Mobijs Diks jeb Baltais valis

125. nodaļa LAGA UN LĪNE

Kaut gan "Pekvods" jau labu laiciņu kuģoja pretī savai nolemtībai, laga un līne tika lietotas visai reti. Visai paļāvīgi nosakot kuģa atrašanās vietu ar citiem līdzekļiem, daži tirdz­niecības kuģi un arī vaļu mednieki, it īpaši medību apgabalos, nemēdz lietot lagu; lai gan tajā pašā laikā, visbiežāk formas pēc un nevis citu iemeslu dēļ, ik pa brīdim, kā parasts, uz īpašas tāfeles tiek atzīmēts kuģa kurss, kā arī iespējamais braukšanas ātrums stundā. Tieši tāpat rīkojās uz "Pekvoda". Koka spole ar virvi un virvē piesietā stūrainā laga jau pailgi neaiztiktas karājās pie borta treliņiem. Lietus un šļakatu mērcētas, saules un vēju kaltētas un pluinītas - visām stihijām apvienojoties, lai iznīdētu tādā bezdarbībā pakarinātos priekšmetus. Bet ar visu to drūmo domu māktajam Ahābam drīz pēc notikuma ar magnētu gadījās uzmest aci spolei, un viņš attapās, ka sekstanta vairs nav, atmi­nēdamies arī savu nesaprātīgo zvērestu par piezemēto lagu un līni. Kuģis traucās tālāk, nirdams ar priekšgalu viļņos; aiz borta putodamas vēlās bangas.

- Jūs tur, bakā! Iemest lagu!

Atsteidzās divi jūrnieki - taitietis ar zeltainu ādas krāsu un sirms vīrs no Menas salas.

- Lai viens no jums ņem spoli, es metīšu lagu.

Viņi aizgāja līdz pašam kuģa pakaļgalam, aizvēja pusē - tur, kur vēja spiediens bija klāju noliecis gandrīz līdz pašiem putās sakultajiem, sāniski ritošajiem viļņiem.

Vīrs no Menas salas paņēma spoli un pacēla augstu gaisā, turēdams aiz rokturiem, kas grieza asi, ritinot laglīni; viņš stāvē­ja tā, bet stūrainā laga nokarājās lejup, līdz pienāca Ahābs.

Ahābam nostājoties līdzās un sākot vieglītēm atritināt kādus trīsdesmit četrdesmit vijumus, lai saņemtu rokā cilpu, ko pēc tam izmest pār bortu, vecais no Menas, iesāniski vērodams gan viņu, gan līni, uzdrošinājās ierunāties.

- Ser, es neuzticos šitai auklai, tā, kā šķiet, ir pagalam. Tik ilgā laikā tveice un mitrums to sabendējuši.

- Nekas, vecais, izturēs. Vai tad tevi ilgajā mūžā sabojājuši tveice un mitrums? Kā rādās, tu vēl esi. Drīzāk gan dzīve uztur tevi, ne tu vinu.

- Es turu spoli, ser. Lai notiek, kā kapteinis teiks. Ar šitik sirmiem matiem kā man nav vērts runāt pretī augstākiem, un vēl tādiem, kas neatzīst savas kļūdas.

- Kas vēl nebūs! Palūk, kāds Dieva dots profesors no kara­liskās Dabas granītkoledžas! Bet, man domāt, šis ir par daudz pakalpīgs. Kur tu esi dzimis?

- Mazā, klinšainā Menas[149] salā, ser.

- Vareni! Ar to tu satrieci pasauli.

- Es nezinu, ser, bet esmu tur dzimis.

- Menas salā, ko? Labi, labi, no otras puses raugoties, varbūt tā arī ir labāk. Te ir vīrs no Menas; vīrs, kas dzimis kādreiz neatkarīgajā Menas salā, kur tagad vairs neatrast īstus vīrus, - salā, ko tagad aprija… kas gan? Augstāk spoli! Pret aklu, nedzīvu sienu beigu beigās tiek pārsisti visi cietie pauri. Turi augstāk! Tā.

Laga bija iemesta. Brīvie vijumi aši nostiepās aiz borta kā gara, novilkta stīga, un tad vienā mirklī ass sāka griezties. Tikmēr pa viļņiem te augšup, te lejup slīdošā laga lika vecajam vīram ar spoli savādi grīļoties.

- Turi cieši!

- Paukš! - cieši nostieptā līne pēkšņi nokarājās vienā vienīgā garā cilpā - iemestā laga bija notrūkusi.

- Es sasitu sekstantu, pērkons sagroza adatas, un tagad nešpetna jūra pārrauj lagas auklu! Bet Ahābs spēj visu salabot. Velc ārā, taitieti, spolē uz augšu, vecais no Menas! Tagad ieklau­sieties: lai galdnieks sameistaro jaunu lagu, bet tu salabo auklu! Pielūkojiet!

- Tur viņš aiziet, it kā nekas nebūtu noticis, bet man gan rādās, ka no pasaules spoles būtu izkritusi ass. Velc ārā, velc, taitieti! Tāda aukla aizlido pār bortu vesela un strinkšķēdama, bet atpakaļ velkas lēnām, satrūkusi un šļaugana. Ahā, Pips! Tu nāc palīgā, Pip?

- Pip? Kuru jūs te saucat par Pipu? Pips izlēca no vaļu medību laivas. Pips ir pazudis. Paskatīsimies, vai jūs viņu neizzvejosiet, zvejotāji. Tas striķis tik smagi nāk augšā, man rādās, viņš tur to ciet. Rauj striķi ārā viņam no nagiem, taitiet! Rauj, mums te gļēvuļi nav vajadzīgi! Ehē, tur jau viņa roka rēgojas laukā no ūdens! Cirvi, cirvi šurp - cērtiet to nost - gļēvuļus mums nevajag! Kaptein Ahāb! Ser! Ser! Tur Pips atkal mēģina uzrāpties uz klāja!

- Klusu, tu plānprātiņi - iesaucās vecais no Menas, sakamp­dams viņu aiz delma. - Vācies prom no kapteiņtiltiņa!

- Lielākais plānprātis vienmēr lamā mazāko, - pienākdams nomurmināja Ahābs. - Rokas nost no svētuma! Ko tu teici, puis, kur ir Pips?

- Tur, aiz borta, ser, aiz borta! Tur, tur!

- Un kas tu tāds esi, puisēn? Tavās tukšajās acu zīlītēs es neredzu savu atspīdumu. Ak Dievs! Vai tiešām cilvēks ir kā siets, kur birt cauri nemirstīgajām dvēselēm? Kas tu esi, puis?

- Zvaniķis, ser, kuģa vēstnesis: ding, dong, ding! Pip! Pip! Pip! Simt mārciņu pīšļu kā atlīdzība par Pipu, augumā piecas pēdas - un gļēvulīgs izskatā, — pēc tā viņu viegli pazīsiet! Ding, dong, ding! Kurš redzējis gļēvuli Pipu?

- Augstāk par sniega līniju sirdij nav vietas. Ak jūs, lauska debesis! Paverieties uz leju! Jūs esat radījušas šo nelaimīgo bērnu un pametušas viņu, jūs, patvaļīgās radītājas! Paklau, puisīt, no šā brīža Ahāba kajīte būs Pipa mājas, kamēr vien Ahābs dzīvos. Tu pieskaries manai dziļākajai būtībai, puis; tu esi pie manis saistīts pinekļiem, kas vīti no manām sirdssaitēm. Nāc, iesim lejā!

- Kas tas? Samtaina haizivs āda, - puisēns iesaucās, iesānis nopētīdams Ahāba delnu un aptaustīdams to. - Ak, ja nabaga Pips būtu kam tik laipnīgam pieķēries, varbūt viņš nemaz nebūtu pa­zudis! Man rādās, ser, tā ir tāda kā glābšanas virve - kaut kas, pie kā vārgulīgām dvēselēm pieturēties. Ak, ser, lai nāk šurp vecais Pērts un sakaļ kopā šitās divas rokas - melno un balto, tāpēc, ka es to vairs neatlaidīšu.

- Manu zēn, arī es nelaidīšos vaļā; varbūt vienīgi tad, ja vilkšu tevi līdzi vēl lielākās briesmās, nekā šīs te. Iesim uz manu kajīti. Ei, jūs taču ticat dieviem, ka tie ir viscaur taisnīgi, bet cilvēki gluži samaitāti! Ei, jūs! Apskatieties, kā visu redzošie dievi novēršas no cilvēka viņa ciešanās, un cilvēks, lai cik neprātīgs būdams un nesa­jēgdams, ko dara, tomēr izrādās pārpilns mīlestības un pateicības dāvanām. Nāc! Vedot tevi aiz melnās rokas, es jūtos lepnāks, nekā spiežot roku ķeizaram!

- Tur iet divi jukušie! - norūca vecais no Menas. - Viens sajucis prātā no spēka, otrs no vājuma. Te ari gals tai satrunējušai līnei, pa kuru viscaur tek ūdens. Salabot, vai? Man rādās, šo labāk aizstāt ar jaunu. Aprunāšos par to ar misteru Stabsu.