patīkami just kaut ko, kas var cilvēku saturēt. Bet ko dara tas Prometejs? Tas kalējs, es teicu, - ko viņš taisa?

- Droši vien kaļ kniedi, ser.

- Kārtībā. Tas ir kopējs darbs, viņš apgādās muskuļdaļas. Cik sarkanu uguni šis iededzinājis!

- Jā gan, ser, tādam smalkdarbam metāls jānokaitē līdz baltkvēlei.

- Hm, hm. Tā vajag. Tagad man liekas ļoti zīmīgi, ka šis senais grieķis, Prometejs, kas darinājis cilvēkus, kā stāsta, esot bijis kalējs un atdzīvinājis viņus ar uguni, jo tam, kas ugunī radīts, būs ugu­nij piederēt, tādēļ vien iespējams, ka elle tiešām ir. Kā lido kvēpi! Tās būs atkritalas no grieķa darinātajiem afrikāņiem. Galdniek, kad viņš tiks galā ar kniedi, liec viņam nokalt pārīti dzelzs plecu lāpstiņu; te uz klāja ir pauninieks, kam plecos nepanesama pauna.

- Kā, ser?

- Klusē; ja jau Prometejs ir ķēries pie darba, es pasūtīšu viņam veselu cilvēku pēc vēlama parauga. Imprimis30 '' piecdesmit pēdu augumā, stāvot kapzeķēs; tad krūškurvi pēc Temzas tuneļa parauga; kājas ar saknēm, lai noturētos uz vietas; rokas ar dilbiem triju pēdu resnumā, sirdi nemaz nevajag; pieri no vara un kādu ceturt­daļu vislabāko smadzeņu; un vēl, paga, vai lai pasūtu acis, kas vērtos uz ārpusi? Nē, lai galvvirsā ir augšlodziņš, pa kuru apgaismot iekšpusi. Klausies rīkojumu un ej!

- Par ko viņš runā, un ar ko - man gribētos zināt? Vai man jāpaliek šepat? (Sānis.) Nelāga arhitektūra - ar aklu kupolu - šitā te. Nē, nē, nē, man vajag lukturi.

- Ak tā gan, ko? Te ir divi, ser, man pietiks ar vienu.

- Kam tu man spīdini acīs to ļaundarķērāju, cilvēk? Tāda gaisma acīs - tas ir sliktāk par nomērķētu pistoli.

t0> Imprimis (lat.) - vispirms. (Tulk. piezīme.)

- Ser, es domāju, ka jūs runājat tikai ar galdnieku.

- Galdnieku… bet kāpēc gan… taču nē, tas ir viens tīrs darbiņš, ko tu dari; es teiktu, īsteni džentlmeniska nodarbošanās, galdniek, - vai varbūt tu labāk gribētu strādāt ar māliem?

- Ar māliem, ser? Kā tā? Māli ir dubļaini, atstāsim tos grāv­račiem, ser.

- Zaimotājs tāds! Ko tu visu laiku šķaudi?

- Tas kauls taisa pamatīgus putekļus, ser.

- Tad liec to vērā un, kad nomirsi, neļauj sevi apglabāt dzīvajiem zem deguna.

- Ser? Ak vai! Tā gan… nūjā, vai die!

- Paklau, galdniek, man rādās, tu sacījies esam labs, kārtīgs sava amata pratējs, ko? Tad teic, vai tas liecinās labu par tavu darbu, ja es, atspiežoties uz tās tur kājas, ko tu taisi, tik un tā jutīšu tajā vietā citu, tas ir, manu izbijušo, pazaudēto kāju, no miesas un asinīm? Vai tu nespēj tikt vecajam Ādamam pāri?

- Patiesi, ser, es tagad sāku kaut ko saprast. Jā gan, esmu dzirdējis šo to dīvainu par tādām lietām; cilvēks ar nolauztu mastu nekad pavisam nepārstāj just savu iepriekšējo mastkoku, viņā ik pa laikam kaut kas ieduras. Varbūt drīkstu pazemīgi vaicāt, vai tā patiešām ir taisnība, ser?

- Tā ir, cilvēk. Palūk, noliec savu dzīvo kāju te, kur reiz bija mana; redz, acs saskata tikai vienu pašu kāju, bet dvēsele - divas. Tur. kur tu jūti pulsējam dzīvību - tieši tur, ne par mata tiesu citur, arī es to sajūtu. Vai nav mīklaini?

- Pazemīgi atļaušos teikt, ka neizprotami.

- Tad paklausies. Kā tu zini, ka tajā vietā, kur tu stāvi, nere­dzams un ar tevi saplūdis nestāv kāds viendabīgs, dzīvīgs un domājošs, ak vai, stāvēdams tur tev par spīti? Vai pat visvien­tulīgākajās stundās tu nebīsties, ka tevi noklausās? Klusē, nesaki neko. Ja nu es joprojām jūtu sāpes savā sašķaidītajā kājā, kas jau sen izputējusi, tad kāpēc tev, galdniekmeistar, mūžīgi nejust mokas elles ugunīs arī bez ķermeņa? Ko?

- Dievs žēlīgais! Patiešām, ser, ja par to runājam, tad man nāksies visu aplēst vēlreiz; man rādās, ka esmu kādu nieku palaidis garām.

- Pielūko: aunapierēm nav dots lauzīt galvas par augstām lietām. Pēc cik ilga laika tā kāja būs gatava?

- Pēc kādas stundas, ser.

- Tad sarauj un pēc tam atnes to man! (Pagriežas, lai ietu.) Ak dzīve! Te nu es esmu, lepnīgs kā grieķu dievs, bet palieku parādā šim aitasgalvam par kaulu, uz kura balstīties. Lai nolādēti mirstīgo savstarpējie rēķini, kur neiztikt bez lēšu grāmatām! Es gribētu būt brīvs kā gaiss, bet esmu ierakstīts visās pasaules rēķingrāmatās. Esmu tik bagāts, ka varētu sacensties ar varenākajiem pretoriāņiem[145]romas impērijas - pasaules impērijas iztirgošanā, taču esmu parādā par to pašu miesīgo mēli, ar kuru lielos. Ak debess! Es ņemšu tīģeli, ielīdīšu tur un izkausēšu pats sevi līdz pēdējam, vismazāka­jam skriemelim. Tā!

Galdnieks (atsākdams darbu). - Labi, labi. Labi. Stabss pazīst viņu par visiem labāk, un Stabss mūždien teicis viņu dīvaini esam; neko citu, tikai vienu vārdiņu - dīvainis; šis esot dīvains, saka Stabss, - dīvainis no dīvaiņiem, ser - dīvaini gan, ļoti dīvaini. Un te ir viņa kāja. Jā, nudien, ja tā padomāju, tad šī ir viņa gultas biedrene! Šim par sievu ir sklanda no vaļa žokļa kaula! Un šī ir viņa kāja, uz tās viņš stāvēs. Kā tur bija, viena kāja stāvot trijās vietās, un visas trīs vietas esot vienā pašā ellē - vai tā? Ak! Es nebrīnos, ka viņš tik nicīgi uz mani glūnēja! Es arī esot savādnieks, kā runā, bet tikai palaikam. Tāpat manām vecajām, mazajām un zemajām miesām nav ko bradāt pa dziļumiem kopā ar augstiem kapteiņiem kā gārņiem; ūdens ātri vien sāks smelties mutē, un tad būs brēktin jābrēc pēc glābiņa laivā. Un šite ir gārņakāja! Gara un tieva, kā nebūs! Pa lielākai daļai ļautiņi ar vienu kāju iztiek visu mūžu; tas būs tādēļ, ka šie tās lieto saudzīgi kā veca, mīkstsirdīga lēdija savu labi baroto iejūga kleperu pāri. Bet Ahābs - tas ir smagais važonis. Paskat, vienu kāju nodzinis līdz nāvei, otra uz visu mūžu izgrie- zusies, un tagad šis noplēš kaulakājas veseliem steriem. Ei tu, Šmuli! Ķeries klāt pie kniedēm, lai tiekam galā, iekams augšāmcelšanās vēstnesis nāks ar savu bazūni, piesaukdams visas kājas, istās un neīstās, kā aldari braukā, savākdami vecas alus mucas, lai tās no jauna piepildītu. Kas par kāju! Izskatās kā dzīva, tikai nodrāzta līdz kaulam; rīt viņš stāvēs uz tās un lēsīs savus rēķinus. Ehē! Gandrīz būtu aizmirsis to mazo, ieapaļo laukumiņu - nogludinot kaulu, kur viņam rakstīt platumgrādus. Tā ja, šurp kaltu, vīli un smilšpapīru!