Mobijs Diks jeb Baltais valis

104. nodala VALIS - IZRAKTENIS

Sava varenā rumpja dēļ valis varētu kļūt par iemeslu visvi­sādiem pārspīlējumiem, piedomājumiem un vispārinājumiem. Lai kā jums gribētos, jūs nespētu viņu apspiest. Viņam ir tiesības tikt minētam vienīgi karaliskos foliantos. Lai nepārstaigātu atkal visus viņa asīm mērījāmos apvidus no elpekļa līdz astei un jardos mērījāmo vidukļa apkārtmēru, pietiks iedomāties tikai gigantis­kos zarnu vijumus, guļošus viņa iekšienē, kā milzīgi tauvu un virvju rituļi guļ kara līnijkuģa apakšklājā.

Ja nu esmu apņēmies tikt galā ar Leviatānu, tad man tagad šajā jomā jāizrāda izsmeļoša viszināšana, neizlaižot pat ne mazāko iedīgli vaļa asinīs un izritinot laukā vispēdējās zarnu cilpas. Tiku jau aprakstījis vali ar visiem tam piemītošajiem paradumiem un anatomiskajām īpatnībām, un tagad man atliek vienīgi slavināt to vēl no arheoloģiskā, fosilā un aizvēsturiskā viedokļa. Piemēroti jeb­kurai citai būtnei, izņemot Leviatānu - vai tā būtu skudra vai blusa, - tādi svarīgi termini varētu tikt uzlūkoti par nepamatoti pārspīlētiem. Taču, ja runa ir par Leviatānu, viss mainās. Ķeroties pie šīs lietas, esmu spiests iznest uz kamiešiem visiespaidīgākos vārdus, kādi atrodami vārdnīcā. Te jāpiebilst, ka jebkurā gadījumā, kad šīs disertācijas gaitā man vajadzēja ielūkoties vārdnīcā, es vienmēr lietoju milzīgu Džonsona vārdnīcas sējumu in Quatro, īpaši tādam nolūkam iegādātu, jo šā slavenā leksikogrāfa personas iespaidīgie apmēri darījuši viņu cienīgu sastādīt leksikonu, ko varētu lietot tāds autors kā es, runājot par vaļiem.

Bieži vien gadās dzirdēt par rakstniekiem, kas pieņemas slavā un svarā, ko viņiem sagādājusi izvēlētā tēma, lai cik parasta tā liktos. Kas notiks ar mani, tāda Leviatāna aprakstītāju? Pašam nemanot, mans rokraksts izvēršas milzīgos plakātburtos. Dodiet man grifa spalvu! Dodiet man Vezuva krāteri tintnīcas vietā! Turiet mani zem rokas, draugi! Jo, kamēr aprakstu savas domas par Leviatānu, tās mani nogurdina, es varu nokrist, šāda apjoma nomākts, jo tās aptver visas zinātnes, visas vaļu, cilvēku un masto- dontu paaudzes, pagātni, tagadni un nākotni kopā ar riņķojošu visas pasaules impērijas panorāmu, pašu Visumu, neaizmirstot arī tā nomales.

Tik pacilājoša ir šī plašā un daudzveidīgā tēma! Mēs izaugam līdz tās apmēriem. Lai radītu lielu grāmatu, jums jāizvēlas liela tēma. Nekad neviena liela un spēcīga grāmata netiks uzrakstīta par blusu, kaut gan daudzi jau to mēģinājuši izdarīt.

Pirms pieskaros tematam par fosilajiem vaļiem, es uzrādīšu savus ģeologa ieteikumu rakstus, apliecinot, ka savā daudzvei­dīgajā mūžā esmu bijis gan akmeņkalis, gan izveicīgs grāvracis - rakdams kanālus, akas, vīna pagrabus, nocietinājumus un visvisādas udenstilpnes. Tāpat iesākumā gribētu lasītājam atgādināt, ka agrīnajos ģeoloģiskajos slāņos ir atrodamas tikai tādu briesmoņu pārakmeņotās atliekas, kuri šobrīd gandrīz pilnīgi izmiruši; vēlākie tā sauktā terciārā perioda izrakteņi, liekas, esam vienojošais, katrā ziņā saistošais posms starp aizvēsturiskajām būtnēm un tām, kuru attālie senči, tā sakot, tikuši savākti Noasa šķirstā; visi līdz šim atraktie fosilie vaļi piederīgi terciārajam periodam, kas ir pēdējais periods pirms augstākajām formācijām. Un, kaut gan neviens no tiem pilnīgi neatbilst kādai no zināmajām mūsdienu sugām, tomēr, kopā ņemot, tiem ir pietiekami daudz radniecīgu īpašību, lai būtu tiesīgi tikt ieskaitīti vaļveidīgajos.

Izkliedētas un pārakmeņojušās Pirmsādama laiku vaļu pa­liekas, viņu kauli un skeletu daļas pēdējo trīsdesmit gadu laikā šad un tad atrastas Alpu pakājē, Lombardijā, Francijā, Anglijā un Skotijā, Luiziānas, Misisipi un Alabamas štatos. Par pašām interesantākajām tādām atlūzām jāuzlūko daļa galvaskausa, kas 1779. gadā tika izrakta Dofina ielā Parīzē - īsā ieliņā, kura ved tikpat kā taisnā ceļā uz Tilerī pili, un arī kauli, ko izcēla Napoleona laikos, rokot Antverpenes dokus. Kivjē izteicies, ka šīs kaulu šķembas piederējušas kādam pilnīgi nepazīstamam Leviatāna paveidam.

Taču neapšaubāmi visvairāk apbrīnotie no vaļveidīgo relik­tiem ir milzīgs gandrīz vesela aizvēsturiska briesmoņa skelets, ko atrada 1842. gadā tiesneša Kreiga plantācijā Alabamā. Šausmu pārņemtie lētticīgie apkārtnes vergi noturēja to par kāda krituša eņģeļa ģindeni. Zinību vīri no Alabamas atzina to par milzīgu rāpuli un nodēvēja par Bazilozauru. Taču, kad vairāki kaulu paraugi tika nogādāti pāri jūrai angļu anatomam Ovenam, izrādījās, ka tā dēvētais rāpulis ir valis, tikai no jau izmirušas sugas.

Tā varētu būt zīmīga ilustrācija faktam, kas šajā grāmatā atkārtojas atkal un atkal - ka vaļa skelets gaužām nepilnīgi ļauj nojaust ķermeņa īstenos apveidus. Pēc tam Ovens pārkrus­tīja briesmoni par Zevglodontu un savā traktātā, ko nolasīja Londonas ģeoloģiskajā biedrībā, nosauca to par neparastāko radījumu starp tiem, kurus uz zemeslodes notikušās pārmaiņas piespiedušas izmirt.

Kad es stāvu šo vareno Leviatānu skeletu, galvaskausu, ilkņu, žokļu, ribu un mugurkaula skriemeļu vidū, kuri pa daļai atgādina pastāvošos jūras briesmoņus, saglabādami līdzību ar izmirušiem aizvēsturiskiem Leviatāniem, saviem neaplēšami tālajiem priekštečiem, plūdi mani aiznes atpakaļ tajos brīnumu laikos, kur pats laiks, tā teikt, vēl nav sācies, jo laiks sākās līdz ar cilvēku. Te pelēkais Saturna haoss viļņo man apkārt, un es nodrebēdams skatu polāro mūžību neskaidros apveidus, kad ledus bastioni, smagi ieķīlēdamies, iespiedās tagadējo tropu apgabalos, un visā divdesmitpiectūkstoš jūdžu apjomā nevarēja saskatīt ne pēdas apdzīvotas zemes. Tad visa pasaule piederēja valim, un, būdams radības kronis, tas šķēla viļņus pa tagadējo Andu un Himalaju aprisēm. Kam ir tādi raduraksti kā Levia- tānam? Ahāba harpūna izlējusi asinis, kas ir senākas par faraonu asinīm. Metuzāls pret vali liekas esam tikai skolaspuika. Es saskatos ar Semu, lai paspiestu viņam roku. Mani šausmina neaprakstāmo vaļa draudu pirmatnējā Pirmsmozus pastāvēšana, kuri, sākušies vēl pirms laiku pirmsākumiem, droši vien pastāvēs arī tad, kad izbeigsies visi cilvēku laikmeti.

Taču Leviatāns atstājis savas Pirmsādama laiku pēdas ne tikai dabas dagerotipos, tas ne tikai kaļķakmenī un marmorā pēcnākamiem iemūžinājis savu senatnīgo atveidu. Ari uz ēģiptiešu plāksnītēm, kuru senatnīgums tās padara gandrīz par izrakteņiem, mēs atrodam nekļūdīgu viņa peldspuras nospie­dumu. Kādā no Denderas tempļa telpām pirms piecdesmit gadiem granīta griestos tika atrasta izkalta un izkrāsota planisfēra298 , pilna kentauriem, grifiem un delfīniem, līdzīgiem tām grotes- kajām figūrām, ar kādām mūsdienās rotā debess sfēru. Un, slīdēdams starp tiem, peldēja mūsu vecais Leviatāns; tur, šajā planisfērā, viņš plunčājās jau gadsimtiem, vēl pirms Zālamans tika ielikts šūpulī.

Tāpat neklājas izlaist vēl vienu īpašu vaļa senatnīguma aplie­cinājumu viņa ģindenīgajā, aizvēsturiskajā atveidā, kā liecina visu cienītais Džons Leo, Barbarzemes apceļotājs senlaikos:

"Netālu no krastmalas viņiem svētnīca ir, kam spāres un balsti darīti no vaļu kauliem, jo milzumlielas valzivis beigtas tanī krastā bieži izmestas tiek. Ļautiņi ieskata, ka noslēpumainā vara, kas no Dieva šim Templim dāvāta, nedod nevienai valzivij garām peldēt, tai acumirklīgu nāvi nesūtot. Patiesība šai lietā ir tāda, ka Templim pa abi roki klintis stāv, kas divi jūdzes jūrā iesniedzas, un tos vaļus savaino, kuri tām uzduras. Kā brīnums tur glabājas valzivs riba neticamā garumā, kas pret zemi atbalstās ar izliekto pusi uz augšu, veidodama tādu arku, kuras loku cilvēks, arī kamieļa mugurā sēdēdams, sasniegt nevar.

Šī riba (saka Džons Leo), kā stāstīts, tur jau ir gadu simteni, pirms man bija lemts to ieraudzīt. Viņu hronisti apliecina, ka no šā Tempļa nācis Pravietis, kas vēstījis par Muhamedu, bet vēl citi nevilcinās apgalvot, ka Pravietis Jona šīs svētnīcas pakājē ir no valzivs krastā izmests ticis."

Te, šajā Āfrikas Vaļa templī, es atstāju tevi, lasītāj; ja esi no Nantaketas un turklāt vaļu mednieks, tad tu bez skanas te noskaitīsi savu lūgšanu.

Planisfēra (lat.) - Zemes vai debess globusa attēls uz plakanas kartes pusložu veidā. (Tulk. piezīme.)