Mobijs Diks jeb Baltais valis

42. nodaļa VAĻA BĀLGANUMS

Kas Ahābam bija Baltais Valis, par to jau tiku minējis; ko tas nozīmēja man, to vēl atliek noskaidrot.

Bez tiem acīm redzamajiem apsvērumiem, kas skāra Mobiju Diku un spētu radit satraukumu jebkura cilvēka dvēselē, bija vēl kāda iedoma, pareizāk sakot, nomācošas un neskaidras bailes, kas laiku pa laikam pieauga tādā mērā, ka pilnīgi atsvēra visu pārējo - tik noslēpumainas un neizsakāmas, ka man gandrīz nav cerību ietērpt tās kaut cik saprotamā vārdiskā formā. Vispirmām kārtām mani šausmināja tas, ka valis bija balts. Bet kā to izskaidrot - jo esmu spiests skaidrot, kaut vai aptuveni un juceklīgi, citādi visām šim nodaļām nebūs nekāda svara.

Kaut gan bālganums dabā daudzkārt izceļ un vairo skaistumu, itin kā papildinot to ar saviem īpašiem dotumiem - kā marmors, japāņu sakūra vai peries; kaut gan daudzas tautas šādā vai tādā veidā atdod godu šai karaliskajai krāsai; pat senie barbaru dižvaldnieki Pegu valstī[47] minēja "balto ziloņu pavēlniekus" pirms visiem citiem tituliem daudzvārdīgajos savas varenības attēlojumos; bet šolaiku Siāmas valdnieki šo pašu sniegbalto četrkājaini iemūžinājuši sava karogā; Hannoveres karogā redzams auļotājs sniega baltumā, kamēr dižā ķeizariska Austrijas impērija, visvarenās Romas manti­niece, atzinusi par savu šo pašu karalisko krāsu; un, kaut gan tās priekšrocības atzīmējusi visa cilvēce, uzlūkodama balto cilvēku par nepārspējamu meistardarbu citu, tumšādainu cilšu starpā; kaut, arī bez visa cita, baltā krāsa vienmēr nozīmējusi prieku - jau romieši ar baltu akmeni atzīmēja prieka dienas; kaut arī daudzos citos mirstīgo ļaužu radītos simbolos un priekšstatos šī krāsa bijusi par zīmi daudzām augstām, aizkustinošām lietām - līgavas nevainī­bai, svētīgam vecumam; kaut arī pie Amerikas sarkanādainajiem baltās vampumjostas pasniegšana skaitījās lielākais pagodinājums;

kaut arī daudzās valstīs baltās tiesnešu sermuliņādas mantijas iemieso visaugsto Tiesu un Taisnību un uztur spēkā karaļu un karalieņu ikdienišķo cēlumu, uzsēdinot tos jāšus uz pienbaltiem rikšotājiem; kaut arī vispacilājošāko reliģiju svētākajās mistērijās balts nozīmē neaptraipītu dievišķo varu; pie persiešu ugunspielūdzējiem balta, žuburaina liesma uz altāra tika uzskatīta par vissvētīgāko, bet grieķu mitoloģijā pats lielais Jupiters"0 pieņēma sniegbalta vērša izskatu; kaut arī pie cēlajiem irokēziem ziemas vidus upuris, ziedojot svētīto balto suni nozīmēja vissvinīgākos svētkus visā viņu teoloģijā - šo tīro, uzticīgo radījumu uzlūkojot par upurēšanas cienīgu, piemērotāko sūtīšanai pie Lielā Gara ar ikgadējo ziņojumu par viņu padevību; kaut arī tieši no latīņu vārda "albus", kas nozīmē "balts", visi kristīgo priesteri aizņēmušies nosaukumu kādam svētam apģērba gabalam - kreklam jeb tunikai, ko mēdz ģērbt zem sutanas (kādreiz virs); kaut arī Romas baznīcas dievišķajās svinībās balts sevišķi bieži tiek pielietots Tā Kunga ciešanu attēlojumā; kaut arī Svētā Jāņa atklāsmē baltās drānas valkā pestītie un div­desmit četri vecajie, baltā tērpušies, stāv balta troņa priekšā, kur sēž Visusvētais vilnas baltumā; neraugoties uz šīm vienkop uzkrā­tajām sakarībām ar to, kas labs, cēls un apgarots, šī krāsa slēpj kaut ko neizdibināmu un biedē dvēseli vēl vairāk, nekā ļaunu vēstošais asinu krāsas sarkanums.

Tādā kārtā neapjaušamais, bez minētajiem tīkamajiem priekšstatiem apvienodamies arī ar atbaidošo, līdz galējai robežai pastiprina nobīli. Uzlūkojiet balto polāro lāci un tropu balto haizivi; kas gan cits, ja ne viņu abu vienlaidu sniegainais baltums padara tos tik pārliecīgi atbaidošus? Spokainais bālganums piešķir riebīgu maigumu nesaprātīgajiem un rijīgajiem radījumiem, drīzāk iedvešot pretīgumu, nekā šausmas. Tādējādi pat zobenzobu tīģeris savā heraldiskajā ietērpā nespēj tā sašķobīt dūšu ka haizivs un lācis līķauta balsnumā.

Lai atceramies albatrosu - kur gan ceļas visi šie dvēseliskās neizpratnes padebeši un baltās šausmas, kur šis baltais rēgs lidinās visu iztēlē? Tas nebija Kolridžs1 ", kas pirmais piedēvēja tam burvju spēku, bet gan dievišķā laureāte neglaimotāja Daba.

1. Kas attiecas uz polārlāci, iespējams, ka pēc pamatīgākas iedziļināšanās kāds ņemsies apgalvot, ka tas nav vis zvēra bālga- nums, kas uzdzen šermuļus, jo papētot atklājas, ka neizturamos drebuļus, tā sakot, rada apstāklis, ka šā radījuma nevaldāmais niknums nāk pretī, tērpies nevainībā un mīlībā; tātad - apvie­nojot mūsu apziņā divus pilnīgi pretējus priekšstatus, polārlācis mums iedveš šausmas ar tik nedabisku pretrunu. Taču, pat pieņemot, ka tā ir patiesība, ja lācis nebijis balts, viņa iedvestās šausmas nebūtu tik nepārvaramas.

Kas attiecas uz balto haizivi, tad, slīdot rēgainā nekustībā, kā šis radījums iemanījies, tas dīvainā kārtā atsauc atmiņā polārā četrkājaina īpašības. To vislielākā mērā raksturo vārds, kādu šai zivij devuši franči. Romas baznīcas aizlūgums par mirušajiem sākas ar vārdiem "Requiem aeternam""2 ; no tā viss aizlūgums ieguvis vārdu "Rekviēms" un arī cita bēru mūzika. Tad, lūk, netieši norā­dot uz zivs nāvesbalto, kluso nekustību un slepkavīgo pielavīšanos, franči to dēvē par Requin.

2. Atceros, kā pirmoreiz ieraudzīju albatrosu. Tas bija ieilgušas vētras laikā Anktarktikas ūdeņos"3 .

Nostāvējis priekšpusdienas sardzē lejā, es uzkāpu uz mākoņainā klāja, un te uz lūkas vāka ieraudzīju karalisku, spalvainu būtni - nevainojami baltu, ar līku knābi kā romieša deguns. Laiku pa laikam būtne izpleta savus platos ercenģeļa spārnus, itin kā gata­votos slēgt apkampienos svēto šķirstu. To kratīja un tricināja savādi drebuļi. Būdams vesels un neievainots, spārnainis izdvesa tādus vaidienus kā pārdabisku ciešanu apņemts karaļa rēgs. Viņa dīvai­najās acīs, kas neko neizteica, es domāju, ka ir saskatāms noslēpums, kurš sniedz izpratni par pašu Dievu. Es noliecos kā Abraāms eņģeļu priekšā"[48] - tik balta bija baltganā būtne, tik visaptveroši tās spārni, ka šajos mūžīgās trimdas ūdeņos es pazaudēju nožēlo­jamās, pazemojošās atmiņas par pilsētām un ieražām audžu audzēs. Es ilgi lūkojos šajā spārnotajā brīnumā. Nevaru izstāstīt, tikai dot mājienu uz tām domām, kādas tobrīd šaudījās manā galvā. Beigās es attapos un pagriezies vaicāju kādam matrozim, kas tas par putnu. "Gounijs," viņš atbildēja, "vētrasputns." Nekad agrāk nebiju dzirdējis tādu vārdu; vai bija iespējams, ka zemes ļaudis nepazina tādu brīnišķu būtni? Nemūžam! Taču kādu laiciņu pēc tam es uzzināju, ka par gouniju jūrnieki reizēm sauc albatrosu.

Tādā kārtā tās nebija vis Kolridža vētrainās dzejas rindas, kas izraisīja noslēpumainas izjūtas, kādas piedzīvoju, ieraugot šo putnu uz kuģa klāja. Jo tobrīd es šo dzeju vēl nebiju lasījis, nedz arī zināju, ka putns ir albatross. Taču, to atstāstot, es netieši esmu to uzteicis, kaut mazliet uzspodrinādams gan dzejas, gan dzejnieka cildenos nopelnus.

Es apgalvoju, ka noslēpumainais valdzinājums slēpjas galvēnām kārtām brīnumainajā putna bālganumā; šo patiesību tikai apstip­rina kļūdainais nosaukums, kāds piešķirts putniem, ko dēvē par "pelēkajiem albatrosiem" - esmu tos redzējis vairākkārt, taču nekad man nav bijusi tāda jušana, ar kādu uzlūkoju Antarktikas lidoni.

Bet kā izdevās šo noslēpumaino būtni sagūstīt? Paturiet to pie sevis, un es jums pateikšu: ar nodevīgu auklu un āķi, kad putns peldēja pa jūru. Visbeidzot kapteinis padarīja to par pasta iznēsā­tāju: apsēja tam ap kaklu ādas sloksnīti ar norādījumiem par kuģa nosaukumu un atrašanās vietu un tad palaida to vaļā. Taču es nešaubos, ka adas sloksnīte, kas bija domāta cilvēkiem, tika aiznesta debesīs, kurp aizlaidās baltais putns, steigdamies pretī jūsmīgo eņģeļu aicinoši izplestajiem spārniem.

(Autora piezīmes)

Mūsu Rietumu annālēs"5 un indiāņu nostāstos, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, visbiežāk dzirdams stāsts par Balto Prēriju Aidinieku, brīnišķīgu pienbaltu rumaku ar lielām acīm, mazu galvu, stāvām krūtīm, tūkstoš monarhu cienīgu lepnu stāju un dižmanīgu iznešanos. Tas bija vispāratzīts Kserkss"6 nepārredzamajos savvaļas zirgu baros, kuru ganības tolaik robežojās tikai ar Klinšu kalniem un Alegeinu kalnu grēdām. Ugunīgo pulku priekšgalā viņš lēkšoja uz rietiem līdzīgi tai izredzētajai zvaigznei, kas ik vakaru vada gaismas pulkus. Liesmaino krēpju kaskāde, aste kā krītoša komēta bija visgreznākās zirgsegas; nekādi zeltkaļi, nedz sudrabkaļi nebūtu spējuši tam apgādāt greznākas. Tā bija valdnie-ciska un debešķīga parādība mežonīgajā Rietumpasaulē, kas veco mednieku un traperu" acīm no jauna lika skatīt to pirmlaiku slavu, kad Ādams vēl staigāja zemes virsū augstcienīgi kā Dievs, tikpat stūrgalvīgs un bezbailīgs kā savvaļas auļotājs.

Vai tas aulekšoja, savu adjutantu un maršalu pavadīts, priekšgalā neskaitāmām kohortām"[51], kas nebeidzami plūda pa līdzenumiem kā Ohaio upe; vai, padoto visapkārt apņemts, tiem ganoties līdz pat apvārsnim, Baltais Aidinieks lēkšodams pārlūkoja tos, karstajām nāsīm sārtojot dzestrajā balsnumā; lai kādā veidā šis zirgs parādītos, drošsirdīgajiem indiāņiem tas vienmēr bija un palika bijājams un ar trīsām pielūdzams. Ja iedziļināmies leģendās, kas vēstī par šo dižo zirgu, pamanām, ka galvenokārt rēgainais balsnums darījis to dievišķu; un šis dievišķīgums, kaut izraisījis pielūgsmi, tajā pašā laikā iedvesis arī neizskaidrojamu bijāšanu.

taču ir vēl citi piemēri, kur bālganums zaudē pievilcīgo un savādo mirdzumu, kāds ietver Balto Aidinieku un Albatrosu.

Kas cilvēkā albīnā tik atbaidošs un acij netīkams, ka reizēm no viņa novēršas pat paša tuvinieki? Tā ir šī bezkrāsainība, kas devusi tam vārdu, ko viņš nes. Albīns ir padevies augumā kā kurš katrs cits cilvēks - bez acīm redzamām kroplības pazīmēm, un tomēr bālganums, kas viņu viscaur pārņēmis, dara viņu spokaināku un atbaidošāku par visķēmīgāko izdzimteni. Kāpēc tā notiek?

Arī gluži citādā veidā pati Daba savās mazāk taustāmajās, bet ne mazāk briesmīgajās izpausmēs nav kautrējusies izmantot šo piedevu atbaidošā kronēšanai. Vižņainais dienvidjūru rēgs bruņu- cimdos top dēvēts par Balto Brāzmu. Kā rāda daži vēsturiski piemēri, arī cilvēku ļaunums savas mākas neatteicas papildināt ar šo vareno papildlīdzekli. Cik nevaldāmi pieaug iespaids uz iztēli no Fruasāra atstāsta, kur Gentes baltie kapucieši"[52], slēpdamies zem savas kliķes balsnējiem simboliem, tirgus laukumā nodur grāfa pārvaldnieku!

Bez tam dažā ziņā arī vispārcilvēciskā, pārmantotā pieredze liecina par šīs krāsas pārdabiskajām īpašībām. Nenākas apšaubīt, ka, uzlūkojot mironi, nekas mums neiedveš lielākas šausmas kā nelaiķa marmorbālums; itin kā šis bālums būtu reizē aizkapa pasaules stinguma un šīszemes nāves baiļu zīme. No aizgājēju nāves bāluma mēs aizgūstam krāsu autiem, kuros tos ietinam. Māņticīgi būdami, mēs nekavējamies ievīstīt spokus sniegbaltos apmetņos, tērpjot baltā katru aizsaules viesi, kas izpeld no pienainās miglas. Jā gan, kamēr mūs pārņēmušas tādas šausmas, atminēsimies, ka pašu šausmu pavēlnieku evaņģēlists iemūžinājis sēžam palsā zirgā.

Tātad, lai cik pacilājošus un smalkus priekšstatus cilvēks citkārt nesaistītu ar balto krāsu, nevienam neizdosies noliegt, ka savā dziļākajā, tīrākajā nozīmē tā pacilā dvēseli neparastām jutoņām.

Bet - ja šis liecinājums taptu atzīts bez apšaubīšanas, kā gan mums, mirstīgajiem, to izskaidrot? Kaut ko salikt pa plauktiņiem, liekas, nav iespējams. Varbūt mēs varētu minēt šādu vai tādu piemēru, kad baltā krāsa - vai nu pilnīgi, vai lielākoties nošķirta no visiem šausmīgajiem priekšstatiem, - tomēr mūs apbur, tikai mazliet citādi, - iespējams, te atradīsim pavedienu, kas novestu mūs pie apslēptajiem cēloņiem, kurus meklējam?

Pamēģināsim. Tikai šādos gadījumos smalkums prasa smal­kumu pretī, un cilvēks bez fantāzijas nespēs izsekot otram šajās gaitās. Kaut gan nav jāšaubās par to, ka vismaz ar dažiem no iedomātajiem priekšstatiem, par kuriem būs runa, ir sastapušies liela daļa cilvēku, taču varbūt tikai nedaudzi laikus to apjēguši, un pārējie vairs nespēj neko tādu atsaukt atmiņā.

Kāpēc cilvēkam ar kūtru garīgo dzīvi - tādam, kam nemēdz būt ciešākas saskares ar Vasarsvētku svētdienu[53], vienkārša šīs svētku dienas pieminēšana liek iztēlē skatīt garu, skumīgi klusē­jošu bieza, nule sasniguša sniega apbirušu svētceļnieku gājienu, kas lēnām dodas ar augšup paceltu skatienu.

Kā izskaidrot to, ka vienkāršam tumsonim, protestantam no Vidusamerikas štatiem, pat nejauša Balto brāļu vai Baltās mūķenes piesaukšana liek gara acīm skatīt bezacu statuju?

Kas ir tas, neminot nostāstus par gūstniecībā turētiem kara­kalpiem un karaļiem (kurus šajā gadījumā nebūtu jāņem par pilnu), kas liek Londonas Tauera Baltajam tornim daudz spēcīgāk iedar­boties uz maz ceļojušo amerikāņu iztēli, nekā to spēj pārējās leģen­dārās celtnes tam līdzās - Sāntornis un pat Asiņainais tornis?

Un vēl augstākie torņi par šiem - Ņūhempšīras Baltie kalni - kādēļ, dīvainā kārtā, tikai pieminot tos, dvēseli pārņem milzonīgs un spokains redzējums, kamēr doma par Virdžīnijas Zilo kalnu grēdu rada atturīgi maigu un spirdzinošu sapņainību? Un kāpēc, neņemot vērā nekādus garuma un platuma grādus, Baltā jūra izraisa mūsu dvēselēs kādu rēgainu jutoņu, turpretī Dzeltenā jūra ieaijā mūs ar šīszemes iedomām par garumgariem, tīkamiem novakariem, līgojot lakotos viļņos un pēcāk gozējoties košākajos, sapņainākajos saulrietos? Vai arī, izvēloties piemēru no šīs zemes un vēršoties tikai pie iztēles - diezin kāpēc, lasot vecās Viduseiropas pasakas, kur Garais Bālais Virs Harca mežos, caurspīdīgs un nedzir­dams, slīdēdams pa zaļām birztalām, šķiet iedvešam daudz lielākas bailes nekā visi ūjinošie Bloksbergas121 nešķīsteņi.

Nedz tās ir atmiņas par zemestrīcēm baznīcu postītājām, nedz satrakotas jūras nevaldāmie uzplūdi; nedz bezasaru debess skopulība, kas neatvēl un neatvēl lietu; nedz skats uz sašķiebtu torņu klājienu, izkustinātām akmens plātnēm un sagāztiem krustiem (kā noenkurotas flotiles nošķiebušās rājas), ar piepilsētu, kur māju sienas gulst cita citai virsū kā kārtis izmētātā kāršu kavā - neba tas viss dara Limu par dīvaināko un skumigāko pil­sētu, kāda jebkad redzēta. Jo Lima apklājusies ar baltu mūķenes autu, un šis sēru baltums iedveš patiesas šausmas. Veca kā pats Pizarro'22 , baltā krāsa dara šis drupas mūžam jaunas, neļaujot vaļu pilnīga sabrukuma dzīvespriecīgajam zaļumam, izlejot pār nocieti­nājumu gruvešiem apopleksijas121 bālo stingumu un iemūžinot tās savilkto grimasi.

Es zinu, ka pēc vispārpieņemta atzinuma baltais netop uzskatīts par baismu pirmcēloni, ja bailes iedveš parādība, kas ir šausmīga pati par sevi, un ka ļautiņi, kam trūkst fantāzijas, nesaskata neko šausmīgu tādās parādībās, kur citus šausmina tieši baltais - it īpaši gadījumos, kad tas parādās citādi, mēmi, visaptveroši. Ko es ar to domāju, varbūt uzskatāmi parādīs šāds piemērs.

Pirmkārt, jūrasbraucējs, tuvodamies svešzemju krastiem un sadzirdējis nakts laikā bangas gāžamies pār zemūdens klintīm, modri lec augšā, un izjustās baismas tikai saasina viņa spēju darboties; taču gluži tādos pašos apstākļos, piecelts no gultas un redzēdams kuģi peldam pa pusnakts jūru piena baltumā, itin kā veseli bari balto lāču no tuvējiem zemesragiem peldētu kuģim visaplik - viņš izjutis mēmas, pārdabiskas šausmas; spokaini

'' Brokena kalna nosaukums tautā; tur mēdzot salidot uz sabatu visas Vācijas raganas. (Tulk. piezīme.)

1 Pizarro Fransisko (starp 1470 un 1475-1541) - spāņu konkistadors, kas iekaroja Peru un 1535. g. dibināja Limas pilsētu. (Tulk. piezīme.) '' Apopleksija - trieka. (Tulk. piezīme.)

pllvurainie, balsnējie ūdeņi biedē kā īstens rēgs; velti lote[54]" cenšas viņu pārliecināt, ka dibenu joprojām nesasniegt: ne sirds, ne stūre viņam vairs neklausīs, un nebūs miera, līdz apakšā atkal vīdēs zili ūdeņi. Taču - kur ir tāds jūrnieks, kas atzīsies jums: "Ser, es sabijos ne tik daudz no zemūdens rifiem, kā no šitā riebīgā balsnuma - tas mani satrauc!"

Otrkārt, indiānim, Peru iedzimtajam, nemainīga sniegoto Andu vērošana neizraisa baismas; ja nu vienīgi, aptverot mūžīgo ledu vientulību, kāda valda tur, augšā, un gluži dabisku izbīli, iedomā­joties, ka varētu nomaldīties tādā neapdzīvotā nošķirtībā. Tāpat Rietumu mežinieki salīdzinoši vienaldzīgi lūkojas bezgalīgajā prērijā, kad to pārklājis sniegs, neredzot ne kociņa - pat ne rīkstītes mestu ēnu, kas ielauztos šajā baltajā vienmuļībā. Taču to nevar sacīt par jūrnieku, kas skata Antarktikas ūdeņus, kur reizēm, velnišķīgus trikus rādot, sarmainie gaisi viņam, ragā sasalušam un puslīdz nogājušām pa burbuli, tai vietā, lai redzētu dardcdzi nesam cerību un mierinājumu postā, jāskata kaut kas līdzīgs bezgalīgam baznīcas pagalmam, kas ņirdzīgi lepojas ar šķībiem un greiziem ledus kapakmeņiem, kam nošķelti krusti.

Sakiet vien, ka, jūsuprāt, šī balsnējā nodaļa par balto krāsu ir kā baltais karogs, ko izkārusi zaķpastalas dvēsele; tu esi padevies grūtsirdībai, Ismaēl!

Tad atbildiet - kādēļ šis jaunais spēkpilnais kumeļš, kas nācis pasaulē kaut kur miera ielejā, Vermontā, tālu no jebkādiem bīstamiem kustoņiem - kādēļ saulainā dienā jums pietiks tikai pavicināt tam gar purnu svaigi nodīrātu bifeļādu, pat ja viņš to neredzētu, tikai saostu mežonīgā lopa muskusa smaku - kādēļ tas nodrebēs, iekrāksies un izvelbtām acīm spārdīs zemi nevaldāmās bailēs? Kumeļš taču neatceras savvaļas dzīvniekus badāmies savā zaļajā dzimtenē ziemeļos, tātad šī dīvainā muskusa smaka nevarētu atsaukt atmiņā nekādas jutoņas, kas saistītas ar sen pārdzīvotām briesmām; jo ko gan šis Jaunanglijas kumeļš var zināt par tālās Oregonas melnajiem bizoņiem?

Protams, nē; taču jūs redzat, ka pat radījumam, kam nav atvēlētas runasspējas, dots nest sevi iedzimtu pasaules negantības apjautu.

Kaut gan Oregona atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā, viņam pietiek paostīt mežonīgo muskusu, lai negantie un nevaldāmie bizoņi tam kļūtu tikpat reāli kā noklīdušam savvaļas zirgabērnam prērijā, kuru tie tobrīd iemīda putekļos.

Tāpat ir ar putās sakultu jūras ūdeņu klusinātu rēkoņu, ar sarmas pinumu vižņaino čaboņu kalnos, ar sniega sērīgo švīk­stēšanu prērijā, kad vēji vējo sniegus šurpu turpu, - tas viss Ismaēlam nozīmē to pašu, ko vēršādas plandīšanās pārbaidītajam kumeļam!

Kaut gan ne viens, ne otrs mēs nezinām, kur slēpjas tās neuzminamās briesmas, kuras mums abiem noslēpumainā kārtā ļauts nojaust; jo gan man, gan kumeļam ir skaidrs, ka tām kaut kur jābūt. Kaut daudzējādā ziņā šī acīm redzamā pasaule šķiet dibināta uz mīlestību, toties tas, kas neredzams, dibinās uz bailēm.

Bet arī tagad vēl neesam atminējuši baltās krāsas mīklainās burvības, nedz uzzinājuši, kā tai izdodas pārņemt dvēseli savā varā. Vēl dīvaināk un neizprotamāk šķiet - kāpēc tā, kā redzējām, būdama visa garīgā zimīgākais simbols, pat dievišķuma zīme kristīgo apziņā, tajā pašā laikā pastiprina baismas, kuras vajā cilvēku dzimumu.

Vai tas būtu tādēļ, ka ar savu bezgalīgumu tā ļauj mums gremdēties Visuma tukšajos bezdvēseles plašumos - uzbrūk mums no mugurpuses, pārsteidz mūs nesagatavotus, pametot mums domu par iznīcību, kad mēs lūkojamies Piena Ceļa bālganajos dziļumos?

Vai arī visa vaina - ka savā būtībā baltā krāsa nozīmē nevis krāsu, bet acīm redzamu bezkrāsainibu, kas tajā pašā laikā iemieso visas krāsas; varbūt šā iemesla dēļ mēmais baltums šķiet tik daudznozīmīgs, tukšā sniegāju ainavā veroties, - bezdievīgi bezkrā­saina krāsainība, kas liek mums atkāpties? Un, ja atcerēsimies citādu natūrfilozofu teoriju - ka visas citas šīszemes krāsas, košās un aci priecējošās emblēmas, maigās saulrieta debess un mežu nokrā­sas, pat samtainie zeltoto tauriņu svārki un jaunu meiteņu tauriņsamtainie vaigi - tas viss ir tikai viltīgs acu apmāns, jo īpašības, kādas parādībām patiesībā nepiemīt, tikai top uzliktas no ārpuses; tādēļ visa dievinātā daba īstenībā ir uzkrāsota kā staigule, kuras kārdinājumi neslēpj neko citu kā kapeņu velves. Ja vēl atminēsimies, ka pats noslēpumainais skaistumkopšanas līdzeklis, kas piešķir tai visas krāsas - dižā Gaisma - pati mūžam bijusi balta jeb bezkrāsaina; tieši un bez kādas starpniecības apgaismodama priekšmetus, tā visu, kam pieskartos - pat rozes un tulpes - padarītu sev līdzīgas - neizteiksmīgi blāvas; iedo­mājoties to visu, paralizētais Visums nogulst mūsu priekšā kā lepras saēsts; un, kā iespītīgs Lapzemes apceļotājs, kas atteicies uzlikt uz acīm iekrāsotas brilles, nabaga neticīgais zaudēs acu gaismu, ieraudzījis milzīgo, balto līķautu, kurš sedz apkārtni. Albīnā valzivs iemiesoja sevī to visu. Kas tur ko brīnīties, ka vajāšana solījās būt sīva?