Mobijs Diks jeb Baltais valis

76. nodaļa tarĀns2

Iekams uz brīdi šķiramies no kašalota galvas, es gribētu, lai jūs kā saprātīgi fiziologi gluži vienkārši uzmanīgi aplūkotu to visā tās godībā. Es vēlētos, lai jūs, šajā reizē to apskatīdami, gūtu saprātīgu un nepārspīlētu priekšstatu par to, kāds mūru dragājamās ierīces spēks tajā iemājo. Tas ir ļoti būtiski - tāpēc, ka jums vai nu sev par apmierinājumu jātiek skaidrībā šajā jautājumā, vai arī jūs nemūžam nenoticēsiet visnotaļ patiesam gadījumam - vienam no briesmīgākajiem, kādus vien iespējams atrast vēstures hronikās.

Jūs varbūt esat redzējuši, ka parasti, kašalotam peldot, viņa galvas pieres daļa atrodas gandrīz pilnīgi vertikāli ūdenim; ievērojiet, ka apakšpusē šī piere ir manāmi nošļaupta, veidojot padziļinājumu garajam apakšžoklim, kas atgādina bugspritu; ievērojiet, ka mute atrodas pilnīgi galvas apakšpusē, tieši tā, it kā mute būtu novie­tota zem zoda. Vēl vairāk - ievērojiet, ka deguna valim vispār nav, bet nāsis, kādas tam ir - elpvads - atrodas galvvirsā; ievērojiet, ka acis un ausis novietotas galvas sānos, tādā attālumā no pieres daļas, kas veido gandrīz trešo daļu visa ķermeņa garuma. Tādā kārtā jūs jau būsiet pamanījuši, ka pieres daļa kašalotam ir nejūtīga, akla siena, bez jebkādiem orgāniem vai jutīgām vietām. Vēl jums jāatceras, ka tikai pašā tālākajā, zemākajā, nošļauptajā pieres galā atrodams kaut kas līdzīgs kaulam; un tikai kādas divdesmit pēdas no pieres var atrast galvaskausu. Tādējādi visa šī milzīgā bezkaulu

Tarāns (gr.) - senlaicīga mūru graujamā ierīce; (jūrn.) - priekšvadņa zemūdens daļas izcilnis, kas senlaikos izmantots ienaidnieka kuģu dragāšanai. (Tulk. piezīme.) masa ir kā kuļķene. Visbeidzot - kaut gan, kā drīzumā izrādīsies, - tā satur arī vismaigāko eļļu; jums tagad būtu jāiepazīst tās vielas īpašības, kas tik droši ietver šo šķietamo mīkstmiesi. Iepriekš tiku jau aprakstījis, ka tauku kārta ietver vaļa ķermeni kā miza apelsīnu. Ar galvu ir gluži tāpat; starpība ir tikai tāda, ka šis apvalks, kas ietver galvu, ir gan mazāk biezs, taču tik blīvs un ciets arī bez kauliem, ka neviens, kas nav tam pieskāries, to nevar iedomāties. Visizturīgākā, nosmailinātā harpūna, visgarākais žebērklis, visstip­rākās rokas mesti, bezspēcīgi atlēks no tā. Itin kā kašalota piere būtu bruģēta zirgu pakaviem. Nedomāju, ka tā spēj jebko just.

Pārdomājiet vēl vienu apstākli. Ko dara jūrnieki, diviem lieliem, piekrautiem kuģiem no Indijas sanākot vienviet dokos, kur tie var ielauzt viens otram sānus? Iespējamās sadursmes vietā viņi nepakarina vis starp tiem kaut ko cietu - kā dzelzi vai koku. Nebūt - vīri steidzas šajā vietā pabāzt starpā lielas, apaļīgas kuļķenes ar pakulām un korķi, satīstītas biezās, izturīgās vēršādās. Šīs skuteles sekmīgi un bez bojājumiem uztver spiedienu, kas sašķaidītu jebkādas ozola tapas vai dzelzs laužņus. Šis piemērs pietiekami izteiksmīgi raksturo faktu, par kuru es gribu runāt. Piedevām vēl man ienāca prātā doma, ka visparastākajām zivīm ir peldpūšļi, kas spēj pēc vēlēšanās izplesties vai sarauties; taču kašalotam, ciktāl man zināms, tāda ierīkojuma nav; tāpat, ņemot vērā nekādi citādi neizskaidrojamo paradumu te pilnīgi pabāzt galvu zem ūdens, te atkal peldēt, galvu augstu no ūdens izcēlušam; atceroties apvalka neizsakāmo elastīgumu un vienreizīgo galvas iekšpuses izkārtojumu, kā jau teicu, man iešāvās prātā, ka noslēpumainā, medus kārei līdzīgā šūnainā plaušviela tajā varētu būt kaut kādā nezināmā un neiedomājamā kārtā saistīta ar gaisu ārpusē un tādējādi izrādītos spējīga sarauties un izplesties atkarībā no atmos­fēras. Ja tā ir, tad iedomājieties, cik nepārvarams ir šis spēks, kam talkā nāk visnetveramākais un postošākais no dabas elementiem.

Tagad lieciet pie sirds - nekļūdīgi stumjot pa priekšu šo nejūtīgo, necaursitamo, necaurredzamo sienu, aiz kuras atrodas visvieglākā pludiņviela, tai seko milzīga, dzīva masa, ko izmērīt var tikai līdzīgi malkas nastai - apkārt ņemot; visa šī masa pakļaujas vienotai gribai, kā vismazākais kukainītis. Tātad, kad es vēlāk sīkumos pievērsīšos visādām īpatnībām un spēku sakopojumam, kāds slēpjas šajā nevaldāmajā briesmonī, kad es attēlošu jums dažus viņa necilos darbus, ceru, ka jūs atmetīsiet nezināšanas izraisīto neticību un būsiet gatavi uzklausīt stāstu - kā spermaceta valis izlauzies cauri Darjenas līcim[93], sajaukdams Atlantijas okeāna ūdeņus ar Klusā okeāna ūdeņiem, pat sīkāko matiņu neparaustot.

Jo, neatzīdami vali, jūs Īstenības izzināšanā būsiet un paliksiet tikai sentimentāli provinciāli. Taču tīra Patiesība ir pa spēkam tikai milžiem salamandriem; uz ko atliek cerēt provinciāļiem? Kas notika ar nīkulīgo jaunuli, kurš uzdrīkstējās pacelt briesmīgās dievietes apsegu Laisā?[94]"