Mobijs Diks jeb Baltais valis

121. nodaļa PUSNAKTS BAKĀ PIE BORTA

(Stabss un Flasks sēž uz treliņiem un ar papildmezgliem nostip­rina enkurus, kas karājas aiz borta.)

- Nē, Stabs, tu vari bungāt pa šito mezglu, cik tev tīk, tik un tā tev neizdosies iebungāt man paurī to, ko nupat teici. Pirms neilga brītiņa tu taču runāji gluži ko citu? Vai tu reiz netiki bildis, ka ikvienam kuģim, uz kura kuģotu Ahābs, vajadzētu papildus piemaksāt drošības naudu pie apdrošināšanas polises, tieši tāpat, it kā tas būtu piekrauts ar pulvermucām pakaļgalā un sērkokiem priekšgalā? Pagaidi, tu tā teici, vai ne?

- Labi, pieņemsim, ka teicu. Un kas tad ir? Kopš tā laika pat manas miesas mainījušās, vai es nevarēju mainīt savas domas? Bez tam, pat pieņemot, ka mēs esam pielādēti ar pulvermucām aizmugurē un sērkokiem priekšgalā - kādam velnam būtu pa spēkam tos sērkokus aizdegt šite, kur viss mirkst šļakatās? Un tu, mans strupulīti, tev ir tik jauki ugunssarkani mati, bet arī tu šobrīd nekādi neaizdegtos. Sapurinies taču - tu esi Ūdensvīrs jeb Aquarius, Flask; varētu piesmelt veselu krūzi ūdens, ja pasmalstītu tev aiz apkakles. Vat' neredzi, ka par šito papildu risku jūrnieku apdro­šināšanas sabiedrībām paredzētas papildu garantijas? Mēs te esam gatavie ūdensvadi, Flask. Tak paklausies tālāk, es atbildēšu arī attiecībā uz to otro būšanu. Tikai vispirms novāc kāju no šitā enkura, lai izlaižu cauri tauvu; un tagad klausies. Vai ir liela starpība starp zibensnovedēja turēšanu rokās vētras laikā un stāvēšanu tāpat vētras laikā pie masta, kam vispār nav zibensnovedēja? Vat' neredzi, āmurgalva, ka tam, kas tur rokā zibensnovedēju, nekas nevar notikt, kamēr zibens nav trāpījis mastu? Par ko tad mēs te runājam? Varbūt tikai vienam no simt kuģiem ir zibensnovedēji, un gan Ahābam, gan mums visiem, es pazemīgi atļaušos sacīt, nedraud lielākas briesmas kā visiem citiem kuģiniekiem uz desmitiem tūkstošu kuģu, kas šobrīd peld pa jūrām. Bet tu, viļņ- lauzēj, kā man rādās, gribētu, lai ikviens šajā pasaulē staigātu apkārt ar mazu zibensnovedēju pie galvassegas kā spalvu pie apsardzes virsnieka cepures un lai tas vilktos pakaļ kā šalle? Kam tu esi tik nesaprātīgs, Flask? Ir tik vienkārši būt prātīgam; kāpēc tev tas neizdodas? Katrs, kam puslīdz acis pierē, var būt saprātīgs.

- Es nezinu, Stabs. Reizēm šķiet, ka tas ir diezgan sarežģīti.

- Jā gan, ja gadās viscaur izmirkt, ir grūti nākt pie prāta, kas tiesa, tas tiesa. Un es jau esmu puslīdz izmircis šinīs šļakatās. Bet tas nekas; saņem virvi, pagriez un velc! Man rādās, mēs te sienam tos enkurus tā, it kā mums tie vairs nebūtu vajadzīgi. Piesiet šitos divus enkurus, Flask, nozīmē to pašu, ko sasiet cilvēkam rokas uz muguras. Un kas tās par varenām, vēlīgām rokām; tik tiešām, kādas dzelzs dūres, ko? Un kas par tvērienu! Interesanti, Flask, vai šī pasaule ir kaut kur noenkurota; ja nu tā būtu, tad vienā neparasti garā ķēdē. Bet piesit šito mezglu un diezgan. Tā pēc cietzemes nākamā tīkamākā vieta, kur nokāpt, ir klājs. Es saku, izgriez man no kamzoļa stērbelēm ūdeni, labi? Tencinu. Par svār­kiem ar garām stērbelēm smejas, Flask, bet man rādās, ka tāda fraka vienmēr būtu noderīga vētras laikā uz kuģa. Jo redzi, tā aste uz apakšu sašaurinās un pa to notecētu ūdens. Tāpat ir ar virs­nieku trlsstūrenēm; to malas veido gatavās notekcaurules, Flask. Man jau pietiek to blūžu un virsjaku, jāapgādā bezdelīgaste un bebrādas cepure, vai. Ehe, hē! Fjuit! Tur mana cepure aizlido pār bortu. Dieviņ tētiņ, cik tie debesu vēji slikti audzināti! Viena nelāga naksniņa, puis.