Mobijs Diks jeb Baltais valis

65. nodaļa VALIS KA PAĒDIENS

Tas, ka mirstīgs cilvēks var ēst kustoni, no kura barojas arī viņa lampa, un ka Stabss gatavs notiesāt to viņa paša eļļas apgaismojumā, ja tā var izteikties, rādās tik necilvēcīgi, ka nepieciešama neliela iedziļināšanās tā vēsturē un filozofijā.

Vispār ir zināms, ka pirms trim gadsimtiem vaļa mēle Francijā tika uzskatīta par smalku delikatesi un tirgota par visai augstu cenu. Tāpat Indriķa VIII laikā kāds galma koks saņēma labu atalgo­jumu par to, ka izgudroja nepārspējamu mērci uz iesma ceptam delfīnam, kas, ja atceraties, ir piederīgs pie vaļiem.

Delfīni tik tiešām līdz pat šai dienai tiek uzskatīti par ļoti garšīgu paēdienu. Gaļa tiek savelta bumbuļos apmēram biljard- bumbu lielumā un, būdama, kā pienākas, savircota un izsautēta, var tikt noturēta par teļa gaļu vai bruņurupuča gaļu. Vecos laikos mūki no Danfērmlinas to ļoti cienīja. Viņi pat saņēma no kroņa pamatīgu delfīnu pabalstu.

Patiesība ir tāda, ka - vismaz starp vaļu zvejniekiem - valzivs gaļa tiktu viscaur uzskatīta par smalku ēdmaņu, ja tās nebijis tik daudz; ja jums gadītos piesēsties pie gaļas pīrāga turpat vai simt pēdu garumā, tas jums liktu zaudēt apetīti. Patlaban tikai vispārliecinātākie vaļu zvejnieki - tādi kā Stabss, ēd ceptu vali; eskimosi gan nav tik izlepuši. Mēs labi zinām, ka viņi pār­tiek no valzivīm, izsenis savācot un uzglabājot reti labu trānu. Zogranda - viens no viņu slavenākajiem dziedniekiem, iesaka vaļa tauku sloksnes kā visnotaļ sulīgu un barojošu paēdienu bērniem. Tas man atgādina stāstu par dažiem angļiem, kurus pirms daudziem gadiem nelaimīgā kārtā vaļu medību kuģis pameta Grenlandē un kuri pēc tam vairākus mēnešus dzīvoja, pārtikdami no pussatrūdējušām vaļa strēmelēm, kas bija palikušas krastā pēc trāna tecināšanas.

Holandiešu vaļu mednieki šīs strēmeles dēvē par "pankūkām", kam tās tik tiešām līdzinās, būdamas brūnas un kraukšķīgas, smaržodamas kā sensenie Amsterdamas namamāšu pīrāgi un cepumi, kamēr tie svaigi. Tiem ir tik kārdinošs izskats, ka pat visatturīgākie ēdāji nenoturēsies, tos nenogaršojuši.

Bet vēl vairāk vaļa gaļas vērtību civilizēta ēdāja acīs pazemina tās treknums. Tas ir milzīgs, godalgots jūras vērsis - par daudz trekns, lai būtu gards. Paverieties kaut vai uz vaļa kupri, kas varētu būt tikpat iecienīta ēdmaņa kā bifeļa kupris (kuru uzskata par retu gardumu), ja tas nebijis tikai stingra tauku piramīda. Un arī pats spermacets, tik balts un maigs kā caurspīdīgais, pa pusei sarecējušais, bālganais mīkstums kokosrieksta iekšpusē trīs mēnešus briedušā auglī; bet tas ir par treknu, lai aizstātu sviestu. Tomēr daudzi vaļu mednieki iemanījušies jaukt to ar kādu citu ēdamvielu un tad apēst. Garo tauku kausēšanas naktssardžu laikā jūrnieki ir pieraduši iemērkt sausiņus lielajos tauku toveros - un atstāj tos tur uz brītiņu, pirms apcep. Ne vienas vien lieliskas vakariņas esmu tā pagatavojis.

Ja runājam par nepieaugušu kašalotu, tad tāda smadzenes top uzlūkotas par izmeklētu gardumu. Galvaskauss tiek pāršķelts ar cirvi, un no turienes izvilktas divas apaļīgas, baltganas daivas (mats matā kā divi lieli pudiņi); tajās iemaisa miltus, un no tām gatavo lielisku paēdienu, kas pēc garšas nedaudz atgādina teļa smadzenes, kuras ir daudzu epikūriešu izdaudzināts gardums; un katram zināms, ka daži jaunuļi no epikūriešu vidus, ilgstoši baudīdami teļa smadzenes, mazpamazām sagādā arī paši sev kādu mazumiņu smadzeņu, vismaz tik daudz, lai spētu atšķirt teļa galvu no savējās, kam, patiesību sakot, nepieciešamas izcilas novērošanas spējas. Tas ir iemesls, kāpēc jaunais bucītis ar inteliģenta izskata teļa galvu šķīvī uz galda reizēm ir bēdīgākais skats, kādu vien var ieraudzīt. Galva lūkojas viņā nedaudz pārmetoši, itin kā teikdama: "Arī tu, Brut!"

Varbūt ne tikai pārmērīgais treknums vainīgs pie tā, ka sauszemes ļautiņi uzskata vaļa gaļu par kaut ko pretīgu; tas kaut kādi saistīts ar iepriekš minētajiem apsvērumiem: teiksim, kā lai cilvēks ēstu nupat nogalētu jūras radību, turklāt vēl pie pašas apgaismojuma. Taču nav jāšaubās, ka pirmais cilvēks, kas nokāva vērsi, tika uzskatīts par slepkavu; varbūt viņu pat pakāra; vismaz, ja viņu būtu tiesājuši vērši, tā nešaubīgi notiktu, ko viņš arī būtu pelnījis - kā kurš katrs slepkavnieks. Aizejiet uz tirgu, kur sestdienas vakarā tirgo gaļu, un paverieties uz dzīvu divkājainu drūzmu, kas appēta garas mirušu četrkājainu rindas. Vai jums nešķiet, ka tāds skats pārspēj Cilvēkēdāju izrīcības? Kanibālu? Kurš tad nav kanibāls? Es jums teikšu, ka pastarajā tiesā iecietīgāk tiks uzlūkots taupīgs Fidži salinieks, kas uz priekšdienām iesālījis savā pagrabā izkāmējušu misio­nāru, nekā tu, civilizētais un izglītotais gardēdi, kas pienaglo zosis pie grīdas, lai baudītu to aptaukojušās aknas zosu pastē­tes veidā.

Taču Stabss ēd vali paša vaļa gaismā - vai ne? Un šis apstāk­lis tikai pastiprina nodarījumu, vai ne?

Palūko sava naža spalu, mans civilizētais un izglītotais gar- dumlaiža, kas tiesā rostbifu, - no kā pagatavots šis spals? No kā gan cita, ja ne no tā paša vērša sugasbrāļa, ko tu notiesā? Un ar ko tu baksti zobus pēc tam, kad esi nogaršojis trekno zosi? Ar spalvu no tās pašas zoss. Un ar kādu spalvu Zosu aizsardzības biedrības sekretārs skribelē oficiālos apkārtrakstus? Tikai pēdējos mēnešos šī biedrība apstiprinājusi lēmumu lietot vienīgi metāla spalvas.