Mobijs Diks jeb Baltais valis

94. nodaļa ROKASSPIEDIENS

Šis tik dārgi aizmaksātais Stabsa valis tapa pievilkts pie "Pekvoda" sāna, kur veica visas iepriekš aprakstītās izdarības ar lāpstiņu iecirtieniem un trīšiem, līdz pat Heidelbergas mucas dibena izsišanai vai kārbas atdarīšanai.

Kamēr vieni bija aizņemti ar šo pēdējo darbiņu, citi stiepa projām palielākas mučeles, tiklīdz tās bija piepildītas ar sperma- cetu; kad pienāca laiks, šo pašu spermacetu rūpīgi sagatavoja kausēšanas darbiem, par kuriem pastāstīšu vēlāk.

Tas atdzisa un sacietēja tik lielā mērā, ka tad, kad es kopā ar vairākiem citiem vīriem apsēdos pie lielas Konstantina vannas, kas bija pilna spermaceta, redzēju to ļoti sacietējušu lielām pikām, kuras pļekstinājās šurpu turpu šķidrajā masā. Mūsu uzdevums bija saspaidīt šos pikučus, tos atkal pārvēršot šķidrumā. Kas par smaržīgu un saldu darbiņu! Nav jābrīnās, ka vecos laikos šis spermacets bija tik iemīļots kosmētikas līdzeklis. Kā tas attīra! Kā atsvaidzina! Kāds ādas mīkstinātājs! Paturējis tajā rokas tikai dažas minūtes, jutu pirkstus topam lunkanus kā zušus, tiem sākot vīties un locīties.

Man ērti sēžot uz klāja ar sakrustotām kājām pēc nopūlēšanās pie kabestāna, zem zilām un mierīgām debesim, kad kuģis ar slinki piepūstām burām pacilāti slīdēja uz priekšu, un iegremdējot rokas starp šīm mīkstajām, maigajām sabiezējušo audu piciņām, kas noaudās gandrīz stundas laikā, tām raženi pašķīstot man pirkstos un izšļācot savu saturu tā, kā no brieduša vīnogķekara izšļācas vīna sula; ieelpojot šo svaigo smaržu, visnotaļ līdzīgu pavasara vijolīšu smaržai, - es jums svinīgi apliecinu, ka šajā laikā biju smaržīgās pļavās, aizmirsis mūsu šausmīgo zvērestu, nomazgādams to no savas sirds un savām rokām šajā neaprakstāmajā spermacetā; es jau biju gatavs noticēt vecvecajam Paracelza apgalvojumam, ka spermacetam piemīt reta spēja klusināt dusmu trakumu; nomaz­gājoties šādā vannā, es sajutos dievišķīgi atbrīvots no jebkādas nelabvēlības, aizkaitināmības, skaudības - no visa ļauna.

- Spaidi! Viļā! Spied! - un tā visu garo rītu; es šķaidīju spermaceta pikučus, kamēr pats turpat vai izkusu tajā masā! Maisīju to, līdz pār mani nāca kāda dīvaina apmātība, un es pamanīju, ka, pats to neapzinādamies, spiežu savu biedru rokas, noturēdams tās par šiem maigajiem kunkuļiem. Šī nodarbošanās izsauca manī tik aizraujošas, siltas, draudzīgas un mīlestības pilnas jušanas, ka visbeidzot es nerimtīgi spiedu visiem rokas un sentimentāli skatījos acīs, it kā sacīdams: "Ak! Mani dārgie tuvākie, kam mums nēsāt sevī rūgtumu citam pret citu, kam lolot aizvai­nojumu un skaudību? Nāciet, spiedīsim rokas cits citam; nē, paši sakusīsim kopā cits citā, izspiedīsim vienā vienīgā labestības pienā un spermacetā savas dvēseles!"

Ak, ja es varētu mūžīgi mūžam plunčāties pa spermacetu! Jo tagad, kad pēc daudzveidīgas un ilgstošas pieredzes esmu aptvēris, ka jebkurā gadījumā cilvēkam galu galā nākas pazemināt vai vismaz mainīt savu priekšstatu par aizsniedzamo laimi, redzot to nevis savos prātos vai fantāzijās, bet sievā, sirdsgudrībā, laulības gultā, maizes riecienā, seglos, pavardā, savas zemes stūrītī; tagad, kad esmu to sapratis, būtu gatavs spaidīt spermaceta kamus veselu mūžību. Nakts redzējumos es domās skatīju garas eņģeļu rindas paradīzē, un katrs bija iemērcis rokas traukā ar spermacetu.

Runājot par spermacetu, jāpārspriež arī par citām tamlī­dzīgām lietām, ar kurām saskaramies, sagatavojot vali kausēšanas darbiem.

Vispirms nāk tā sauktā zirgsega, ko atdala no tievākās vaļa ķermeņa daļas un astes spuru biezākajām daļām. Tas ir ciets cīpslu un muskuļu pinums, kas tomēr satur mazliet tauku. Pēc zirgsegas atdalīšanas, to vispirms sacērt klučos, lai būtu vieglāk pārnēsāt, pēc tam sakapā. Kluči ļoti atgādina Bērkšīras marmora gabalus.

Par "plūmpudiņu" dēvē atsevišķas vaļa mīkstumu daļas, kas šur tur pieaugušas tauksegai un bieži vien pievieno tai palielāku daudzumu treknuma. Tas izskatās ļoti atsvaidzinošs un kārdinošs. Kā jau nosaukums rāda, tas ir sulīgs, raibs, ar sniegbaltiem un zeltainiem raibumiņiem, rotāts plankumiem tumšsarkanā un purpura krāsā. Rubīnu plūmītes uz citronu fona. Par spīti saprātam, ir grūti noturēties, to nenogaršojot. Atzīstos, reiz es paslēpos aiz fokmasta un pamēģināju. Tas garšoja apmēram tā, kā es varētu iedomāties garšojam karalisku kotleti, kas pagata­vota no Luija Le Gros[125] cinkšļa, pieņemot, ka viņš ticis nokauts dienu pēc medību sezonas izbeigšanās, bet šī medībsezona iegadījušies gadā, kad Šampaņas vīna dārzi briedinājuši neparasti bagātu ražu.

Ir vēl viena visai īpatnēja substance, kas parādās darba gaitā, bet to es uzlūkoju par pārāk mīklainu, lai pienācīgi aprakstītu. To dēvē par "slienu" - tas ir vaļu mednieku izdomāts nosau­kums, un patiesībā substance pēc savas dabas tam atbilst. Tas ir kaut kas neiedomājami staipīgs un stiegrs, visbiežāk atrodams spermaceta mucu dibenā pēc ilgstošas pikuču izspaidīšanas un spermaceta noliešanas pēc tam. Es domāju, ka tie ir neticami plāni saplēstas plēvītes gabaliņi no apvalka, kas izklāja sperma­ceta kārbu.

Tā saucamie "atkrišņi" ir termins, kas patiesībā piederas īsto vaļu medniekiem, taču reizēm to lietot gadās arī kašalotu med­niekiem. Tas apzīmē tumšu, lipīgu vielu, ko nokasa no Gren- landes jeb īsto vaļu mugurām un kas lielos daudzumos klāj to otršķirīgo tupeļu klājus, kuras medī šos nicināmos Leviatānus.

Spīles. Taisnību sakot, šis vārds nav vaļu mednieku leksiko­nam piederīgs. Un tomēr vaļu mednieki to lieto, tātad tas būtu tur ietilpināms. Vaļa spīle ir īsa, cieta šķiedrjosla, izgriezta no Leviatāna astes tievā gala; tā ir aptuveni collu bieza, bet viss pārējais atbilst apmēram kapļa dzelzs daļai. Pārvelkot ar tās malu pa notaukoto klāju kā ar ādas skrāpi, tā kaut kādā neaprakstāmā veidā maģiski aizrauj sev līdzi visus netīrumus.

Taču, lai uzzinātu visu par šīm neskaidrajām lietām, vislabāk ir tūlīt nokāpt taukkambarī un ilgāk aprunāties ar tiem, kas tur iekšā. Šo kambari jau iepriekš minējām kā taukdeķu novietni - pēc tam kad tie izgriezti un nodīrāti no kašalota. Kad pienācis laiks kambara saturu sacirst, šī telpa top par šausmu istabu katram iesācējam, un jo sevišķi naktī. Vienā pusē strādātājiem liek atstāta brīva telpa, kuru apgaismo nespodrs lukturis. Parasti vīri strādā pa pāriem - viens ar pīķi un kāsi, otrs ar lāpstu. Vaļu mednieka pīķis atgādina ieroci ar tādu pašu nosaukumu, kādu mēdz lietot tuvcīņai uz fregatēm. Kāsis atgādina laivas ķeksi. Ar šo kāsi rīkodamies, vīrs uzkabina uz tā tauku sloksni un pūlas to noturēt, neļaujot tai izslīdēt, kamēr kuģis zvalstās un līgojas. Pa to laiku otrais ar lāpstu, stāvēdams uz sloksnes, šķērsām no augšas cērt to pārnēsājamos gabalos. Lāpstiņa ir uzasināta, cik vien iespējams, bet cirtēja kājas basas, un tas, uz kā viņš stāv, visu laiku slīd ārā no kājapakšas - neatturami kā kamaniņas. Vai gan būtu jābrīnās, ja kādā reizē viņš apcirstu kāju pirkstus sev vai palīgam? Reti kuram taukkambaru veterānam ir visi kāju pirksti.