Mobijs Diks jeb Baltais valis

56. nodaļa PAR MAZĀK KĻŪDAINIEM VAĻU ATTĒLIEM UN PATIESAM VAĻU MEDĪBU AINĀM

Sakarā ar briesmīgajiem vaļu attēliem es jūtu lielu kārdinājumu šoviet vēl pamatīgāk iedziļināties briesmonīgākajos nostāstos - no tiem, kādus var atrast dažās grāmatās - kā senās, tā nesenās, jo sevišķi Plīnija, Parčesa, Llekljuita, Herisa, Kivjē un citu rakstos. Taču tos es izlaižu.

Man zināmi tikai četri lielā kašalota attēli: Kolneta, Haginsa, Frederika Kivjē un Bīla attēls. Iepriekšējā nodaļā jau minēju Kolnetu un Kivjē. Haginsa darbs ir daudz labāks par viņu darbiem; taču vislabākais neapšaubāmi ir Bilam. Visi Bīla zīmējumi, kas attēlo šo vali, ir labi, ja neņem vērā vidējo no trim vaļiem dažādos stāvokļos otrās nodaļas sākumā. Titullapā redzamas laivas, kas uzbrūk kašalotiem; kaut šis attēls, bez šaubām, darināts, lai izrai­sītu pieklājīgu skepsi dažos salonu apmeklētājos, visā visumā tas ir apbrīnojami pilnīgs - gluži kā dzīvē. Daži kašalotu zīmējumi Dž. Rosām Braunam ir diezgan pareizām līnijām veidoti, taču gra­vīras nav izdevušās. Tā gan nav viņa vaina.

Vislabākie vaļa uzmetumi ir Skorsbijam, taču tie uzzīmēti pārāk mazi, lai radītu vēlamo iespaidu. Viņam ir viena pati vaļu medību aina, un atliek vienīgi nožēlot, jo tikai no šādām ainām, ja tās vispār ir labi izdevušās, iespējams iegūt kaut ko līdzīgu apjausmai par dzīvu vali, kādu to skata dzīvie mednieki.

Taču, visu kopā ņemot, kaut gan dažviet sīkumos ne pārāk precīzi, labākie no labākajiem vaļu portretiem un medību attēlo­jumiem, ko iespējams aplūkot, ir divās lielās un labi nostrādātās franču gravīrās, kas nozīmētas no kāda Garnēri gleznām. Tās vērā ņemami attēlo uzbrukumus kašalotam un īstajam valim. Pirmajā gravīrā parādīts varens kašalots visā savā majestātiskajā godībā, kurš tieši tobrīd izniris no okeāna dzīlēm, uznesot uz skausta augstu gaisā atbaidošas sadraskātu laivas dēļu skambalas. Laivas priekšgals daļēji palicis vesels, tas skatāms šūpojamies uz briesmoņa mugurkaula; bet uz priekšgaldiņa jūs varat saredzēt priekšairētāju, kas tur nostājies uz vienu vienīgu netveramu mirkli, pa pusei vaļa versmainās, kūpošās elpas aizsegā, gatavodamies mesties lejup, gluži kā no kraujas. Visa šī aina atveidota apbrīnojami patiesi un lieliski. Pa pusei iztukšotā mučele ar virvēm aizpeld pa balsnējo jūru; satraikšķīti harpūnu koka kāti rēgojas ieslīpi virs ūdens; peldošo jūrnieku galvas redzamas šur un tur ap vali, sejās lasāmas visdažādākās šausmu izteiksmes, kamēr no tumšās, vētrainās tāles steidz šurp kuģis. Varētu atrast nopietnas kļūmes vaļa anatomijā, taču lai tās paliek; pat ja mana dzīvība būtu no tā atkarīga, es nespētu uzzīmēt labāk.

Otrā gravīra attēlo laivu tajā brīdī, kad tā, pilnā gaitā iedama, pietuvojusies sānu pie sāna milzīgam, gliemju aplipinātam valim, kas pludina pa jūru savas melnās, jūraszālēm apvītās miesas līdzīgi apsūnojušai klints virsotnei no Patagonijas kalniem. Vaļa dvašas strūkla ir taisna, kupla un melna kā sodrēji, tik biezam dūmu sta­bam paceļoties no dūmeņa; varētu nodomāt, ka lejā lielos kādos vārās pamatīgas vakariņas. Jūras putni knābā sīkus vēzīšus un gliemjus, un citus jūras gardumus un saldumus, kādus valis palaikam vizina uz savas nāvi nesošās muguras. Bet biezlūpu Leviatāns visu laiku šķeļ jūras dzīles, atstādams aiz sevis veselām tonnām sakultas baltu putu pītes un likdams zvalstīgajai laivai līgot kā vienkocim, kam pagadījies iekļūt okeāna tvaikoņa spararata saceltajos viļņos. Tādējādi gleznas priekšplānā viss ir viena vienīga kustība, bet dibenplānā - gluži kā lieliskam mākslinieciskam kontrastam attē­lota spoguļgluda, mierīga jūra, sašļukušas un nokārušās bezspēcīgā kuģa buras un nobeigta vaļa miesas kā nekustīga masa - šis ieņemtais cietoksnis ar uzvaras zīmi - karogu, kas slinki plivinās pie garas kārts, kura iesprausta vaļa nāsī.

Es nezinu, kas bijis vai ir šis gleznotājs Garnēri. Taču zvēru pie savas dzīvības, ka viņš vai nu ir labi attēloto notikumu pazinējs no paša pieredzes, vai viņu brīnišķā kārtā pamācījis kāds piedzī­vojis vaļu mednieks. Franči vispār lieliski attēlo darbību. Ejiet un pārlūkojiet visus Eiropas gleznojumus - kur vēl jūs atradīsiet uz audekla tādu dzīvības pilnu, elpojošu kustību kā triumfa zālē Versaļā, kur skatītājam jālaužas cauri te šādām, te tādām lielis­kām kaujām par Franciju, kur katrs zobens šķiet kāvu atblāzmas uzmirdziens, bet daudzie bruņotie karaļi un ķeizari cits pakaļ citam paskrien garām kā kronētu kentauru kavalērija? Jūras kauju ainas, kuras attēlojusi Garnēri ota, nudien nav mazāk cienīgas atrasties šajā galerijā.

Franču iedzimtā spēja tvert lietas no mākslinieciskās puses, kā liekas, it īpaši izpaužas viņu gleznās un gravīrās, kas attēlo vaļu medības. Nebūdami ne desmito tiesu tik pieredzējuši šajās būšanās kā angļi un ne par tūkstošo tiesu tik piedzīvojuši kā amerikāņi, viņi tomēr apgādājuši abas šīs tautas ar vienīgajiem pabeigtajiem zīmējumiem, kas spēj kaut cik dot apjēgu par vaļu medību īsteno garu. Pa lielākai daļai angļu un amerikāņu zīmētāji apmierinās ar to, ka atveido sastingušas priekšmetu aprises, piemēram, tukšu vaļa kontūru profilā, kas, ja runājam par sasniegto glezniecisko iespaidu, ir tikpat pamatīgs kā piramīdas uzmetums profilā. Pat Skorsbijs - vaļu mednieks, kas bauda pelnītu slavu un ir devis mums Grenlandes vaļa parādes portretu visā augumā un divas vai trīs smalkas delfīnu un narvaļu miniatūras, cienā mūs ar veselu sēriju klasisku gravīru, kurās attēlo laivu ķekšus, kapājamos nažus un enkurus, ar Lēvenhūka'/ ') sīkumaino rūpību sniedz salstošajai pasaulei izpētes objektu - deviņdesmit sešus faksimilus[78] ar palieli­nātiem Arktikas sniega kristāliem. Nedomāju mazināt tāda slavena ceļotāja nopelnus (jo cienu viņu kā veterānu), taču tik svarīgā lietā, bez šaubām, tikai neuzmanības dēļ viņš nav apgādājis katram kristālam ar zvērestu apliecinātu apliecību no Grenlandes miertiesas.

Bez šīm vispilnīgajām Garnēri gravīrām ir vēl divas citas uzma­nības vērtas franču gravīras, kuras darinājis kāds, kas parakstās kā A. Dirāns. Viena no tām, kaut gan pilnībā neatbilst mūsu pašreizējam tematam, tomēr ir pelnījusi, lai to pieminam citā sakarībā. Tā ir mierpilna ainava no Klusā okeāna dienvidu salām: franču vaļu medību kuģis noenkurojies klusā līcītī, slinki uzņem­dams dzeramo ūdeni; kuģa saplakušās buras, tāpat kā dibenplānā redzamo palmu garenās lapas, nokārušās bezvēja bulā. Tas ir ļoti iespaidīgi, ja ņemam vērā, ka te attēloti drošsirdīgie vaļu mednieki vienā no retajiem austrumnieciskajiem atpūtas mirkļiem. Otra gravīra ir gluži citāda: kuģis atklātā jūrā, iestrēdzis pašā Leviatānu dzīves serdē, ar vali pie borta; kuģis (attēlots laupījuma apstrādes mirklī), šķiet, piestājies pie briesmoņa kā pie piekrastes; bet viena no laivām, steidzīgi airēdamās prom no šīs rosības, dodas vajāt citus vaļus tālumā. Harpūnas un žebērkļi ir gatavi lietošanai; trīs airuvīri jau uzslējuši mastu, bet pēkšņa viļņošanās likusi laiviņai izslieties no ūdens kā zirgam, kas sacēlies pakaļkājās. No kuģa, kur katlos tiek kausēti vaļa tauki, kūp dūmi kā no sādžas, kas pilna smēdēm, bet vēja pusē milzt melni vētru un lietu vēstoši mākoņi, itin kā mudinādami iekarsušos jūrniekus pasteigties.