Mobijs Diks jeb Baltais valis

117. nodaļa VAĻU SARDZE

Tovakar noslaktētie vaļi mira patālu cits no cita: viens nostāk vēja pusē, otrs tuvāk, aizvēja pusē, trešais priekšā un ceturtais aizmugurē. Trīs pēdējie tika pievilkti klāt pie kuģa pirms nakts iestāšanās, taču tas, kas atradās vēja pusē, līdz rītam bija jāatstāj turpat; un laiva, kurai tas bija kritis par laupījumu, palika tam pie sāna visu nakti - tā bija Ahāba laiva.

Beigtā vaļa elpojamajā atverē stāvus tika iedurta kārts ar karo­dziņu, bet tās galā pakarinātais lukturis meta nemierīgu, trīsuļojošu atspulgu uz melnās, spīdīgās muguras un tālu naksnīgajos viļņos, kas laipnīgi skalojās gar vaļa plato sānu līdzīgi irdenām putām gar liedagu.

Ahābs un visa viņa apkalpe likās dusam, tikai parss bija no­modā - sakņupis viņš sēdēja priekšgalā un vēroja haizivis, kas rēgaini rotājās ap vali, sizdamas ar astēm pa laivas plānajiem ciedra dēļiem. Šis skaņas atgādināja pār Asfalta316 jūru skrienošo neaizmirstamo Gomoras rēgu pūļu vaidus, tiem drebinoties un slīdot pa gaisu.

Pamodies no snaudiena, Ahābs sastapās vaigu vaigā ar parsu. Nakts tumsas visapkārt apstīpoti, viņi likās esam pēdējie dzīvajos palikušie uz grēku plūdu ūdeņu pārklātās zemes.

- Es atkal to redzēju sapnī, - Ahābs sacīja.

- Katafalku? Vai tad netiku brīdinājis, ka tev nebūs ne līķratu, ne zārka?

- Vai tad līķratos liek tādus, kas mirst jūrā?

- Es taču teicu, vecais, - pirms tu šinī braucienā varēsi mirt, tev uz jūras jāsastop divi īsti katafalki; pirmais nebūs cilvēka roku taisīts, bet otrais būs darināts no koka, kas audzis Amerikā.

- Tā, tā! Tam jābūt savādam skatam, pars. Spalvām rotāts katafalks peld pa okeānu ar viļņiem kā pavadītājiem. Hā! Tādu skatu mums vis drīz neieraudzīt.

- Tici vai netici, bet tu nemirsi, iekams to nebūsi redzējis, vecais.

- Un kas tur bija teikts par tevi, pars?

- Kad tev būs jāaiziet, es iešu tev pa priekšu par loci.

- Un kad tu iesi - ja tā kādreiz notiktu - tad, iekams es varēšu sekot, tev man vēlreiz jāparādās, lai rāditu ceļu? Vai tā? Ja nu es noticu visam, ko tu stāsti, mans loci? Tad te man būtu divi pierādījumi, ka pieveikšu Mobiju Diku un pārdzīvošu viņu.

- Pieņem vēl vienu, vecais, - piemetināja parss, un viņa acis tumsā iespīdējās kā divi jāņtārpiņi, - tikai kaņepāji spēj tevi nogalināt.

- Karātavas, tu saki? Tad esmu nenogalējams, uz zemes un uz juras, - iesaucās Ahābs, nicīgi iesmiedamies, - nemirstīgs uz zemes un jūrā!

Abi atkal apklusa reizē, kā viens. Piezagās iepelēka rītausma, snauduļojošā apkalpe no laivas dibena uzrausās sēdus, un ap pusdienas laiku beigtais valis jau bija pievilkts pie kuģa.