Mobijs Diks jeb Baltais valis

39. nodaļa PIRMĀ NAKTSSARDZE

Priekšklājs

(Topmarss. Stabss viens, velk brasi.)

Hā! Hā! Ha! Hā! Hm! Jāiztīra rīkle! Es visu laiku domāju par to, un te - ha, hā, ir viss, ko esmu izprātojis. Kādēļ? Taču tādēļ, ka smiekli ir vissaprātīgākā un visvieglākā atbilde tam, kas šķiet dīvains; lai nāk kas nākdams, viens mierinājums vienmēr paliek - viens mierinājums, uz ko paļauties - ka viss ir iepriekš izlemts. Es lāgā nesaklausīju, ko viņš Starbekam teica, taču manam neskolotajam prātam rādās, ka Starbekam neklājas neko vieglāk, kā man tanī vakarā. Ir skaidrs, ka vecais Mogols95 nolika arī viņu pie vietas. Es to jau jutu un zināju, pār mani nāca atklāsme - esmu gatavs kaut ko pravietot - kā uzmetu aci viņa galvaskausam, tā visu sapratu. Labs ir, Stabs, prātniek Stabs - tāds ir mans tituls - labs ir, Stabs, bet kas tev no tā? Pats galvenais, uz kā viss balstās, te ir redzams. Es nezinu, vai notiks, kam būs jānotiek, bet, lai notiek kas notikdams, es iešu tam pretī smiedamies. Visas tās šausmas, kas mums uzglūn, ir gaužām jocīgas! Smiekli nāk. La-lā, trallā-rallā! Diez, ko mana sulīgā odziņa mājās dara? Raud acis no pieres laukā? Vai varbūt cienā nule iebraukušos harpūnvīrus, tā sacīt, plivinās kā vim­pelis96 uz/regates9 ', kamēr es šite… la, lā-trallā, rallā! Ak…

Lai uzdzeram šonakt, kad sirdis prieks,

Tai mīlai, ko vilnis prom šūpo, Kā burbuli biķerī augšup skrien Un pārplīst, kad tiek uz lūpām.

Kāds varens pantiņš… kas sauca? Misters Starbeks? Jā, jā, ser (sānis), viņš mani izrīko, bet arī viņu kāds izrīko, ja nealojos. - Jā, ser, tas darbiņš padarīts, es nāku!

EI, PUIKAS, NEBŪSIM SENTIMENTĀLI, TAS NĀK PAR SLIKTU GREMOŠANAI!